Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Droši, kad es šos tur atradīšu, es tiem pateikšu pāris siltu vārdu, - viņa pēkšņā nežēlībā izgrūda.

- Cik mīļi, ka jūs tā rūpējaties, - es pusmiegā teicu. - Es nezināju, ka jūs raizējaties par mani.

Pimija skarbi saslējās.

- Raizējos par juēms? - viņa iznīcinoši jautāja. - Es neraizējos par juēms. Viņi man tikai sagādājuši lieku darbu. Tas mani uztrauc. Tagad guliet un izbeidziet to juēsu glaimošanu.

Viņa devās uz durvīm.

- Es tūlīt būšu atpakaļ, - viņa teica, - un nelieciet man atrast juēs joprojām nomodā.

Čipati Verasvami, es nodomāju, morfija nomierināts, nodomāju, M. D. (caurkritis). Pimija viņam varētu šo to iemācīt. Viņa eksā­menu ir nolikusi.

Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņē­mums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.

Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam pie­krastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsusies, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijput­niņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šā tīkamā Roudīnas' akcenta avotu, es uztvēru Ursulas profilu, un tas mani mirkli pienagloja.

' Roedean — populāra augstākās sabiedrības meiteņu skola.

Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgādināja tumšu nimbu ap galvu, un tie ietvēra seju, kas bija vienlaikus skaista un izcila. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gandrīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi sacel­tām uzacīm. Viņas mutei bija tāds veidojums un kvalitāte, kāda ne­kad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.

Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es nekad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti elegantam peki- nietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā aprakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet varat man ticēt, ka efekts bija apbu­rošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemī­lējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārto­jams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.

Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, apņēmīgā, nerim­stošā ciņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku 1 pieeju. Viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapurināja, pagrieza ar iekšpusi uz āru un pie­spieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pava­doni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es iekāpu autobusā:

- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā

' Bodiceja - iceni cilts karaliene mūsu ēras 1. gadsimtā, vadījusi lielu sacelšanos pret romiešiem. Bodiceja Anglijā ir plaši pazīstama kā simbols: kareivīga karaliene, kura brauc karietē ar nažiem pie riteņiem.

nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam no­teikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?

Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomo­cīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.

- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?

- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.

- Daži, - jaunais cilvēks teica tādā toni, kādā grieķu filozofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži nekad neļauj savai laba­jai rokai zināt, ko dara kreisā.

- Mans dievs, - Ursula satriekta teica, - es nekad neļauju nevie­nai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pasteidzies, dārgum!

Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri autobusam. Vi­ņa bija gara auguma, bezrūpīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pievērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brīnišķīgi veidotas kājas. Es vēroju viņu izkāpjam uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūdam starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.

Es nopūtos. Viņa bija tik jauka meitene, ka šķita nežēlīgi, ja lik­tenis vēlētu viņai uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aiz­rautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim die­nām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pārtraukumiem palika tur veselus piecus gadus.

Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tikko es ienācu viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai lī­dzīgo balsi.

- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slai­dam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es sacīju namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīs­tinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.

- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vēlies iepazīties ar viņu?

- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es viņam apgalvoju.

- Labi, uz tavu paša atbildību, - viņš piekrita. - Ja viņa tev pie­ķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.

Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.

- Ursula - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārsteigumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Da­rels… Ursula Pendragona Vaita.

Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi intensīvā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, apskatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.

- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?

- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izskatīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja jūs vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu va­boļnieks.

Viņa iesmējās; tas izklausījās pēc zvārgulīša.

- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas puses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?