Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Es izkāpu no taksometra, satvēris lāča apjomīgo vidukli, piezva­nīju pie ārdurvīm, un mans deguns sāka bagātīgi asiņot. Es atklāju, ka ir gandrīz neiespējami turēt lāci zem vienas rokas un apturēt asins strūklu ar otru, tāpēc es iespiedu lāci starp kājām, tādējādi atbrī­vodams rokas.

- Ko tu darP. - mana sieva no taksometra apjautājās.

- Bans deguns asiģo, - es teicu caur asiņaino mutautiņu.

Ar lāci starp kājām un asinīm noplūdušu seju es veidoju uzma­nību saistošu ainu pat pēc Kingsroudas standartiem. Salasījās neliels pūlītis.

- Ienes lāci saldumu veikalā blakusdurvīs un palūdz viņus atdot to Pīteram, - mana sieva šņāca. - Tu nevari tur stāvēt tādā izskatā.

Līdz šim pūlis bija stāvējis un klusēdams vērojis šo viegli šausmi­nošo izrādi. Tad viņiem pievienojās kāda jauna sieviete, kas blenza notiekošajā ar pavērtu muti.

- K's te notic's? - viņa vērsās pie visiem uzreiz.

- 'iņa lācis šo sakoda, - kāds vīrs atteica, un pūlis par šo joku dār­doši iesmējās.

Es ieniru saldumu veikala patvērumā, notupināju lāci tur un tad elsdams ieklupu taksī.

- Tev nevajadzēja tā steigties, - mana sieva aizrādīja, kad mašīna devās tālāk. - Tev labāk vajadzētu to uzņemt vēsi.

- Kā es varu to uzģemt vēsi? - es apbēdināts jautāju. - Ja bans sa- sodīdais deguns asiģo un es turu rokās bilzīgu, tizlu lāci?

- Labāk atlaidies un atslābinies, - mana sieva mierināja.

Atslābinies, es nodomāju, jā, pilnīgi pareizi. Man būs trīs lieliskas

nedēļas, lai atslābinātos, mani apkalpos laipnas māsiņas, man nāk­sies pieņemt tikai tādus svarīgus lēmumus kā - ko ēst pusdienās vai kādas temperatūras ūdeni pasūtīt vannai. Pilnīgi pareizi, atslābinies. Pilnīgs miers un klusums. Ar šo domu, cieši iesakņojušos manā apziņā, es ierados Abotsfordā.

Man nebija pārāk daudz laika visu izpētīt (ievēroju tikai to, ka manas istabas iekārtojums atgādina labākos divdesmito gadu piejū­ras pansiju paraugus un ka māsiņas ir ārkārtīgi izskatīgas), kad tiku ievīstīts zeltainā zāļu kokonā un atstāts guļam un raustāmies baudī- gā ziemasguļā uz divdesmit četrām stundām. Tad es pamodos mundrs un spirgts kā vāvere un aplūkoju savu jauno pasauli. Atklāju, ka mani pirmie iespaidi par māsiņām nav bijuši kļūdaini. Katra no viņām bija savā veidā ārkārtīgi pievilcīga. Bija tieši tā, it kā mani apkalpotu Mis Pasaules konkursa dalībnieces.

Dienas maiņā bija Loreina, blonda zviedriete, kuras acis mainīja krāsu kā fjordi saulē; Zena, pa pusei angliete, pa pusei vāciete ar oranžiem matiem un pilnīgi apaļām, nepārtraukti pārsteiguma pil­nām acīm; un Nellija, Basutolendas skaistule, kas likās veidota no lieliskas piena šokolādes, ar mazu, apaļu deguntiņu kā brūnu sēnīti. Vēl bija nakts maiņa. Brida, maza, medusblonda un mātišķa, un neapšaubāmi vispievilcīgākā no visām - Pimija (mīļvārdiņš no Dievs vien zina kādiem avotiem), gara, slaida, fejai līdzīga, ar milzīgām zaļganbrūnām acīm - tādā krāsā kā foreļu straume pavasarī. Mei­tenes bija jaunas un mundras un devās savos darbos ar tādu jautrību un dedzību izpatikt kā kucēnu metiens. Viņu spriņģošanu vadīja divas virsmāsas, abas francūzietes, kuru apvienotie akcenti liktu Morisam Ševaljē justies kā Oksfordas absolventam, kuru jau gadiem nodarbina BBC. Tās bija māsas Luīze un Renē, un paskarbajā franču praktiskumā, kas izpaudās viņu rīcībā, bija prieks skatīties un klausīties.

Nākamajā dienā, joprojām mazliet apdullis no zālēm, daļēji vaja­dzības spiests, daļēji, meklēdams pārmaiņas ainavā, es devos pa ko­ridoru uz tualeti. Tur es tupēju, domādams dziļas domas, kad pēk­šņi manu uzmanību piesaistīja liela asins pile uz grīdas. Hallo, es nodomāju pussazāļota cilvēka asajā uztverē, kāds sagriezies… asiņojis. Nav šaubu, skujoties. Bet kā, skujoties šeit? Tualetē? Droši, ka nē. Tajā brīdī uz grīdas nokrita vēl viena lāse, un es pēkšņi sa­pratu, ka man atkal asiņo deguns. Kamēr es to aptvēru, deguns jau bija vienās asinīs. Spiezdams pie tā vairākus jardus tualetes papīra, es steidzos atpakaļ uz savu istabu un trauksmaini piezvanīju. Mans deguns tagad asiņoja tik strauji, ka pie tā piespiestais papīra mutau­tiņš izmirka un kļuva nelietojams gandrīz acumirklī.

Atbildot uz manu cri de coeur, atvērās durvis un parādījās šoko­lādes brūnā Nellija, ģērbusies mētelī. Viņa acīmredzot jau bija savu maiņu beigusi.

- Mans Dievs, cilvēk, - Nellija teica, ieplestām acīm stīvi blenz­dama asiņainajā parādībā. - Mans Dievs, j's asiņoj't!

- Man nākas secināt to pašu, - es piekritu. - Vai varat to apturēt, Nellij, dārgā?

- Paga… nekust'ties, - Nellija nokomandēja un aizsteidzās pa gaiteni. Drīz vien viņa atkal parādījās, izskatīdamās kā prātu zau­dējusi.

- Es nevar' dās atrast, es nevar'dās atrast, - viņa sauca, gandrīz lauzīdama rokas izmisumā.

- Ko jūs nevarat atrast?

- Adslēgas, adslēgas, - Nellija vaimanāja.

Acīmredzot atslēgas no kāda skapja ar medikamentiem asiņu strau­jai sarecēšanai, es nodomāju.

- Nepārdzīvojiet, - es mierināju, - vai mēs nevaram izmantot kaut ko citu?

- Nē, nē, - Nellija teica, - adslēgas ir vislabākais veids, kā adslā- bināt muguru.

Manas cerības uz Eiropas medicīnas nākotni Āfrikā šis piezīmes rezultātā saņēma smagu triecienu.

Durvis, trokšņa pievilinātas, parādījās Loreina un Zena.

- Jums tek asinis, - Zena pārsteigta aizrādīja.

- Jā, - es teicu.

- Es nevar' atrast adslēgas, Zena. Vai tu ne'si redzēj'si, Lorein?

- Atslēgas? Nē, - Loreina teica. - Nevienas atslēgas neesmu redzē­jusi. Kāpēc atslēgas?

- Lai adslābinātu viņam muguru, - Nellija paskaidroja.

- Vai jūs mēģinājāt dedzināt viņam spalvas zem deguna? - Lo­reina jautāja.

- Nē, nē, tas priekš džlbšanas, - Nellija, modernās medicīnas ek­sperte, teica.

- Varbūt vajadzētu ar kritu uzvilktā apli upurēt melnu gaili? - es iejautājos, sākdams uzjautrināties par situāciju.

- Nacionālais veselības dienests jums to nekādā ziņā nenodro­šinās, - Zena prātīgi un pilnīgi nopietni aizrādīja [12] .

Šajā brīdi ieradās Brida un Pimija, lai stātos nakts maiņā. Pimija aptvēra situāciju ar vienu savu milzīgo, valgo acu starmetim līdzīgo skatienu.

- Gultā iekšā, - viņa man teica. - Gultā iekšā, un guliet tik pla­kani, cik juēs var.

- Bet… es… es… - es sāku protestēt.

- Beidziet glaimot un gultā iekšā. Brida, ej un dabū dažas collu platās marles saites un drusku adrenalīna. Ātri, ātri!

Es paklausīgi apgūlos un tūlīt pat atklāju, ka asinis, kas joprojām plūda man pa degunu, tagad sāk tecēt lejup pa rīkli un draud mani nosmacēt. Es steidzīgi piecēlos sēdus.

- Es juēms liku apgulties, - Pimija draudīgi teica.

- Pimij, dārgā, es nevaru. Es aizrīšos pats ar savām asinīm, - es paskaidroju.

Pimija profesionālā vieglumā saplacināja dažus spilvenus man aiz galvas.

- Nu kā, tagad labāk? - viņa jautāja.

- Jā, - es teicu.

Brida atgriezās, nesdama šķīvi ar mantām, ko Pimija bija pra­sījusi. Gulta tagad bija nosēta ar asiņainiem papīra mutautiņiem, un ap manu gulošo augumu drūzmējās piecas māsiņas.

- Noskūpsti mani, Hārdij [13] , - es lūdzos, izstiepis rokas pret Pimiju.

- Beidziet juēsu glaimošanu, - viņa bargi teica, - un ļaujiet man tikt galā ar juēsu degunu.

Ar lielu izveicību viņa ņēmās aizbāzt manu labo nāsi ar apmēram jardu garu, adrenalīnā samērcētu marles saiti tik prasmīgi un bez­personiski, it kā pildītu cāli. Tad viņa ieknieba manu deguna kaulu starp rādītāju un īkšķi, tajā pašā laikā pielikdama ledu man pie deniņiem. Tagad manā pidžamā sūcās gan asiņu, gan ūdens strūk­liņas, bet visai drīz asinis izlauzās marlei cauri un lielām lāsēm noli­ja pār palagiem un spilveniem. Pimija nomainīja marli pret jaunu. Gulta un visa istaba tagad izskatījās kā kaut kas vidējs starp lopkau­tuvi un marķīzes de Sadas buduāru pēc saviesīga vakara. Vēl dažas marles saites, tomēr asinis joprojām līksmi strūkloja. Uz to brīdi vi­sas māsiņas, izņemot Pimiju, bija cīņu uzdevušas.