Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Nav labi, - Pimija teica, neganti saraukusi pieri. - Man tas tūlīt jāpasaka ārstam. Guliet mierīgi. Brida, pieskati, lai viņš guļ mierīgi.

Viņa izgāja no istabas.

- Es ceru, ka viņa neaizgāja pēc dr. Grubina, - es ar pūlēm teicu. - Lai cik viņš ir burvīgs, esmu zaudējis pret viņu cieņu kā pret ārstu.

- Jūsu drošības dēļ es ari ceru, ka nē, - Brida mierīgi atbildēja.

- Kāpēc? - es satraukts jautāju.

- Nu tā, - Brida atteica, - viņš nepavisam nav labs ārsts. Godīgi sakot, lai mans pacients būtu cik slims vien būdams, es viņu neai­cinātu. Viņš tos visus katrā ziņā nobeigtu.

- Tieši tāds iespaids man par viņu radās, - es piezīmēju. - Ap vi­ņu ir tāds je ne sais quoP, ka liek man domāt - viņš vēl nav ticis tā­lāk par amputācijas vietas aizliešanu ar verdošu piķi.

- Nepraša, - Brida drūmi teica. - Viņš domā, ka pasterizācija ir kaut kas tāds, ko cilvēki dara ar pļavu, ganīdami govis.

- Un ka Listers ir kaut kas tāds, ko dara laiva, kad ir slikti pie­krauta? - es jautāju, iejuties spēles garā. - Vai varbūt viņš pat domā, ka tas bija slavens komponists?

- Iespējams, ka abus, - Brida teica, - un viņš domā, ka Harvejs ir kāds vīrs, kurš izgudroja šeriju.

- Un ka angīna ir divdaļīgs meitenes vārds?

- Jā, un izmanto penicilīnu, - Brida turpināja.

- Jūs domājat to lielveikalu, kas specializējas rakstāmlietās?

-Tieši to [14] . Ziniet, kādu dienu…

Bet tā vaļība, ko Brida šobrīd grasījās atļauties, nekad neatklājās, jo tajā mirklī Pimija atkal ienāca istabā.

- CePties augšā, - viņa man teica, - Dr. Grubins lika, lai juēs brauktu uz Vaterlo slimnīcu, un tur juēsu degunu piededzinās.

- Mīļais Dievs, - es nopūtos. - Tieši no tā es baidījos. Man laba­jā nāsī iegrūdis sarkani nokaitētu krāsns kruķi.

- Neesiet muļķis, - Pimija teica, sniegdama man mēteli, - viņi lietos piededzināmo irbuli.

- Irbuli? Liesmojošu zibensšautru? Un uz šejieni mani sūtīja pēc miera un klusuma?

- Juēs nevarat dabūt mieru un klusumu, kamēr mēs neapturēsim juēsu deguna asiņošanu, - Pimija lietišķi aizrādīja. - Tā, uzvelciet šo mēteli. Es iešu juēms līdzi. Ārsta rīkojums.

- Un tas ir vienīgais vērtīgais rīkojums, kādu viņš devis, kopš pabeidzis medicīnas skolu, - es silti sacīju. - Kā mēs tur nokļūsim?

- Ar taksi, - Pimija īsi atteica. - Tas gaida.

Šoferis, kā mēs drīz atklājām, bija īrs. Viņš bija mazs, krunkains vīrs, kas izskatījās pēc valrieksta uz kājām.

- Uz kurieni juēs dos'ties? - viņš jautāja.

- Vaterlo slimnīca, - Pimija noskaldīja.

- Vaterlo… Vaterlo… - šoferis murmināja. - Un kur tāda varē­tu būt?

- Vestminsteras tilts, - Pimija atteica.

- Protams, tur, protams, tur! - šoferis iesaucās, uzsizdams sev pa pieri. - Es jūs aizraušu līdz turienei vienā stiepienā.

Mēs ierausāmies mašīnā un ievīstījāmies segā, jo nakts bija svili­noši auksta. Kādu laiku mēs braucām klusēdami.

- Un es gribēju šovakar mazgāt matus, - Pimija pēkšņi pārmetoši ierunājās.

- Man ļoti žēl, - es nožēlas pilns teicu.

- Ak, nedomājiet par to, - Pimija atteica un tad mazliet noslēpu­maini piemetināja, - es varu tos nosēdēt.

- Tiešām? - es jautāju, iedomādamies, ka tā ir kāda jauna matu mazgāšanas metode.

- Jā, - Pimija apmierināta teica. - Tik gari. Man par tiem nesen solīja septiņdesmit mārciņas.

- Bet ar pliku pauri jūs neizskatīsieties ne uz pusi tik pievilcīga, - es aizrādīju.

- Tieši tā es ari domāju, - Pimija apstiprināja, un mēs atkal iegri­mām klusumā.

Mašīna apstājās pie sarkanās gaismas, un šoferis pagrieza galvu, lai nopētītu pasažierus. Ielas zilās un baltās ugunis piešķīra manai asins traipiem klātajai sejai spokainu bālumu.

- Ei, vai juēms tur aizmugurē viss kārtībā? - viņš bažīgi jautāja. - Juēms tur aizmugurē tek traki daudz asinis. Varbūt juēs gribat tepat apstāties un apgulties zemē, ko?

Es paskatījos uz lietus pātagoto, salto ietvi.

- Nē, nedomāju vis, paldies, - es teicu.

- Vai juēs provējāt kaut ko iebāzt nāsi? - šoferis pēkšņi jautāja, šīs vērtīgās idejas pārņemts.

Es paskaidroju, ka manā labajā nāsī jau sastampāts tik daudz, ka tā pilnībā līdzinās municipālajai atkritumu izgāztuvei. Slimnīcā, es paskaidroju, degunu grasās piededzināt.

- Tā kā to mēdza darīt sendienās, vai ne? - šoferis ar manāmu interesi taujāja.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - es apstulbis apvaicājos.

- Jūs pakarina, nolaiž asinis un dedzina, vai ne?

- Nē, nē. Tas notiek pilnīgi citādi, - es teicu un piemetināju, - es ceru.

Mēs nonācām pie slimnīcas pa piebrauktuvi, pie kuras uzraksts vēstīja (es to varēju apzvērēt) Protestantiem iet aizliegts, bet kas vē­lāk tomēr izrādījās par Gājējiem iet aizliegts'. Es šo pārskatīšanos piedēvēju manai tā vakara pārāk ciešajai saistībai ar īriem.

Mēs trokšņaini iebrukām iekšā un neatradām tur nevienu piezā- ļojušos hipiju, denaturāta dzērāju vai puišeli ar galvā uzmauktu skār­da toveri. Patiesību sakot, neredzēja nevienu ambulatorisku slim­nieku, vienīgi dežurējošo māsiņu. Viņa ieveda mūs tādā kā lūgšanu namā un maigi noguldīja mani uz kaut kā operāciju galdam līdzīga.

- Ārsts ieradīsies pie jums pēc vienas minūtes, - viņa godbijīgā balsī teica, it kā paziņodama par Kristus otro atnākšanu. Drīz vien parādījās cilvēks, kas izskatījās pēc četrpadsmitgadīga zēna, ģērbies baltā virsvalkā.

- Labvakar, ser. Labvakar, - viņš sirsnīgi sveicināja, berzēdams rokas, acīm redzami praktizēdamies Hārlijstrītai. - Es tā saprotu, ser, ka jums asiņo deguns.

Ņemot vērā, ka mana bārda un ūsas bija stīvas no sarecējušajām asinīm, no manas labās nāss asinis joprojām ritēja un viss apģērbs bija bagātīgi norasināts ar asiņu kunkuļiem, es nejutu, ka šī diagnoze būtu saucama par spožu un liecinātu par īpašām uztveres spējām.

- Jā, - es teicu.

- Nu ko, - ārsts turpināja, paņemdams divas pincetes, - mēs tagad paskatīsimies uz bojājumu, labi, ser?

Ar vienu no pincetēm viņš atplēta manu nāsi tik platu kā buš- menim, tad ar otru ņēmās vilkt laukā vairākus jardus asiņainas marles.

- O, jā, - viņš attapīgi teica, blenzdams asiņainajā alā, kas atklājās viņa skatienam, - izskatās, ka jums tur iekšā ir vēl kaut kas, ser.

- Viņi tur sagrūda visu, ko vien varēja atrast, - es teicu. - Es ne­būtu pārsteigts, ja jūs atrastu pāris dežūrmāsiņu un vienu vai divas ekonomes valstāmies mana deguna dobuma labirintveida ejās.

Ārsts nervozi iesmējās un izvilka vates bomi no manas nāss.

- Ak, - viņš teica, glūnēdams nāsī ar mazu kabatas bateriju. - Jā, redzu. Esmu ieraudzījis asiņojošo vietu. Patiesību sakot, jums tur ir viena vai divas vēnas, ser, kuras būtu vērts paturēt acīs.

- Paldies, - es teicu.

Es brīnījos, kā gan iespējams paturēt acīs vēnu, kas slēpjas deguna slēptākajās nišās.

- Tā, - ārsts teica, - tagad mazliet kokaīna, lai, jūs jau zināt, to vietu tā kā nomērdētu.

Viņš izvilka kaut ko līdzīgu mazam smaržu flakoniņam un iesmi- dzināja man nāsī kokaīnu.

- Ļoti labi, - ārsts ņēmās pļāpāt. - Tagad, māsiņ, varbūt jūs atnestu piededzināmo irbuli? Ļoti labi. Tas nesāpēs, ser.

Diezgan savādi, tas tiešām nesāpēja.

- Ļoti labi, - ārsts vēlreiz teica, izsliedamies ar tādu burvju māk­slinieka izskatu, kuram izdevies īpaši sarežģīts triks.