Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins sauca nere­dzamajam D. C. - Es nemaz nezinu, kā varu izlūgties piedošanu.

Katastrofas rezultātā viņš trīcēja no galvas līdz kājām.

Palmu lapas sakustējās, un parādījās D. C. galva. Viņš iznira no punka tieši kā baltādains afrikānis no savas būdas. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, un tad ieraudzīja ļoti spalvainu šokolādes krāsas zirnekli apakštases lielumā pāri punka rāpojam viņa virzienā. Jau sāka parādīties mazā, bagātīgā un laimīgā sabiedrība, kas gadiem ilgi netraucēta bija mitinājusies vēdeklī. D. C. atgrūda krēslu un pielēca kājās.

Es sapratu, ka no Martina viedokļa šī bija vistrakākā iespējamā nelaime, bet man dzīve vienmēr bija pierādījusi, ka cilvēkam jāizmanto katra izdevība. Izskatījās, ka punka mani gatavojas apgādāt ar dažiem interesantiem paraugiem.

- Es jums visiem ieteiktu iziet blakusistabā, - es izrīkoju, pa­manījis arvien jaunus gekonus iznirstam no lapām. - Es te visu no­kārtošu.

Tās galda daļas, kas vēl bija redzamas, strauji pildījās ar sašutu­šām vabolēm un citiem zemāko radījumu paraugiem, kuri izska­tījās ārkārtīgi ļaunprātīgi, pat ja tādi nebija.

Mērija saņēmās un ar lielu grāciju izpeldēja no ēdamistabas ve­randā, un pārējie aizsoļoja viņai pakaļ.

Kalpotāji bija pilnīgi sastinguši, jo, kamēr mēs vēl sēdējām savos krēslos, būtu bijis ārkārtīgi grūti aizvākt prom palmu lapu vēdekli un izlikties, ka vakariņas turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Šādā situācijā viņi nekad nebija nonākuši, un pat Piuss nespēja tikt ar to galā.

- Pius, - es rēcu, iztrūcinādams viņu no šausmu pilnā transa, - aši atnes pudeles, kastes, visu ko, lai saķertu šos zvērus!

"Zvērs" ir vispārlietojams vārds Rietumāfrikā, un tas apzīmē jeb­kuru dzīvnieku, kas staigā, lido vai rāpo. Piuss sagrāba Amosu un abus puikas aiz apkakles un nozuda.

Šajā laikā no punka parādījās liels daudzums arvien jaunu intere­santu iemītnieku, lai palūkotos, kāpēc viņu kopienas dzīve tikusi iz­traucēta. Pirmā parādījās jauna, ārkārtīgi saniknota zaļā mamba, kas pazīstama kā visindīgākā Āfrikas čūska. Tā bija divas pēdas gara, līdzīga zaļi dzeltenam laso, un no viņas izturēšanās varēja droši spriest, ka visa šī situācija rāpuli pamatīgi sarūgtina. Es mēģināju mambu piespiest pie galda ar dakšiņu, bet tā izlocījās un novēlās uz grīdas. Tikai tad es pamanīju, ka, kaut ari visi citi bija aizbēguši uz verandu un atstājuši negadījumu manā ziņā, D. C. bija palicis tepat. Zaļā mamba čūskām raksturīgajā īgnumā no visām vietām istabā izvē­lējās traukšanos tieši virsū D. G, kas palika stāvam kā zemē ieaudzis, un viņa seja pieņēma visai interesantu zilganu nokrāsu. Es vēlreiz strauji uzbruku mambai, un šoreiz man laimējās piespiest viņu pie zemes un satvert aiz skausta. Šajā brīdī atgriezās Piuss, stiepdams no virtuves burkas, kastes, pudeles un citus traukus. Es ieslidināju zaļo mambu pudelē un pudeli stingri aizkorķēju.

D. C. joprojām vēroja mani ar izbolītām acīm. Man vajadzēja kaut ko teikt, lai mēģinātu novērst negadījumu un pasargātu Martinu. Apburoši uzsmaidīju D. C.

- Saprotiet, par ko es domāju, ser? - es mundri teicu, noceldams no siteņa lielu vaboli, kas tur gulēja uz muguras, vicinādama kājas un izdodama mehāniskus čirkstienus. - Dzīvnieki ir jums visapkārt. Jāprot tikai atrast, kur tie mīt.

Viņš mirkli blenza uz mani.

- Jā. Jā, es saprotu gan, - viņš beidzot teica un tad piebilda, - es domāju, man vajadzētu iedzert.

- Jūs rīkojāties ārkārtīgi gudri, palikdams uz vietas, ser, - es turpināju.

- Kāpēc? - D. C. aizdomīgi noprasīja.

- Ziniet, lielākā daļa cilvēku šādos apstākļos kristu panikā, ser, bet jūs apbrīnojami turējāt sevi rokās. Ja jūs nebūtu tā rīkojies, es šaubos, vai vispār būtu noķēris to mambu.

D. C. vēlreiz aizdomīgi pablenza uz mani, bet es biju uzbūris sejā visnevainīgāko izteiksmi.

- Ha! - viņš noteica. - Nu ko, iesim un iedzersim!

- Es domāju, te vēl ir pāris radījumu, kurus man vajadzētu noķert, tāpēc es labāk liktu Martinam rīkoties. Es pievienošos jums pēc brīža, ser, ja drīkstu.

- Protams, - viņš teica, - es atsūtīšu Martinu pie jums.

Martins iestreipuļoja ēdamistabā kā pēdējais dzīvajos palikušais

no "Titānika".

- Jēzu Kristu, - viņš vaidēja, - es nekad nebūtu domājis…

- Paklau, - es stingri aizrādīju, - labāk nedomājiet. Dariet, ko es jums saku.

- Tas ir vēl ļaunāk par mazmājiņu!

- Nekas nevar būt ļaunāk par mazmājiņu.Tā, tagad rīkojieties mierīgi.

Kamēr mēs runājām, Piuss un es steidzīgi vācām kopā pārējos vēdekļa pavalstniekus: lielu skaitu gekonu, astoņas kokvardes, histē­risku susuri ar visu midzeni un mazuļiem, trīs sikspārņus un netica­mu daudzumu vaboļu.

- Ko lai mēs tagad iesākam? - Martins izmisis jautāja, gandrīz lauzīdams rokas.

Es pagriezos pret Piusu un no viņa sejas izteiksmes nopratu, ka mans sulainis par šo šausmīgo katastrofu ir tikpat nobažījies kā Mar­tins. Es pats nelaimīgā kārtā mocījos gandrīz nevaldāmā tieksmē ilgi un skaļi smieties, tomēr neuzdrošinājos to darīt.

- Tā, - es teicu Piusam, - tagad aši, aši skrej uz masa Makgreida māju un dabū siteni. Tad skrej uz masa Girtona māju un dabū site­ni. Tad skrej uz A. D. O. māju un dabū siteni, tad skrej uz mūsu māju un dabū siteni. Es gribu, lai viss sitenis ir te pēc stundas, dzirdi?

- Es dzirdēt, masa, - Piuss atsaucās un nozuda.

- Dievs, mani aizsūtīs atpakaļ uz Umčiči, - Martins vaimanāja.

- Tas tiešām var notikt, - es teicu, - bet, spriežot pēc D. C. reak­cijas, nenotiks vis.

- Bet viņš nevar būt iepriecināts, - Martins iebilda.

- Nedomāju, ka jebkurš tāds bija, izņemot varbūt mani. Es no tā visa esmu ieguvis dažus jaukus paraugus.

- Bet ko lai mēs tagad iesākam? - Martins neatlaidās, stīvi blenz­dams gruvešos uz galda.

Es apsēdināju viņu krēslā.

- Es aizsūtīju D. C. pēc jums, teikdams, ka jūs spēsiet kontrolēt situāciju, - paskaidroju. - Piuss aizgājis sadabūt jaunu siteni. Dievs vien zina, pēc kā tas garšos, bet vismaz mums būs, ko ēst. Pa to laiku jums jāpacenšas iespējami pamatīgāk piepildīt D. C. ar džinu.

- Man ir džins, cik uziet, - Martins dedzīgi iestarpināja.

- Re, cik jauki, - es mierinoši teicu. - Problēmas gandrīz atrisi­nātas.

- Bet es nesaprotu, kā… - Martins atsāka.

- Klau, vienkārši nedomājiet par to. Atstājiet visu manā ziņā. Galvenais, jums jāizliekas, it kā tieši jūs kontrolētu situāciju.

- Ak, jā, es saprotu, ko jūs domājat, - Martins teica.

Pasaucu no virtuves Amosu un Džonu.

- Novāciet šo galdu, notīriet un servējiet visu vajadzīgo sitenim, - es norīkoju.

- Jā, masa, - viņi korī atbildēja.

- Piuss aizgāja pēc siteņa. Pasakiet, lai Jēzus un mans pavārs pa­gatavo jaunu porciju.

- Jā, masa.

- Bet jūs pa to laiku saklājiet galdu tikpat smuki kā agrāk, dzir­dat?

- Lūgtum, masa.

- K's ir? - es noprasīju.

- Masa saķert visas čūskas no šite? - Amoss apjautājās, norādī­dams uz punka gruvešiem.

- Jā, - es atteicu. - Jums nav ko baidīties. Es noķēru visus zvērus.

- Es nesaprotu, kā jums izdodas visu tik labi organizēt, - Martins brīnījās.

- Klausieties, - es teicu, - ciktāl tas attiecas uz D. C., to visu esat noorganizējis jūs. Kad jūs tūdaļ viņam piebiedrosieties, ieņemiet iespējami militāru pozu. Jums jārada D. C. tāds iespaids, ka, kamēr es pievērsos galvenokārt dzīvniekiem, jūs visu citu esat teicami kon­trolējis. Un neatvainojieties ik pēc piecām minūtēm! Mēs viņu pa­matīgi piedžinosim, un Piuss parūpēsies par ēdienu, tā ka par to neuztraucieties. Viss, kas jums jādara, ir jārada iespaids, ka tas gan bija negadījums, tomēr ļoti neievērojams, un jūs esat pilnīgi pārlie­cināts, ka D. C., labi pārdomājis, pratīs uz visu paskatīties no jocīgās puses.