Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava lai­ka, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to patiesībā nemaz nevēlas.

- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.

Es padevos.

- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.

Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām, divu reiz trīs pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopulēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībi nāja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.

- Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!

- Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēkveidīgo malduguni ciešā skāvienā.

- Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības pa­skaidroja. - Tas ir Džerijs.

- Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aicināja,

- bet es nudien vēlētos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Neesmu sa- posusies, un mājā valda tāda nekārtība.

Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mēbelēm, kādas es savā mūžā biju redzējis, bet tās mirdzēja mīlestībā un pulē­jumā. Tās stāstīja par visneapšaubāmāko sliktu gaumi. Tā bija ista­ba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz augstajām klavierēm, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietotas, bija rūpīgi sarindotas daudzas fotogrāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentlmenis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Sunim, es nojautu, bija jābūt Vavim.

- Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aicināja.

- Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas. Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet gabalu kūkas un tasi tējas?

Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.

Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mārciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Acīmredzot Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu kaislību. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursulas jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izska­tījās pietvīkusi un smaidīga, un viņa acīm redzami bija Ursulas entuziasma ierosmināta.

- Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…

- Nu protams! - Ursula atsaucās.

- Un vai tu vēl atceries to reizi, kad… - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.

Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.

- Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatī­damās uz Emmu. - Pastāsti viņam.

Emmas acis pieplūda asarām.

- Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad vienu dienu es izlaidu viņu ārā un kāds cilvēks mašīnā brau­ca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstājās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit gadus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc, kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to". Un tad viņi… viņi to iemidzināja.

Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.

- Tas jums būs bijis liels trieciens, - es teicu.

- Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņem­ta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs nomira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.

Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma turpinās runāt pa Vavi, viņa sabruks, un es nezi­nāju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ursula, tā sa­kot, izvilka ieročus.

- Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lielisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pakalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.

- Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?

- Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - šim manam draugam pieder ku­cēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābja­mi, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tādu uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pie­ķertos tā, kā kucēnam tas nepieciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.

- Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es domāju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…

- Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula teica valgām acīm. - Tikai ma­ziņš, maziņš kucēniņš. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārlie­cināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi parūpēties.

- Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es negri­bētu vēl vienu suni.

- Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrādīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.

- Ak, - Emma teica, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai vest ārā Vavi, vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?

- Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdi­nāts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremonijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.

- Paskaties uz viņu, - Ursula teica. - Mazais nabadziņš.

- Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus, - ak, mazais nabadziņš.

Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņas rādītājpirkstā.

- Paskaties uz viņu, - Ursula sauca, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā ne­ko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģimenes dzīves. Tu taču ap­žēlosies par viņu, Emma?

Man sāka likties, ka visa scēna atgādina ainu no Džeinas Eiras, to­mēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai tur­pināt.