Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Jūs gribat teikt, ka tas bija viss? - es pārsteigts jautāju.

- Jā, - ārsts atteica, lūrēdams man degunā ar savu bateriju, - tas bija viss. Tam vairs nevajadzētu sagādāt jums raizes, ser.

- Esmu jums nudien milzīgi pateicīgs, - teicu, strauji piecel­damies no operāciju galda.

Mēs ar Pimiju izgājām ārā, kur taksometrs mūs gaidīja.

- Nu gan, cik ātri! - šoferis ar apbrīnu teica. - Es biju pilnīgi pār­liecināts, ka juēs tur iekšā būs't stundu vai vairākas.

- Nē, viņi to darbu nostrādāja ļoti labi, - es atbildēju, dziļi, ne­traucēti un priecīgi ieelpodams caur degunu.

Taksis nodārdināja lejā pa uzbrauktuvi.

- Svētā Marija, Dieva māte, - Pimija pēkšņi īpaši emocionāli ie­saucās.

- Kas noticis? - mēs ar šoferi satrūkušies reizē jautājām.

- Mēs esam bijuši nepareizā slimnīcā, - Pimija vārgi atteica.

- Nepareizā slimnīcā? Ko jūs ar to gribat teikt? - es jautāju.

- Nepareizā slimnīcā? Nē, tā bija tā, ko jūs prasījāt, - šoferis ka­reivīgi sacīja.

- Nebija vis, - Pimija atteica. - Tur rakstīts: Sv. Tomasa slimnīca. Mums vajadzēja braukt uz Vaterlo.

- Bet tā ir pie tilta. Jūs teicāt, ka pie tilta, - šoferis aizstāvējās. - Paskat, tur ir tilts.

Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kuram dzīve jau tāpat ir pie­tiekami grūta arī bez sarežģījumiem ar pasažieriem, kas braukā apkārt pa visām Londonas slimnīcām.

- Man vienalga, kur tas ir, - Pimija teica, - tā bija nepareiza slim­nīca. Tā nebija Vaterlo.

- Vai tam kāda nozīme? - es jautāju. - Galu galā savu darbu viņi padarīja labi.

- Jā, bet es sacēlu trauksmi Vaterlo slimnīcā, - Pimija paskaid­roja. - Naktsmaiņa mūs gaidīja.

- Ja tā padomā, - šoferis apcerīgi teica, - Vaterlo mazliet izklau­sās pēc Sv. Tomasa, ja saprotat mani, īpaši - kad vada mašīnu.

Nelikās, ka uz to būtu rodama kāda patiesi piemērota atbilde.

Mēs atgriezāmies Abotsfordā un, kamēr es sēdēju, dzerdams galo- niem remdenas tējas, Pimija aizgāja piezvanīt uz Vaterlo slimnīcu un paskaidrot radušos sajukumu.

- Es teicu, ka tā bija juēsu vaina, - viņa atgriezusies triumfējoši paziņoja. - Es teicu, ka juēs bijāt mazliet nojūdzies, ka mēs ielikām juēs taksī un juēs pateicāt šoferim nepareizu slimnīcu.

- Liels paldies, - es sacīju.

Tā nakts un sekojošā diena pagāja bez notikumiem, izņemot to, ka kāds pacients uzņemšanas zālē pūlējās man pārdot viltotu Lud- viķa XV laikmeta pusdiengaldu un kāds cits par visu vari ņēmās praktizēties Morzes kodā pie manām durvīm. Tomēr tie bija tikai sīki kaitinājumi, un mans deguns uzvedās nevainojami.

Kad Pimija tajā vakarā ieradās uz nakts dežūru, viņa koncentrēja uz mani stindzinošu skatienu.

- Nu, - viņa jautāja, - vai ar juēsu degunu bijušas kādas nepa­tikšanas?

- It nekādas, - es lepni atbildēju, un šie vārdi tikko bija nākuši man pār lūpām, kad deguns atkal sāka asiņot.

- Mīļais Dievs! Kāpēc juēms noteikti vajadzēja nogaidīt manu dežūru? - Pimija noprasīja. - Kāpēc juēs nevarējāt iepriecināt dienas māsiņu?

- Vainīgs jūsu daiļums, Pimij, - es taisnojos. - Tas paaugstina man asinsspiedienu un liek degunam asiņot.

- Kā juēs teicāt, no kuras vietas Īrijā juēs esat? - Pimija jautāja, steidzīgi pildīdama manu degunu ar adrenalīnā samērcētu marli.

- No Gomoras, netālu no Sodomas, - es nekavējoties atbildēju.

- Es juēms neticu, - Pimija atteica, - kaut ari juēs glaimojat par pieciem parastiem īriem.

Bet viņas kristīgā palīdzība ar marles saiti bija veltīga. Mans de­guns turpināja pilēt kā nolaidīgas vešerienes ūdenskrāns. Galu galā Pimija nomocījusies padevās un aizgāja zvanīt dr. Gruminam, lai saņemtu tālākas instrukcijas.

- Dr. Grumins liek juēms braukt uz Vaterlo slimnīcu, - viņa atgriezusies paziņoja, - un viņš liek juēms šoreiz atrast pareizo slimnīcu.

- Jūs nebrauksiet līdzi? - es jautāju.

- Nē, - Pimija atteica.

- Kāpēc nē? - es protestēju.

- Ne vella nezinu, - Pimija teica. - Bet juēs aizvedis šoferis ar per­sonāla mašīnu.

Personāla mašīnas šoferis bija apņēmies novērst sava pasažiera domas no viņa nepatikšanām.

- Pretīga būšana tāda deguna asiņošana, - viņš tērgāja. - Mums tā bieži mēdza gadīties, kad es spēlēju regbiju, bet tagad es tam esmu kļuvis par vecu.

- Par vecu deguna asiņošanai? - es jautāju.

- Nē, nē. Es domāju regbiju, - šoferis paskaidroja. - Vai jūs pats kaut ko spēlējat, ser?

- Nē, - es atteicu. - Man nepatīk neviena organizēta bumbu spēle, izņemot vienu.

- Un kāda tā ir, ser? - šoferis ieinteresēts taujāja.

Bija skaidri redzams, ka viņš varētu turpināt tādā pašā garlaicīgā veidā runāt par jebkuru spēli, kāda vien vispār izgudrota. Par katru cenu jāpiespiež viņu apklust.

- Sekss, - es brutāli teicu, un pārējo ceļu mēs veicām klusēdami.

Slimnīcā glīta naktsmāsiņa ieveda mani palātā, kas no pirmā acu

uzmetiena likās tukša. Tad es attālā gultā ieraudzīju vecu vīru klepo­jam un karājamies kapa malā, un pie galda, kādas sešas pēdas uz austrumiem no manas gultas ģimene - tēvs, māte, dēls un meita - spēlēja Monopolu. Izģērbdamies es izklaidīgi klausījos viņu sarunā.

- Vai tu esi pārliecināta, mamm, ka tas nisāp? - zēns jautāja, spēcīgi kratīdams spēļu kauliņus.

- Protams, nisāp, dārgais, - māte apgalvoja. - Tu dzirdēj', ko dak­teris teica.

- Protams, nisāp, - kā atbalss piebalsoja tēvs. - Tās ir tikai tavas mandeles un tavi adenoīdi. Nidomājas, ka tur būs liela noņemšanās, va' ne.

- Protams, tā ir tikai maza operāc'ja, - māte teica. - Tu neko vis­pār nejutīsi.

- Es gribu pirkt Pikadilli, - meitene spalgi iesaucās.

- Tu esi to redzēj's pa teļļuku, va' ne? - jautāja tēvs. - Tie neko nejūt. Pat tad, ja tā ir liela lieta, kā kad jem sirdi laukā.

- Enrij! - māte apspiestās bailēs iesaucās.

- Pikadilli, Pikadilli! Es gribu Pikadilli! - meitene klaigāja.

- Bet pēc tam, - zēns neatlaidās, - pēc tam, kad es atgūšu sa­maņu. Es domāju, tad tas sāpēs?

- Nī, - tēvs apgalvoja. - Nī, protams, nisāpēs. Viņi tevi būs sa- drapējuši.

- Kas tas? - zēns noprasīja.

- Zāles un viskas tāds, dārgais, - māte mierināja. - Godīgi, dār­gais, tu neko nijutīsi. Tava kārta, spēlē nu!

Nabaga mazais velns, es domāju. Nobijies kā diegs, un mans iz­skats - viss vienās sarecējušās asinīs - nekādā gadījumā nevarēja da­rīt viņu drosmīgāku. Nu nekas, vēlāk es pārmīšu ar viņu pāris vārdu, kad būšu nomazgājies.

Tajā brīdī ienāca māsiņa.

- Ārsts tūlīt ieradīsies, lai tiktu galā ar jūsu degunu, - viņa teica, savilkdama ap gultu aizkarus.

- Ak, - es iepriecināts teicu. - Vai viņš to vēlreiz piededzinās?

- Nedomāju vis, - māsiņa atteica. - Dr. Verasvami patīk plombēt.

Plombēt, es nodomāju, kāds brīnišķīgs vārds. Tas īsumā summē­ja visu lodētāju mākslu. Es lodierēju, šie lodierē, viņš lodierē, es prā­toju. Mēs salodierējam, jūs salodierējat, viņi salodierē. Es aizbāžu, šie aizbāzierē, viņš aizbāzierē…

Bet manas pārdomas par angļu valodas darbības vārdiem pār­trauca dr. Verasvami ierašanas; viņš bija tumšā stirnas brūnumā un vērās pasaulē caur milzīgām kalnu kristāla brillēm. Viņa rokas, es iepriecināts konstatēju, bija tievas kā meitenei, katrs no garajiem pirk­stiem bija tikai mazliet resnāks par vidēja izmēra cigareti. No tām rokām, kas ir tik smalkas, ka atgādina tauriņu. Slaidas, elegantas, nemierīgas un nesavienojamas ar sāpēm. Dziednieka rokas. Dr. Ve­rasvami izmeklēja manu degunu, izgrūzdams sīku falseta rukšķienu, pauzdams satraukumu par atklāto.