Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Bet tas taču ir absolūti lieliski! - es teicu Martinam. - Viņu tas vairāk nekā iespaidos.

- Tā varētu būt, - Martins neiebilda. - Nebiju par to iedomājies. Es nekad to draņķi nelietoju. Ziniet, es šeit justos ļoti vientuļš.

- Viss, kas jums vajadzīgs, ir sieva, - es tēvišķīgi teicu.

- Nu jā, es jau cenšos, - Martins atteica, - katru reizi, kad aiz­braucu atvaļinājumā. Bet ikreiz, kad viņas uzzina, no kurienes es es­mu, tūlīt pat atsauc saderināšanos. Vai zināt, savā pēdējā atvaļinā­jumā es satiku briesmīgi lielisku meiču, vārdā Mollija, bet nelaimīgā kārtā viens no viņas tēvočiem bija bijis Mamfē; sasodītais vecais muļķis sastāstīja viņai par to visļaunāko, un atkal čiks vien sanāca.

- Neņemiet galvā, - es mierināju. - Esiet neatlaidīgs. Kādu dienu jums noteikti izdosies atrast tādu sievieti, kas būs pietiekami dumja, lai ar jums apprecētos un apmestos šeit.

Mēs uzdevām Piusam ļoti uzmanīgi izpētīt milzīgo galdu un krēs­lus. Abi izsēdējāmies uz katra no tiem un pārbaudījām galdu, stāvē­dami uz tā un nodejodami kaut ko līdzīgu tango, bet galds bija stingrs un nesatricināms kā klints.

- Tā, - es teicu Martinam. - Es gribu iecelt Piusu par jūsu kal­potāju vadoni, jo tie ļauži nepārprotami ir galīgi nejēgas, bet Piuss ir milzīgi prasmīgs.

- Ko vien teiksiet, mīļo zēn, ko vien teiksiet, - Martins piekrita, -jums tikai jāpasaka.

- Pius, - es iesāku.

- Masa, - viņš atsaucās.

- Mums ir trīs dienas, lai visu sagatavotu. Šajā laikā tu būsi pusi laika mans sulainis, pusi laika D. O. sulainis. Dzirdi?

- Es dzirdēt, masa, - viņš teica.

Mēs izgājām verandā un apsēdāmies.

- Un nu, - es teicu Piusam, - ej un saki D. O. sulainim, lai atnes mums dzērienus. Starp citu, Martin, kā sauc jūsu sulaini?

- Amoss, - viņš atbildēja.

- Jā, - es noteicu, - viņš izskatās pēc Amosa. Pius, ej pasaki Amo- sam, lai atnes mums dzērienus, tad atved pavāru, sulaini un virtuves puiku šurp, lai mēs varam uz viņiem paskatīties un aprunāties.

- Jā, masa, - Piuss teica un gandrīz militārā solī nozuda virtuves virzienā.

- Manuprāt, ēdamā jautājumu mēs mierīgi varam atstāt Mērijas ziņā, - es atsāku. - Pārējiem arī varētu būt kādi vērtīgi priekšlikumi, tāpēc es domāju, ka būtu labi vakarā sasaukt kara padomi. Ja jūs iz­sūtītu puišeļus viņus visus apziņot, šie varētu ierasties, iedzert, un mēs varētu par visu apspriesties.

- Jūs tiešām esat mans glābējs, - Martins izdvesa.

- Nieki, - es atvairījos, - es jums tikai nedaudz norādu pareizo ceļu. Jūs nekādā ziņā neesat zudis sabiedriskajai dzīvei.

Piuss parādījās, nesdams paplāti ar alu, un aiz viņa nāca Amoss, kas savos brūnajos šortos un jakā atgādināja laipnu, bet garīgi atpa­likušu pērtiķi; virtuves puika izskatījās gana saprātīgs, bet acīmre­dzot bija pilnīgi neapmācīts, un nelikās, ka vispār kaut ko iemācīsies, ja Amosam lemts būt par viņa skolotāju; un tad, man par lielu pār­steigumu, sekoja milzīgi garš, tievs virs no hausa cilts, kurš izskatījās 110 gadus vecs, ģērbies baltā uzsvārci, šortos un milzīgā pavāra cepurē, kuras priekšpusē diezgan nevienādiem burtiem bija izšūts B. C.

- Tā, - es iesāku visstingrākajā balsi, - pēc trim dienām pie D. O. ieradīsies D. C. D. O. grib, lai mans sulainis pieskata jūs visus un pārliecinās, ka viss ir kārtībā. Ja viss nav kārtībā, D. C. būs dikti nikns uz D. O., bet D. O. un es būsim dikti nikni uz jums, un jūs dabūsiet spērienu pa pakaļu.

Par spīti bardzībai, ar kādu es runāju, visi skatījās uz mani, laimī­gi smaidīdami. Viņi zināja, cik šis apmeklētājs ir svarīgs, un zināja, ka mani draudi ir neviltoti. Bet tas tika pasniegts tik jokainā formā, kādu viņi spēja saprast.

- Tā, - es teicu, norādīdams uz Martina sulaini, - tavs vārds ir Amoss?

- Jā, masa, - viņš atbildēja, sasprindzinādams uzmanību.

- Un kā tevi sauc? - es jautāju puikam.

- Džons, masa, - viņš atbildēja.

- Pavāra vārds, - Martins kā atvainodamies pārtrauca manus uzbrukumus, - ir Jēzus.

- Dārgais draugs, - es teicu, - jums veicas. Kopā ār Piusu [9] un Jē­zu mums nevar iet pārāk ļauni. Starp citu, kas tas par neparastu izšuvumu uz viņa cepures?

Martins izskatījās galīgi samulsis.

- Reiz viņam gluži nejauši gadījās pagatavot ļoti labu maltīti, - viņš paskaidroja. - Man bija žurnāls ar Londons viesnīcas šefpavāra attēlu, un, lai viņu uzmundrinātu, es apsolīju, ka nākamreiz, kad braukšu atvaļinājumā, es viņam nopirkšu vienu no šīm cepurēm, kādas valkā tikai īsti virtuves virtuozi.

- Tā bija ļoti laba doma, - es paslavēju, - bet kas tas par izšuvu­mu priekšpusē, šis B. C.?

Martins izskatījās nokaunējies.

- Viņš lika savai sievai to izšūt, - viņš teica, - un ļoti ar to lepo­jas.

- Bet ko tas nozīmē?- es neatlaidos.

- Tas nozīmē Buglera Pavārs, - Martins atbildēja.

- Vai viņam nav ienācis prātā, kādu apjukumu viņš var izraisīt atsevišķos cilvēkos, ja viņu sauc Jēzus, bet uz cepures izšūts B. C. [10] ? - es jautāju.

- Nē, es nekad neesmu centies viņam to paskaidrot, - Martins atteica. - Man likās, ka tas viņam tikai sagādās liekas raizes, un viņš jau tāpat ir pietiekami raizīgs.

Es ievilku lielu, veldzējošu malku alus. Viss šis pasākums likās pieņemam tik reliģisku nokrāsu, ka varētu nodomāt - D. C. vietā grasās ierasties pats Romas pāvests.

- Tā, Pius, - es teicu, - ej un dabū drusku mēbeļu pulējamā lī­dzekļa, dzirdi?

- Es dzirdēt, masa, - viņš atbildēja.

- Es gribu, lai galda virsma spīd kā spogulis, un, ja tu to nepa­nāksi, dabūsi spērienu pa pakaļu.

- Jā, masa, - viņš teica.

- Un dienu pirms D. C. ierašanās visām grīdām jābūt izberztām un izslaucītām un arī visām citām mēbelēm nopulētām. Tu dzirdi?

- Jā, masa, - Piuss apstiprināja.

No viņa lepnā izskata es redzēju, ka Piuss ārkārtīgi gaida bridi, kad varēs pārraudzīt šo milzīgi svarīgo pasākumu, un arī iespēju uzkundzēties dažiem saviem tautiešiem.

Martins noliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:

- Puika ir no ibo.

Ibo bija ārkārtīgi gudra cilts, kas pastāvīgi mēdza atklīst šurp no Nigērijas, krāpa kamerūniešus un tad atgriezās atpakaļ. Tāpēc kame- rūnieši izturējās pret viņiem ar lielu riebumu un neuzticību.

- Pius, - es pievērsos sulainim, - puika ir no ibo.

- Es zināt, masa, - Piuss atteica.

- Tāpēc tu liec viņam dūšīgi strādāt, bet arī ne pārāk dūšīgi, jo viņš ir no ibo. Tu dzirdi?

- Jā, masa.

- Ļoti labi, - es teicu tā, it kā Martina māja piederētu man, - ta­gad atnes vēl alu.

Komanda aizsoļoja uz virtuvi.

- Nudien, - Martins apbrīnā ierunājās, - jūs esat sasodīti veikls šādās lietās, vai tā nav?

- Nekad agrāk neesmu ar to nodarbojies, - es atbildēju, - bet tas neprasa lielu izdomu.

- Nē, bet baidos, ka man tās pavisam trūkst, - Martins atzina.

- Nedomāju, ka jums trūkst izdomas, - es mierināju. - Neviens, kuram pieticis prāta spožuma atvest savam virējam šefpavāra cepuri, nevar būt pilnīgi nejūtīgs.

Tā mēs iedzērām vēl drusku alus, un es mēģināju iedomāties, kādas vēl nepatikšanas varētu atgadīties.

- Vai tualete darbojas? - es aizdomīgi jautāju.

- Darbojas nevainojami.

- Labi, tikai, dieva dēļ, neļaujiet puikam mest tajā papaijas, - es brīdināju, - jo mēs nevēlamies tās jūsu iepriekš stāstītās epizodes atkārtošanos. Un tagad sūtiet puišeļus pēc pārējiem, es atkal atnākšu ap sešiem, un mēs noturēsim kara padomi.