Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Es manīju, ka pienācis pēdējais laiks saukt sapulci pie kārtības, tāpēc satvēru tukšu alus pudeli un triecu to pret galdu. No virtuves atskanēja "jā, masa" un "tūlīt, masa" saucienu koris.

- Tā ir pirmā saprātīgā lieta, ko esat izdarījis, kopš es te esmu ieradies, - Robins piezīmēja.

Piuss parādījās, nesdams paplāti ar šķidro uzturu, un, kad mūsu glāzes bija piepildītas, es teicu: - Es tagad saucu sapulci pie kārtības.

- Ak vai, - Robins maigi noteica, - cik diktatoriski.

- Lieta tāda, - es turpināju, - ka Martins, kā mēs visi zinām, ir savā ziņā lielisks puisis, tomēr ārkārtīgi slikts D. O. un, kas vēl ļau­nāk, bez mazākās sabiedriskās iznesības.

- Tieši tā, - Martins žēlabaini piekrita.

- Manuprāt, ļoti taisnīgs novērtējums, - Robins piebalsoja.

- Es domāju, jūs esat ļoti nežēlīgi pret Martinu, - Mērija iebilda. - Es domāju, viņš ir ļoti labs D. O.

- Nav svarīgi, - es steidzīgi turpināju, - mēs to neapspriedīsim. Šīs kara padomes sasaukšanas iemesls ir tāds, ka, kamēr Martins pārliecinās D. C., ka viņa apgabals ir kārtībā, mēs varētu pārņemt šīs lietas izklaidējošo daļu savā ziņā, lai nebūtu nekādas aizķeršanās un viss noritētu gludi. Tā, sākumam es esmu izpētījis māju un norī­kojis Piusu komandēt Martina kalpotājus.

- Ir tādi brīži, - Makgreids iestarpināja, - kad jums gadās dīvai­ni ģenialitātes uzplaiksnījumi, kurus es varu izskaidrot vienīgi ar ne­lielu īru asiņu piemaisījumu šķidrumam jūsu vēnās. Es jau sen jūs apskaužu šā sulaiņa dēļ.

- Vesels apskaudis, - es atteicu, - jums neizdosies man viņu nospert. Viņš ir pārāk vērtīgs. Tagad kārta parunāt par pārtiku. Šeit, es tā domāju, Mērija varēs mums palīdzēt.

Mērija piesarka kā rožu pumpurs.

- Ak, bet protams, - viņa teica. - Es darīšu visu. Kādas jums ir idejas?

- Martin, - es pievērsos D. O., - pieņemu, ka D. C. paliks šeit tikai vienu dienu, tātad mums jāgādā tikai par trim maltītēm. Cikos viņš ieradīsies?

- Domāju, ka ap septiņiem vai astoņiem, - Martins atbildēja.

- Labi, - es teicu, - ko jūs ieteiktu, Mērij?

- Nu, šobrīd avokado ir absolūti teicami, - Mērija iesāka. - Un, ja tos piepildītu ar garnelēm un pārlietu ar tādu kā majonēzes mērci, kuras recepte man ir…

- Mērij, dārgā, - Robins viņu pārtrauca, - man noliktavā nav konservētu garneļu, un, ja jūs cerat, ka es pavadīšu tuvākās divas die­nas, bradādams pa upi ar garneļu tīklu un atvairīdams nīlzirgu uzbrukumus, jums nāksies domāt par kaut ko citu.

- Labi, paliksim pie avokado vien, - es piekāpos. - Vai viņam garšo tēja vai kafija?

- Es nezinu, - Martins atzinās. - Ziniet, pagājušajā reizē mēs pārāk cieši nesadraudzējāmies, tāpēc es nevarēju izpētīt viņa gaumi.

- Nu tad sagatavojiet gan tēju, gan kafiju, - es norīkoju.

- Un tad vēl, - Mērija satraukta turpināja, - kaut ko pavisam vienkāršu - olu kulteni.

Martins to visu svinīgi pierakstīja bloknotā.

- Tam vajadzētu viņu kādu brīdi uzturēt pie dzīvības, - es teicu. - Cik saprotu, jums nāksies viņam izrādīt visu apkārtni un tādā garā?

- Jā, - Martins apstiprināja, - tas ir labi noorganizēts.

Mēs visi noliecāmies uz priekšu un nopietni skatījāmies viņam sejā.

- Vai jūs esat pārliecināts? - es jautāju.

- O, jā, jā, - Martins apgalvoja, - goda vārds, no šā viedokļa es visu esmu paredzējis. Tikai tā nolādētā izklaides būšana.

- Tā, visticamāk, ka viņš gribēs iet un apskatīt tālākās vietas? - es jautāju.

- O, jā, - Martins teica, - viņam vienmēr patīk bāzt visur de­gunu.

- Tādā gadījumā iesaku piknika pusdienas. Galu galā pusdienām brīvā dabā nevar prasīt Ritz standartus, vai ne?

- Tā kā šajā nomaļajā vietā, - Robins teica, - mēs visi pavadām laiku, pusdienodami, vakariņodami un brokastodami brīvā dabā, es nedomāju, ka viņam tas būs liels pārsteigums.

- Es sagatavošu piknika pusdienas, - Mērija apņēmās. - Paga­tavošu kazas gurnu, un jūs to varēsiet ņemt līdzi aukstu. Un man lie­kas, ka varēšu jums iedot līdzi divas salātu galviņas. Nabaga dārgais puika četras dienas aizmirsis tos aplaistīt, tāpēc lielākā daļa aizgājusi bojā, bet man šķiet, ka divi būs vēl labi. Tie ir mazliet sažuvuši, bet tomēr tie ir salāti.

Martins atkal svinīgi visu pierakstīja. - Un desertam? - viņš bažīgi jautāja.

- Kāpēc gan ne sour-soutf - es ierosināju. Tie bija neparasti augļi, kas izskatījās pēc lielām, deformētām, bumbuļainām melo­nēm, to mīkstums bija balts un gaļīgs, bet, pasniegts sakults, lieliski garšoja pēc citroniem un bija ļoti atsvaidzinošs.

- Brīnišķīgi, - Mērija teica, - kāda laba doma!

- Tā, par brokastīm un pusdienām būtu padomāts, - es secināju.

- Tagad mēs esam tikuši līdz vakariņām, un tas, manuprāt, ir vis­svarīgākais šajā pasākumā. Es atklāju, ka Martinam ir ļoti eleganta ēdamistaba.

- Martinam ir ēdamistaba? - Makgreids jautāja.

- Jā, - es apstiprināju, - un ārkārtīgi eleganta.

- Tad kāpēc gan, - Makgreids turpināja, - tajās retajās reizēs, kad šis knauzerīgais bandubērns ielūdz mūs uz siteni, mēs esam spiesti ēst verandā kā tādi čigānu protestanti?

- Šie "kāpēc" un "kādēļ" nevienu neinteresē, - es pārtraucu, - nāciet un paskatieties.

Mēs visi svinīgi iesoļojām ēdamistabā un izpētījām to. Man bija liels prieks redzēt, ka pa šo brīdi Piuss - kaut arī nevaru iedomāties, kā viņš tam atradis laiku, - bija nopulējis galdu un krēslus tā, ka tie mirdzēja vien. Lūkojoties galda virsmā, varēja redzēt savu atspulgu kā skatoties brūnā ūdenskrātuvē.

- Ak, bet te taču ir burvīgi! - Mērija izsaucās. - Martin, jūs nekad neesat mums teicis, ka jums ir šāda istaba.

- Tas neapšaubāmi ir apbrīnojams galds, - Makgreids teica, uz­sizdams pa to ar savu milzīgo dūri tā, ka es nobažījos, vai galds ne- salūzīs uz pusēm.

- Šeit jūs varat ieturēt pilnīgi spožas vakariņas, - Mērija teica.

- Kāds absolūti apburošs iekārtojums! Es tikai vēlētos, kaut mums būtu daži svečturi.

Es tikko gribēju teikt, lai viņa visu pārāk nesarežģī, kad Robins negaidot sacīja: - Man ir četri.

Mēs visi skatījāmies uz viņu pilnīgā apbrīnā.

- Nu jā, tie nav no sudraba vai kaut kā tikpat glauna, - Robins turpināja, - bet tie ir gaužām glīti misiņa svečturi, es tos nopirku

Kano. Tos nepieciešams nospodrināt, bet man liekas, ka tie izskatās pavisam labi.

- Ak, lieliski, - Mērija teica, acīm iemirdzoties. - Vakariņas sveču gaismā. Viņš tam nevarēs pretoties.

- Ja godīgam katolim ir atļauts iemest vārdiņu tarkšķošiem pagāniem pa vidu, - Makgreids ierunājās, - vai es jums visiem drīk­stu uzdot jautājumu?

Mēs nogaidoši pievērsāmies viņam.

- Kur jūs grasāties dabūt sveces?

- Ak vai, jā, par to es nepadomāju, - Mērija noskuma. - Ar sveč­turiem vien, bez svecēm, mēs nekur tālu netiksim.

- Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vienmēr ir tendence novērtēt ma­nu inteliģences līmeni pārāk zemu, - Robins nopūtās. - Es nopirku tos svečturus tāpēc, ka grasījos tos lietot. Māja, kurā es mitinos, gan nav pats viduslaiku greznības paraugs, tomēr man bijusi apdomība iegādāties pietiekami lielu daudzumu sveču, kas nepielūdzami kūst bufetē, kopš pārvācos uz Mamfi. Ja tās nav salipušas vienā pikucī, mēs varētu vienu vai divas saglābt. Tomēr atstājiet šo lietu manā ziņā.

Pazīstot Robiņu tik labi, kā mēs viņu pazinām, zinājām, ka sve­ces nebūs, saskaņā ar viņa mājieniem, kļuvušas par atbaidošu, lipīgu masu, jo biju pārliecināts, ka viņš tās pārbauda četras reizes dienā.