Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Jā, - es piekritu.

- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Cedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgal­vīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aizture, vai ne?

- Nu, - es pamācoši iesāku, - ja jūs viņus sitat septiņas dienas ne­dēļā…

- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesaprātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.

- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.

- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.

Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu dižciltī­gajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru biju pama­nījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas varētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Jautāju, vai viņai patīk mūzika.

- Es to vienkārši dievinul - viņa teica, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.

Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.

- Varbūt jūs domājat… - es nepiesardzīgi iesāku.

Ursulas acis no atraitnīšu siltām un aizplīvurotām pēkšņi kļuva asas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.

- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpī­gi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi iebildu. - Es tikko grasījos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?

- Oooo! - viņa iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopircis bi­ļetes?

- Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es piezīmēju.

- Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.

Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, namatēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.

- Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rit es viņu vedīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.

- Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.

- Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad lieta no­nāk līdz tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vajadzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi pieskāriena.

- Es nevaru, - namatēvs noteica. - Par spīti tavai šausmīgajai uzpūtībai, es nevaru ļaut fev, manam draugam, pārsteidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiepdams roku, lai tevi glābtu.

- Par ko tu runa? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš likās runājam nopietni.

- Klausies, - viņš dedzīgi teica. - Es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai kaut ko citu, bet es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Bet, dieva dēļ, pieņem manu padomu, ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?

- Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzdamies neomulīgi.

- Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausminošāko iespaidu. Bet nepavisam ne tik šausminošu kā to, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc Burvju flautas izrādes vienās asarās ostam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un bija tādas baumas, manuprāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa apmeklējusi Stravinska Svētpavasari, diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka tad, kad šeit bija Eilīnas Džoisas solo­koncerti un Ursula tos apmeklēja, viņa atstāja uz nelaimīgo pianisti tik kaitīgu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?

- Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.

- Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?

Jāatzīstas, ka tur man nebija ko iebilst.

Profesionāla bendes maigumā viņš mani bīdīja uz parādes durvīm.

- Neaizmirsti, - viņš teica dobjā balsi, ar līdzjūtību spiezdams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.

Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā un ļāva doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.

Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pār­liecināts, ka neviens tāds pievilcīgs cilvēks kā viņa nevar uzvesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos un viņa, būdama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mierinādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un devos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzīvojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Born- mutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto Roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienāk­šanu. Kamēr es divdesmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lēdija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vēlēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cil­vēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenlti, ir svētulīga un kritiska publika. Bet viņa man pielipa kā dēle un joprojām stāstī­ja par pēdējo labdarības bazāru, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uzmanību tam, ko vikārs esot viņai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu dur­vis un pūliņiem saskatīt Ursulu.

- Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastās­tīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā". Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?

- O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.

— —

- Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "es­mu tikai vienkārša atraitne…".

Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus viņa izpaudusi vikā­ram, es nekad neuzzināju, jo man aiz muguras atskanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.

- Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.

Es pagriezos un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās ma­nās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izbadējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa ziedam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghērstas un ieraudzīju viņu atmu­guriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klosteri un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai vārgi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju vi­ņu ārā no stacijas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairā­kas mārciņas lūpukrāsas.