Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm atbrī­vojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpajumt­nieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grū­tākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.

- Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīm redzami aizkustināta.

- O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pieradināts pie dzīves mājās… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Varbūt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?

- Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma teica. Viņas ska­tiens bija hipnotizējoši pielipis pie resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tā esi tu, kas mani lūdz, es… es lab­prāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.

- Dārgā, - Ursula iesaucās, - lai dievs tevi svēti!

Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija rokas Emmai apkārt un noskūp­stīja večiņu uz abiem vaigiem.

- Es vienmēr zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmešskatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postošs efekts. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.

Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.

Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši sa­spieda.

- Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti palī­dzēji.

- Kā tu to domā - palīdzēji? - es jautāju. - Es neko nedarīju.

- Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, sa­proti?

- Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīm redzami nevēlējās?

- Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta patiesība, es viņu tiešām nepazinu.

- Pastāsti, - es mudināju.

- Nu labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavi. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika ar viņu pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganlga.

- Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.

- Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais kucēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin visur, dārgais.

- Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoti Vavi?

- Bet dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula teica. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī.

- Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlo­jās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš vi­ņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagrimumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespē­jams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz pa­klāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.

Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.

- Vai zini, - es teicu, apvīdams viņai apkārt rokas un noskūpstī­dams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.

- Runa nav par jaukumu, - Ursula atteica, it kā atraisīdamās no manis. - Runa nav par jaukumu. Emma vienkārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.

- Bet vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.

- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.

- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu. - Reizēm es sāku domāt, ka esmu.

Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ursulai pie­mita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzīgās vietās. Laukos dze­guzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Bornmutas sabiedrības žņaugos, viņa da­rīja aplamības tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlau­kumā.

Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perē­jumiem, un sajūsmināta ūjināja. Viņa nenomierinājas, kamēr es ne­biju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu atskaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēl­reiz aizvedu viņu tur, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu atraduši, visticamāk, kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Put­nēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmi­sums bija milzīgs. Viņa nevaldāmi šņukstēja, reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.

Viņa joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu pie­spļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā - Kvadrāts un kompass, vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā. Šajā mazajā bārā katru vakaru dirnēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā Šīras zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokarenās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīnišķīgi veci vīri, un es domāju, ka tikšanās ar viņiem varētu novirzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani ari interesēja, kāda veida re­akciju radīs viņas klātbūtne.

Sākumā viņi sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām piesardzī­gi sargādami savus aluskausus, un bez jebkādas izteiksmes cieši vē­rās uz mums. Viņi pazina mani, bet es biju ievedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bārā, turklāt ļoti pievilcīgu sieviešu kārtas ķer­meni. Tas bija ķecerīgi. Šā bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai ari, ja apzinājās, nesatraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iztukšo­ja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka viņi atplauka un ik brīdi pa pusei vainīgi saķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā tāfeli.