Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Oooo! - viņa iespiedzās. - Blusiņspēle 1 !

Vecie viri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas, astoņdesmit četrus gadus vecu patri­arhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čem­pions.

- Nē, jaunkundz, - viņš stingri teica, - tā ir penijspēle [18] .

- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula teica, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja mainīja krāsu un pieņēma pārgatava tomāta toni.

- Jā, tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja, sajūsmināti, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.

Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.

Vērodams, kā Džordžs māca, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi nepārprotami, ka viņa ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču viņas taustīgos pūliņus mācīties no viņa un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu - tik maigi kā kucēnam, bija sajūsminoši redzēt. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka pasūtīs visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.

Uz to bridi vecie viri, pietvīkuši un entuziasma pilni, gandrīz sa­ka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Pirms izaicināt visus pretendentus, Ursula, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.

Džordžs, virpinādams savas krāšņās, šķietami uzputotās ūsas ieslīga man līdzās ozolkoka krēslā un neatteicās no cigaretes.

- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš sacīja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.

Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciematu iedzīvotāju, - lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciematā. Ursulas īpat­nējās angļu valodas pēc viņš bija stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut viņa ilūzijas.

Kad biju Ursulu pazinis jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un nosvieda bumbu pie kājām.

- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli nost no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.

- Jā, - es rezignēti atsaucos.

- Dārgum, tā esmu es, Ursula.

- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es teicu. - Tu runā daudz klusāk, tik ļoti maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…

- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrī­nišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu tos pirmais uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.

Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas makjavelliska- jām intrigām?

- Pastāsti man visu, - es teicu, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.

- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.

Atzīstos, ka mani pārņēma pēkšņas sirdssāpes, un pār mani no­laidās vientulība. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! bet es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kāds, kurš vienmēr varēja ielīksmot mani grūt­sirdības brīžos un kurš sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mū­su jaukā draudzība būs vējā.

- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?

- Jā, - es atbildēju, - esmu šeit.

- Bet dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgsl - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.

- Es esmu priecīgs, - teicu, cenzdamies pārvarēt savtīgumu un at­vairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?

- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu pazīsti Tobiju.

- Bet es sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.

- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.

- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.

- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklu­sinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?

- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atra­dusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.

- Oooo! - Ursula izsaucās. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?

- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - bet laimīgā kārtā es pamanījos apspiest kārdinājumu.

- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?

- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.

- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Pa­tiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.

Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs ne­kauņa. Te bija kāda meitene, kas faktiski lūdz man dot savu svētību viņas kāzām, un te nu es uzvedos kā piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.

- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Pie­dod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?

- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu va­karu nodejot? Aiziesim uz Tropicana… Noteikti aiziesim, dārgum!

Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. Tropicana bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žē­līgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būtu varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.

- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pava­kariņot?

- O, jā, dārgum. Kur?

- Varbūt Grill Room? Es pasūtīšu galdiņu.

- Dārgumi - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pus­dienojām kopā. Dārgum, tu esi romantisks.

- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdie­nu, - es atturīgi teicu.

- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska mal­tīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie Grill, dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.

Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.

Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņē­musi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, Grill Room bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem.

Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija pa­ēstas, mēs devāmies uz Tropicana, kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un vi­ņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulī­bas gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves. Bet es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.