Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas ne­prātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu, tādu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmētikas daudzu­mu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.

- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdienas vie­natnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Paradīzei

Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik izvirtīgā kunk- stā, kāds pašam jādzird, lai vispār spētu tam noticēt, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.

- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.

- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man vienkārši steidzīgi va- jag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.

Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.

- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.

- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk jauks, biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsī, kas skanēja kā zvana šķindas saltā naktī.

- Uz sēdekļa? - es jautāju.

- Jā. Es nekad nesēžos uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Tāpēc ka es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda un dabūja kulmināciju.

- Varbūt tu domāji - izsitumus'? - es apjucis jautāju.

- Nē, nē! - viņa nepacietīgi teica. - Kulmināciju. Cilvēks tad no­klājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Steidzies, dār­gum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.

Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.

Pēc dažām minūtēm viņa parādījās smaidoša un acīm redzami brīva no mikrobiem. Es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārto­jušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.

- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.

- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?

- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.

- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.

- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.

- Jā, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?

- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [16] , - es atbil­dēju. - Vienalga, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.

Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pietiekamu maltīti un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzīgs daudzums draugu, un viņa uzskatīja, ka otram cilvēkam tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No viņas stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko dalu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.

- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās pāri garneļu salā­tiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība, un tas viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesa­karīgs.

- Nesakarīgs?

- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer 1 .

Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.

- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.

- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.

- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestā­jas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt…ēēē… kļūt par…

- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.

Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.

Vēlāk viņa noliecās pāri savam filet mignon un fiksēja uz mani

savu zilo acu kvēlo skatienu.

- Vai tu zini par Suzannu? - viņa čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.

- Ēēē… nē, - es atzinos.

- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks 1 bērns!

Es apsmadzeņoju šo ziņu.

- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.

- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.

- Dabiski, - es teicu. - Tas to padarītu pa tādu kā Do-the-Girls namu [17] .

- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.

- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.

- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.

- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.

- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nu­dien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.

Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mū­su sarunā ar aizturētu elpu.

Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stās­tu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:

- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saauk­stējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…

- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.

- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.

Kā gan iespējams, es sajūsmināts domāju, izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr es biju pietiekami saprātīgs, lai to Ursulai ne­jautātu.

- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.

- Ooo, jā! - viņa teica. - Mēs nedrīkstam nokavēt.

Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu tika dē­vēts par Bornmutas prieka dārziem, garām novītušiem rododen­driem un seklam baseinam un beidzot sasniedzām Paviljonu.

Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu mi­niatūro piknika grozu līdzi.

- Kāpēc tu to neatstāji garderobē? - es jautāju, jo tas, godīgi sa­kot, bija visai apjomīgs priekšmets.

- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garde­robēs cilvēki dara dīvainas lietas.

Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lie­tas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novieto­juši grozu starp kājām.

Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursu­la ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:

- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?

Es neuzskatīju, ka šis būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents. Ursula atkal ar lielu entuziasmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.