Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Pulkstenis bija desmit no rīta, un karstums jau tad tik pamatīgs, ka man vajadzēja aptīt rokas ar dvieli, lai nesamērcētu vāverēnus savos sviedros un tie nesaaukstētos. Cenšoties iedabūt mazliet ēdiena savos aprūpējamos (kuri neizrādīja sadarbības pazīmes), es nebiju vislabākajā omā, kad Piuss, mans sulainis, savā afrikāņiem raksturīgajā veidā bez emocijām materializējās man blakus.

- Lūdzu, masa, - viņš teica.

- Jā, k's ir? - es saērcināts noprasīju, pūlēdamies iebāzt pienā mērcēto vates kumšķi vāverēna mutē.

- D. O. [5] nākt, masa, - viņš atbildēja.

- Apgabala ierēdnis? - es pārsteigts jautāju. - Ko viņam, pie joda, vajag?

- Neteikt, masa, - Piuss bezkaislīgi sacīja. - Es iet atvērt alus?

- Jā, liekas, ka labāk ej gan, - es atbildēju un, kad apgabala ierēd­nis Martins Buglers parādījās uz kalna kores, iegrūdu vāverēnus atpakaļ viņu ligzdiņā no sausām banānkoka lapām un izgāju no telts ierēdni sagaidīt.

Martins bija garš, izstīdzējis jauns cilvēks ar apaļām, gandrīz mel­nām acīm un ērkuļainiem, melniem matiem, uzrautu degunu, platu un ļoti piemīlīgu smaidu. Savu garo roku un kāju pēc, kā ari, patei­coties savam paradumam ilustrēt teikto ar mežonīgiem žestiem, viņš bija tendēts uz nelaimes gadījumiem. Tomēr viņš bija ļoti labs D. O., jo dedzīgi mīlēja savu darbu un, kas vēl svarīgāk, tikpat dedzīgi mīlēja afrikāņus. Un tie tāpat mīlēja viņu.

Tobrīd bija nākusi modē koloniālisma nosodīšana; apgabala ierēdņi un to palīgi tika raksturoti kā mežonīgi monstri. Protams, bija ari nepatīkami eksemplāri, bet pārsvarā tie bija brīnišķīgi puiši, kas strā­dāja pārmērīgi smagu darbu vissarežģītākajos apstākļos. Iedomā­jieties, ka jums 28 gadu vecumā uztic atbildību par apgabalu, teik­sim, Velsas lielumā, ko apdzīvo milzīgs daudzums afrikāņu, un jums ir tikai viens palīgs. Jums jārūpējas par visām viņu vajadzībām, jums jābūt tiem par tēvu un māti, un jums jāpārstāv likums. Un daudzos gadījumos likums, kā jau Anglijas likums, bija tik sarežģīts, ka uzveica pat iezemiešu apsviedīgās smadzenes.

Savās ekspedīcijās uz bušu [6] es daudzkārt tiku gājis garām lielajai, no glūdas ķieģeļiem būvētajai tiesas mājai ar skārda jumtu un redzē­jis, kā Martins, sviedriem straumītēm plūstot, pūlas atrisināt kādu lietu; visu procesu vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka ciematos, kas reizēm atradās tikai pāris jūdžu attālumā cits no cita, ļaudis runāja dažādos dialektos. Tādējādi, ja izcēlās strīds starp diviem ciematiem, bija vajadzīgi divi tulki no abiem ciemiem un vēl trešais, kas prot šos abus dialektus un var visu pārtulkot Martinam. Kā jau itin visur pasaulē, ir lieliski zināms, ka tiesā ikviens melo, acīs skatīdamies, tāpēc es augstākajā mērā apbrīnoju Martina pacietību un nosvērtību šādos apstākļos. Lietas variējās no iedomāta kanibālisma un sievas zagšanas līdz tādiem vienkāršiem strīdiem kā iespiešanās otra teri­torijā ar savu kakao vai jamsa lauciņu, un tā līdz bezgalībai. Dau­dzajos gadījumos, kad apmeklēju Rietumāfriku, es tikai vienreiz biju saticis nepatīkamu apgabala ierēdni.

Es biju ļoti pārsteigts par Martina ierašanos, jo šajā rīta stundā vi­ņam vajadzētu būt līdz ausīm iegrimušam savos biroja darbos. Viņš gandrīz skriešus tuvojās pa kalna nogāzi, vicinādams rokas kā vēj­dzirnavu spārnus un kaut ko klaigādams, ko es nespēju sadzirdēt. Pacietīgi gaidīju, kamēr viņš sasniedza telts ēnu.

- Tātad jūs redzat, - viņš sauca, izplezdams rokas izmisīgā žes­tā, - man vajadzīga palīdzība.

Es pastūmu uz priekšu krēslu un maigi nosēdināju viņu tajā.

- Beidziet nu mētāties kā prātu zaudējis dievlūdzējs [7] , - es teicu. - Vienkārši apklustiet uz minūti un atpūtieties.

Viņš sēdēja, slaucīdams pieri izmirkušā mutautā.

- Pius! - es uzsaucu.

- Masa, - Piuss atsaucās no virtuves.

- Atnes, lūdzu, alu man un D. O.

- Jā, masa.

Alus bija šķebīgs un nepietiekami auksts, jo mūsu diezgan primi­tīvajā nometnē vienīgā tā atvēsināšanas metode bija turēt alus pu­deles spaiņos ar ūdeni, kas arī pats bija tikai remdens. Tomēr tādā klimatā kā šeit, kad nepārtraukti jāsvīst, pat nekustīgi sēžot, nākas uzņemt lielu daudzumu šķidruma, un dienas laikā alus bija visla­bākais.

Piuss dziļā nopietnībā salēja alu divās glāzēs. Martins pacēla savu trīcošajā rokā un ievilka pāris drudžainu malku.

- Tā, - es turpināju, piešķirdams balsij visnomierinošāko psi­hiatra toni, - varbūt tagad jums nebūtu nekas pretī lēni un skaidri atkārtot to, ko jūs kliedzāt, nākdams lejā no kalna? Un, starp citu, jums neklātos tā skraidīt apkārt šajā dienas laikā, jo tas, A: ir kaitīgi jūsu veselībai un B: nepavisam nenāk par labu jūsu sabiedriskajam imidžam. Es nodomāju, ka Mamfē izcēlies briesmīgs dumpis un jūs vajā milzīgs pūlis afrikāņu ar šķēpiem un kramenīcām.

Martins noslaucīja seju un iedzēra vēl malku alus.

- Ir vēl ļaunāk, - viņš izdvesa, - daudz, daudz ļaunāk.

- Tā, - es teicu, - pastāstiet, kas lēcies, rāmi un mierīgi.

- D. C.\ - Martins atbildēja.

- Nu, kas viņam vainas? - es jautāju. - Viņš jūs atlaidis?

- Tur tā lieta, - Martins teica, - viņš to var izdarīt. Tāpēc man va­jadzīga palīdzība.

- Nesaprotu, kā es varu palīdzēt, - iebildu, - es nepazīstu ne ap­gabala pilnvaroto, ne arī, cik apzinos, kādu no viņa radiniekiem, tā­pēc nevaru aizlikt vārdiņu par jums. Kāpēc, kādu noziegumu jūs esat pastrādājis?

- Rādās, ka man labāk jāsāk no paša sākuma, - Martins teica.

- Tā allaž ir laba vieta sākšanai, - es piekritu.

Viņš atkal noslaucīja seju, iedzēra vēl vienu spēcinošu malku alus un zaglīgi paglūnēja apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs nenoklausās.

- Nu tā, - viņš teica, - iespējams, jūs neesat to ievērojis, - man tīri labi veicas manā darbā, bet nelaimīgā kārtā es vienmēr pamanos sastrādāt kaut ko greizi, kad runa ir par izklaidēšanu un tamlī­dzīgām lietām. Kad es tikko biju iecelts par D. O. - tas notika Um- falā -, pirmais atgadījums bija tāds, ka tas nolādētais D. C. ieradās inspekcijas braucienā. Ziniet, viss ritēja spīdoši. Mans apgabals bija teicamā stāvoklī, un izskatījās, ka D. C. ir ar mani pilnīgi apmieri­nāts. Viņš palika tikai uz vienu nakti, un vakarā es nudien jau domāju, ka viss beigsies laimīgi. Bet kā par postu manā mājā bija sabojājusies tualete, un es to nepaguvu laikus savest kārtībā, tāpēc biju aiz hi- bisku dzīvžoga iekārtojis ļoti ērtu lauka mazmājiņu, labu gabalu no verandas. Jūs saprotat, caurums grīdā un sēdeklis no sakrustotiem kokiem. Es to izskaidroju D. C., un šķita, ka viņš tīri labi saprata situāciju. Vienīgi nebiju iedomājies, ka mani afrikāņu kalpotaji ii tajā pārliecībā, ka es šo mazmājiņu esmu uzbūvējis viņu vajadzība 111, un vairākas dienas pirms D. C. ierašanās bija sākuši to lietot. Tieši pirms vakariņām D. C. sagribējās atviegloties; kaut arī viņam nemaz nepatika šis veidojums, D. C. tomēr uzskatīja, ka tas radīts īpaši viņam, tāpēc apsēdās uz sēdekļa, un tas ielūza.

Nu bija mana kārta viegli satraukties.

- Dievs debesīs! - es iesaucos. - Vai tad jūs nebijāt pārbaudījis sēdekli?

- Tur jau ir tā nelaime, - Martins teica. - Es esmu tāds neveik­sminieks šajās lietās.

- Bet jūs tā būtu varējis viņu nogalināt vai, vēl ļaunāk, noslīci­nāt, - es turpināju. - Es zinu, kādas šeit mēdz būt atejas, un pilnīgi noteikti nevēlētos tādā iegāzties.