Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 2000, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PLEKSTES FILEJAS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PLEKSTES FILEJAS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

D
er
ld
Dar P
KSTE
FIL
S
nordik
Gerald DurrelI FILETS OFPLAICE
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
Māksliniece SOLVITA OZOLA
©Gerald DurrelI, 1971  © Nordik, 2000

PLEKSTES FILEJAS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PLEKSTES FILEJAS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.

Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu. Drīz vien sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas pos­tošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursulas rokas ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācoši kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uz­mest man sāpju pilnu skatienu un teikt:

- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.

Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad at­spiedu pret to kāju, un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.

- Ursula! - es čukstēju.

- Jā, dārgum, - viņa teica, neatvērdama acis.

- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.

- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi vaicāja.

- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.

- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.

- Bet tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.

- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.

- Ak, nekas. Tikai dāvana vienam cilvēkam.

Viņa noliecās, padarbojās gar vāku, pacēla to un izņēma no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.

Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu ga­lā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.

- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.

- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi no­žāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.

- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu viņu!

- Apklusti! - es uzsaucu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sa­priecājies, ka izdevies atbrīvoties no sava cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.

- Ko mēs tagad iesāksim? - Ursula jautāja.

- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vis­pār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot koncertu?

- Mums vajadzēs viņu atstāt, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vē­lāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.

- Tu to nevari! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari viņu at­stāt, mazo nabadziņu. Viņu var samit un savainot.

- Bet kā tu domā viņu atrast? - es jautāju.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.

- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.

Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.

- Labi, - es teicu. - Es izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.

- Kāda laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrē­ja prom pa eju.

Es piecēlos un cauri varmācīgu seju un murminātu lāstu krust­ugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, viņš izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es viņu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.

Devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežurējošo meiteni.

- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk koncerts?

- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.

- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.

- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums ne­bija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.

- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, ka­mēr beigsies koncerts?

- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?

Es iespiedu kucēnu viņas gādīgajās rokās, devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgrie­zos pie Ursulas.

- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.

- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobistes uz­raudzībā. Viņa ir mana draudzene.

- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jautāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.

- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Nevaru iedomāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.

- Bet dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdāvināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņu iebilst pa vidu. Es gribētu viņu savākt pēc koncerta.

- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā su­ņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikumu, labi?

- Protams, dārgum, - Ursula atteica.

Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, izplaudē- jusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mūzikas mīļotāju pū­lim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra va­renību.

- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhi- pelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās

Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vērdamās man acīs un žņau­dzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.

- Pilnīgi nekas, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?

- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.

- Nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?

- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmisīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudēja savu Vavi.

- Viņa zaudēja savu - ko? - es jautāju.

- Savu Vavi, - Ursula atteica.

- Tu domā, savu suni?

- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.

- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es teicu.

- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepie­ciešams.

- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, - viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.

- Nu protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepieciešams, - Ursula teica.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PLEKSTES FILEJAS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PLEKSTES FILEJAS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «PLEKSTES FILEJAS»

Обсуждение, отзывы о книге «PLEKSTES FILEJAS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x