Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Un jūs, Mērij, - es jautāju, - vai jūs sakārtosiet puķes?

- Sakārtot puķes? - Mērija satrūkās.

- Nu protams, - es apstiprināju, - daži begoniju pušķi vai kaut kas sakarināts apkārt istabai vienmēr to mazliet uzprišina.

- Nu, šobrīd tas ir diezgan sarežģīti, - Mērija iebilda. - Patiesību sakot, šobrīd nekas īpašs nezied. Ir, protams, hibiski…

- Svētā dievmāte, - Makgreids noteica, - mēs visu laiku esam to sasodīto hibisku ielenkumā. Tā nebūtu nekāda puķu kārtošana. Tā būtu tikai džungļu ievešana mājā.

- Nu ko, - es teicu, - man ir viens mednieks, kurš ārkārtīgi labi kāpj kokos, un kopā ar dažiem dzīvniekiem viņš man vakar atnesa gaužām glītu orhideju, ko bija atradis koka galotnē. Es sazināšos ar viņu un aizsūtīšu uz mežu, lai pamēģina dabūt kādas orhidejas un tamlīdzīgas lietas. Un tad, mīļā Mērij, jūs izveidosiet pušķus.

- Ak, man ļoti patīk kārtot puķes, - Mērija jūsmoja, - un, ja tās būs orhidejas, tad tas būs absolūti apburoši.

Martins drudžaini skribelēja bloknotā.

- Tā, - es pievērsos viņam, - ko mēs līdz šim esam noorgani­zējuši?

- Nu tā, - viņš iesāka, - mēs esam pārbaudījuši gultas un mēbe­les, mēs esam nodrošinājuši kalpotāju uzraudzību, mēs esam noor­ganizējuši brokastis. Mērija parūpēsies par piknika pusdienām un puķu sakārtošanu, un tiktāl viss ir pilnīgā kārtībā.

- Dzērieni, - es atgādināju.

- Par to nu es neuztrauktos, - Robins teica. - Būdams vienīgā šejienes pārtikas apgādes centra vadītājs, zinu, ka Martins ir absolūts alkoholiķis, un es jums varētu gandrīz līdz pēdējai pudelei uzskaitīt viņa krājumus.

Viņš pameta domīgu skatienu savā tukšajā glāzē.

- Knauzerība ir tā lieta, ko es nekad nevaru mierīgi paciest.

- Ak, dieva dēļ, aizverieties, - Mērija izmeta. - Ja gribat vēl dzera­mo, pasauciet Amosu.

- Kuš, bērni, - es iejaucos, - atgriezīsimies verandā un, pārklieg­dami nīlzirgu pārošanās aurus, apspriedīsim vissvarīgāko.

Mēs sagājām atpakaļ verandā, no jauna piepildījām glāzes un bri­di sēdējām, klausīdamies jaukajās Āfrikas mežu naksnīgajās skaņās. Jāņtārpiņi, zaļi kā smaragdi, zibinājās mums pāri, cikādes un circeņi spēlēja sarežģītas Baha melodijas, un no aizas dibena palaikam at­skanēja kāda nīlzirga atrauga, rukšķis vai rēciens.

- Ja es pareizi sapratu jūsu viltīgo, pagānisko protestantu prātu, - Makgreids teica, iztukšojis glāzi un nolicis to uz galda acīm redzamā pārliecībā, ka viņam to kāds piepildīs, - tad, es pieņemu, ka vaka­riņas ir tā lieta, ko jūs uzskatāt par vissvarīgāko.

- Jā, - mēs ar Martinu reizē atbildējām.

Tādā nomaļā vietā kā Mamfe jebkuras tik augsti stāvošas per­sonas kā D. C. ierašanās nozīmēja ielūgumu vakariņās visiem apkār­tnes baltajiem iedzīvotājiem.

- Domāju, ka šajā lietā Mērija varēs parādīt klasi, - es teicu.

- Ak jā, - Mērija piekrita, - te nu es varu kaut ko palīdzēt. Vai jūs esat iecerējuši četrus vai piecus ēdienus?

- Svētā dievmāte, - Makgreids iesaucās, - kā, ellē, jūs domājat, mēs tiksim pie pieciem ēdieniem - ar šo kūtro protestantu par pro­duktu sagādnieku?

- Atstājot šos diezgan aizvainojošos katoliskos apvainojumus bez ievērības, - Robins teica, - man jāpiebilst, ka ūdens upē ir visze­mākajā iespējamā līmenī un laivas netiek uz priekšu, tā ka es esmu nonācis diezgan pamatīgā krājumu trūkumā. Tomēr, ja Makgreids grasās ierasties uz šīm vakariņām, es ierosinu vienkārši iedot viņam šķīvi ar vārītiem saldajiem kartupeļiem, kas, es ticu, ir tāda diēta, uz

kuras sēž lielākā dala īru katolu.

> >

- Vai jūs ar to gribat teikt, ka es esmu ļoti resns? - Makgreids no­prasīja.

- Nē, vienkārši piedauzīgi resns, - Robins atteica.

Uzsitu ar pudeli pa galdu. - Saucu sapulci pie kārtības, - es teicu. - Šajos apstākļos mēs nevēlamies apspriest neviena psihiskās īpašī­bas vai trūkumus. Mēs apspriežam ēdienu karti.

- Tā, - Mērija iesāka, - manuprāt, mums jāsāk ar ievadu.

- Francijā, - Robins aizrādīja, - to gan parasti sauc par entree, bet var jau lietot abus vārdus, ja jūs saprotat, ko es domāju [11] .

- Nē, nē, - Mērija teica, - es biju domājusi, mums jāsāk ar kaut ko sulīgu, lai… lai pakutinātu aukslējas.

- Mīļais dievs, - Makgreids nopūtās, - es šeit esmu jau trīs gadus, un ne reizi man nekas nav pakutināts, aukslējas vismazāk.

- Bet, ja jūs grasāties izmantot svečturus un tamlīdzīgi, - Mērija aizrādīja, - jums jāservē tāds ēdiens, kas tam piestāv.

- Mīļā sirds, - Makgreids teica, - es jums pilnīgi piekrītu. Bet, tā kā mums nav pārtikas, es nesaprotu, kā īsti jūs grasāties pagatavot piecus ēdienus, kad šī nespējīgā United Africa Company bastarda laiva sēž uz grunts un visticamāk, ka viņa krājumos ir tikai pāris bundžu sautētu pupu.

Es sapratu, ka situācija slīd ārā no kontroles, un vēlreiz pašķindi­nāju ar pudeli. No virtuves atkal atskanēja "jā, masa" koris un tika atnests vēl alus.

- Paliksim pie trim ēdieniem, - es ierosināju, - un izvēlēsimies tos pašus vienkāršākos.

- Tātad pirmais, - Mērija aizrautīgi teica, - varētu būt suflē.

- Jēzus neprot gatavot suflē, - Martins iebilda.

- Kas? - Mērija pārsteigta pārjautāja.

- Jēzus, mans pavārs, - Martins paskaidroja.

- Nekad nebiju dzirdējis, ka jūsu pavāru sauc Jēzus, - Makgreids teica. - Kāpēc jūs nedarāt pasaulei zināmu, ka viņš atkal augšām­cēlies?

- Jāsaka, viņš augšāmcēlies visai neparastā formā, - Robins pie­zīmēja, - kā deviņas pēdas sešas collas garš hausa ar dziļi vaigos ie­gravētu savas cilts zīmi, izskatās kā ar vienu kāju kapā un šausmīgi gatavo.

- Tieši to es gribēju sacīt, - Martins teica, - tāpēc no suflē nekas nesanāks.

- Ak, - Mērija vīlusies novilka, - es labprāt pati to pagatavotu, bet neliekas, ka man vajadzētu atrasties virtuvē, kad D.C. ieradīsies.

- Protams, nē, - Martins stingri teica.

- Varbūt mazliet briežgaļas? - Robins ierosināja, jautājoši skatī­damies uz mani.

- Kaut arī gribu palīdzēt Martinam, - es paziņoju, - es negrasos nokaut kādu no maniem dukeru mazuļiem, lai sagādātu D. C. briežgaļu.

- Kā būtu ar grauzdiņiem un bez čaumalām vārītām olām? - ierosināja Makgreids, kurš šobrīd tukšoja jau piekto alus pudeli un vairs īsti nekoncentrējās uz šīs lietas svarīgumu.

- Man kaut kā nešķiet, ka tas būs pietiekami smalki, - Mērija šaubījās. - Ziniet, ka D. C. patīk, ja viņu lutina.

- Lūk, ko es teikšu, - es iesāku, - vai kādreiz esat nogaršojuši kūpinātu dzeloņcūku?

- Nē, - visi reizē atbildēja.

- Ziniet, ja gaļu pareizi sagatavo, tā ir brīnumgarda. Man ir kāds mednieks, kas pastāvīgi piegādā man dzeloņcūkas - cerībā, ka es tās nopirkšu. Tā kā viņas tikušas noķertas tajās šausmīgajās tērauda la­matās, kādas mednieki lieto, dzeloņcūkas ir pārāk smagi ievainotas. Es tās nopērku un atbrīvoju no ciešanām, un tad izbaroju saviem dzīvniekiem. Tomēr šad tad es kādu pārīti aizsūtu pazīstamam dže- kam, vārdā Jāzeps - tas viss sāk līdzināties garīdzniecības konfe­rencei -, un viņš tās žāvē, izmantodams speciālu malku un zālītes, kuras atsakās man nosaukt. Rezultāts ir gaužām garšīgs.

- Jūs, protestantu cūka, - Makgreids teica, - jūs to slēpāt no mums.

- Tikai tāpēc, ka nav pietiekami daudz dzeloņcūku, lai visiem par to stāstītu, - es atteicu. - Tomēr šodien es divas nopirku. Viņas bija tā savainotas lamatās, ka man nācās tās nobeigt. Es grasījos tās izba­rot dzīvniekiem, bet šīs briesmīgās trauksmes dēļ varu nosūtīt Jā­zepam, lai izžāvē, un tad mēs varēsim no gaļas un grauzdiņiem pagatavot to, ko Mērija dēvē par ievadu.