Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Oūūh, - Martins teica, pielēkdams kājās un steigdamies mani sagaidīt, - es jau domāju, ka jūs varētu neatnākt.

- Dārgo zēn, - es čaloju, - es nebūtu jūs nodevis šajā stundā, kad jūs māc bēda.

- Atļaujiet iepazīstināt, - Martins teica, iestumdams mani pūlī verandā. Misters Fezerstounhots, apgabala pilnvarotais.

D. C. bija maza auguma cilvēks, kura seja pilnībā līdzinājās

' New Year's Honours List— viens no diviem sarakstiem (otru publicē karalienes dzimšanas dienā), kādu katru gadu publicē Apvienotajā Karalistē, uzskaitot tajā cil­vēkus, kas izpelnījušies apbalvojumu par saviem pakalpojumiem valstij. Ja Piuss tiktu iekļauts šajā sarakstā, turpmāk viņš būtu sers Piuss.

slikti pagatavotam cūkgaļas pīrāgam. Viņam bija plāni, sirmi mati un blāvi zilas, toties caururbjošas acis. Viņš piecēlās no krēsla un sarokojās ar mani, un viņa rokasspiediens bija pārsteidzoši stingrs, jo no pirmā acu uzmetiena viņš likās diezgan bezsaturīgs.

- Ak Darels, - D. C. teica. - Prieks jūs redzēt.

- Piedodiet, ka nokavēju, ser, - es atvainojos.

- Nepavisam, nepavisam, - viņš teica, - sēdiet nost. Esmu pār­liecināts, ka šis te Buglers kaut kur noslēpis kādu mazlietotu dzērienu, ar ko jūs pacienāt, vai ne, Bugler?

- O, jā, jā, jā, ser, - Martins teica. Viņš sasita plaukstas, un no vir­tuves atskanēja "jā, masa" koris.

Man par lielu atvieglojumu, parādījās Piuss, apzeltītajām pogām mirdzinoties lampu gaismā.

- Masa? - viņš vērsās pie manis, it kā nekad iepriekš nebūtu redzējis.

- Viskiju ar ūdeni, - es teicu, piemērodamies vēsajam tonim, ar kādu tik daudzi cilvēki vēršas pie saviem kalpiem. Es jutu, ka no Nigērijas atbraukušais D. C. augstāk novērtēs manu piesliešanos pareizajām britu manierēm. Aši pametu skatienu apkārtējo sejās. Mērija, acis iepletusi, tvēra katru D. C. vārdu. Pat ja viņai virs galvas būtu neona uzraksts ceru uz sava vīra paaugstināšanu amatā, tas nebūtu vēl skaidrāk acīm redzams. Robins uzmeta man ašu ska­tienu, savilka uzacis un tad iegrima savā parastajā miegam līdzīgajā transā. Makgreids izskatījās diezgan pašapmierināts un labvēlīgi man uzsmaidīja.

Garā tahta verandā bija piemētāta ar mēteļiem un kaklasaitēm, no upes plūda pa pusei vēsa vējpūsma.

- Piedodiet, ser, - es uzrunāju D. C., - vai jums nebūs iebildu­mu, ja es piemērošos vietējām paražām un novilkšu žaketi un no­ņemšu kaklasaiti?

- Protams, protams, - D. C. atteica, - te viss ir neformāli. Es tik­ko skaidroju to šim te Bugleram. Pilnīgi ikdienišķa lieta. Vienkārši jāizskata cauri reizi vai divas gadā, lai paturētu jūs acīs, puiši. Jāpār­liecinās, ka jums te nesanāk kādas nekārtības.

Es ar bezgalīgu atvieglojumu norāvu savu varavīkšņaino kakla­saiti un žaketi un nosviedu tās uz tahtas. Piuss pasniedza man dzē­rienu, par ko es viņam nepateicos. Rietumāfrikā parasti nebija pie­ņemts par kaut ko pateikties kalpotājiem. Tāpat arī tos nepienācās saukt kristītos vārdos. Vienkārši jāsasit plaukstas un jāsaka "puika".

Sarunas šīs operācijas laikā bija galīgi apsīkušas. Bija pilnīgi ne­pārprotami, ka D. C. pieder runasvīra tiesības un neviens cits ne­drīkst runāt, kamēr viņš nav sācis. Es atviegloti sūcu savu dzērienu un prātoju, kas, pie velna, man kopīgs ar šo D. C. un vai man vispār izdosies pārdzīvot šo vakaru, saglabājot savas prāta spējas neie­vainotas.

- Priekā, - D. C. teica, kad es pacēlu glāzi pie lūpām.

- Lai jums laba veselība, ser, - es atteicu.

D. C. iekārtojās krēslā ērtāk, novietoja savu glāzi uz paroceņa, pameta skatienu apkārt, lai redzētu, ka auditorija ir pati uzmanība, un tad sāka.

- Kā jau es teicu, Darel, tieši pirms jūsu novēlotās ierašanās, esmu ārkārtīgi iepriecināts, ka šis te Buglers nenoliedzami uzturējis šo vietu teicamā kārtībā. Kā jūs zināt, mums, zēniem, tikai reizēm jāpaslaistās apkārt, vienkārši, lai pārliecinātos, ka dažādas vietas ir uzturētas kārtībā. - Te viņš izgrūda ārkārtīgi nepievilcīgu smiekliņu un ierāva pamatīgu malku no savas glāzes.

- Šausmīgi laipni, ka jūs tā sakāt, ser, - Martins teica.

Tad viņš ieraudzīja sev pievērstu Mērijas lūdzošo, ciešanu pilno skatienu.

- Tomēr, protams, - viņš steigšus piemetināja, - es nebūtu va­rējis to visu paveikt bez sava lieliskā A. D. O. palīdzības.

- Es domāju, ka jūs esat pārāk pieticīgs, Bugler, - D. C. teica. - Galu galā A. D. O. var būt vai nu palīgs, vai traucēklis.

- Ak, bet es apgalvoju, ka Stendišs ir absolūti apbrīnojams, - Mar- tins neatlaidās, izdarīdams vienu no saviem brāzmainajiem žestiem, un notrieca lielo trauku ar ceptajiem zemesriekstiem D. C. klēpī.

- Piedošanu, masa, - korī sauca Piuss, Amoss un abi puikas, kuri kā sargsuņi bija stāvējuši ēnā. Viņi saliedējās ap D. C. un, murminā­dami "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", saslaucīja taukainos zemesriekstus no viņa tīrajām biksēm atpakaļ bļodā un aiznesa uz virtuvi.

- Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins teica.

- Ak, tas bija tikai negadījums, - D. C. atteica, vērdamies tau­kainajos traipos uz savām biksēm, - katram tā var gadīties. Tomēr man jāteic, ka jums, liekas, lieliski padodas šādas lietas, ko? Kur bija tā vieta, kur es jūs toreiz apmeklēju?

- Jā, un es milzīgi atvainojos par to, - Martins viņu steidzīgi pār­trauca, - bet jūs taču saprotat, ser, ka tas bija pārpratums. Es jums galvoju, ka šeit tualete darbojas nevainojami.

Makgreidu, Robiņu un Mēriju šī saruna pilnīgi un galīgi samul­sināja.

- Nu jā, kā jau es teicu, - D. C. atsāka, vēlreiz pamezdams skatu eļļainajiem traipiem uz savām biksēm, - es domāju, Buglers pada­rījis ļoti labu darbu.

Viņš apklusa un iedzēra.

- Un, protams, - viņš, brīdi pārdomājis, piebilda, noliecies uz priekšu un svētulīgi blenzdams uz Mēriju, - ar jūsu un jūsu vīra pa­līdzību Buglers, liekas, strādājis pavisam labi. Ceļi un tilti liekas ievē­rojami labā stāvoklī. - Viņš pameta skatu uz Makgreidu.

- Paldies, ser, - Makgreids tēlotā laipnībā pateicās.

- Un es saprotu, - D. C. turpināja, pievērsdamies Robiņam, - kaut arī, protams, jūsu puiši nepakļaujas mūsu zēniem, ka jums izdevies sagādāt šo teicamo kaviāru. Ievērojami, ka tādu lietu var atrast Mamfē.

Robins viegli palocījās. - Es augstu vērtēju jūsu atzinumu, - viņš teica, - jo, kā jūs labi zināt, šis kaviārs iegūts no jaunavīgas stores.

- Manuprāt, viss ir pilnīgi lieliski, - D. C. atsāka. - Patiesību sa­kot, šis ir viens no labākajiem braucieniem, kādā līdz šim esmu devies, bet neļausim šai ziņai izplatīties, jo tā var aizvainot zināmu cilvēku jūtas. Ha, ha!

Mēs visi padevīgi pasmējāmies. Es vēroju džina līmeni D. C. glāzē, jo biju saskaņojis plānu ar Piusu, zinādams, ka šāda veida sa­runas nevar vilkties bezgalīgi, nepadarot mūs visus trakus. Tāpēc tajā mirklī, kad D. C. bija iztukšojis pēdējās lāses no savas glāzes, pogām mirdzot, parādījās Piuss un teica Martinam:

- Jēzus teikt sitenis gatavs, masa.

- Ak, sitenis, - D. C. teica, paplikšķinādams vēderu, - tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, vai piekrītat, mazo lēdij?

- O, jā, - Mērija pietvīkusi atteica. - Manuprāt, sitenis ir milzīgi svarīga lieta, īpaši šajā klimatā.

- Patiesībā, - Robins sacīja, kad mēs visi bijām piecēlušies un de­vāmies uz ēdamistabu, - man vienmēr bijis tāds bioloģisks iespaids, ka sitenis ir ļoti svarīgs jebkurā klimatā.

D. C., par laimi, šo piezīmi nedzirdēja.