Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Jocīgās puses? - Martins vārgi jautāja.

- Jā, - es apgalvoju. - Cik ilgi jūs jau kalpojat koloniālajā die­nestā?

- Kopš divdesmit viena gada vecuma, - viņš atbildēja.

- Vai tad jūs nesaprotat, ka tādi cilvēki kā šis uzpūtīgais ēzelis šādās situācijās gūst publisku popularitāti? Visticamāk, ka jūs esat sev izdarījis drīzāk labumu nekā ļaunumu.

- Vai jūs esat pārliecināts? - Martins šaubījās.

- Padomājiet vien par to, - es teicu. - Tagad iesim uz verandu.

Tā nu mēs pievienojāmies D. C. verandā un atradām pārējos uz­ticīgi viņu apkalpojam. Mērija lasīja D. C. garu lekciju par orhide­jām un ziedu kompozīcijām. Makgreids noturēja tik komplicētu runu par tiltu būvēšanu un ceļu uzturēšanu, ka, es domāju, - viņš pats no tās diezin vai kaut ko saprata. Un Robins tieši īstajā brīdī iesaistījās sarunā, diskutēdams par literatūru un mākslu, divām tē­mām, par kurām D. C. nezināja neko.

Es iegrūdu Martinam dunku sānos, un viņš saslējās.

- Man šausmīgi žēl, ser, - viņš teica. - Ārkārtīgi nelaimīgi. Baidos, ka mans kalpotājs nebija pārbaudījis griestu āķus. Taču es esmu… ēēē… visu noorganizējis, un mums vajadzētu dabūt siteni apmēram pēc stundas. Šausmīgi atvainojos, ka jāliek jums gaidīt.

Viņš sabruka krēslā un noslaucīja seju mutautiņā.

D. C. pētījoši paskatījās uz Martinu un iztukšoja savu desmito džina glāzi.

- Parasti, - viņš dzēlīgi teica, - man pienākumu izpildes laikā ne­mēdz gāzties uz galvas vēdekļi.

Iestājās īsa, bet draudīga pauze. Bija acīm redzams, ka Martins nespēj izdomāt atbildi, tāpēc es iesaucos.

- Man jāsaka, ser, esmu sasodīti priecīgs, ka jūs tur bijāt, - es teicu.

Es pagriezos pret pārējiem.

- Jūs visi, protams, to nezinājāt, bet tajā vēdeklī bija paslēpusies mamba. Ja D. C. nebūtu tur bijis, šaubos, vai es būtu varējis to no­ķert.

- Mamba! - Mērija iespiedzās.

- Jā, - es apstiprināju, - un ļoti nelāgā omā, varat man ticēt. Bet D. C. laimīgā kārtā saglabāja aukstasinību, un mēs pamanījāmies rāpuli noķert.

- Nu jā, - D. C. ieteicās, - es negribētu iet tik tālu, lai apgalvotu, ka ļoti daudz palīdzēju.

- O, tas ir tik pieticīgi, ser, - es protestēju. - Lielākā daļa cilvēku, kā jau es jums teicu, būtu krituši panikā. Galu galā mambu uzskata par visindīgāko Āfrikas čūsku.

- Mamba! - Mērija teica. - Saki nu viens cilvēks! Padomā, tā gulēja tur saritinājusies virs mūsu galvām un gatavojās uzbrukumam! Es nudien domāju, ka jūs abi bijāt šausmīgi drosmīgi.

- Dieva vārds, jā, - Robins rāmi noteica. - Baidos, ka es būtu lai­dies prom kā zaķis.

- Un es arī, - piebalsoja Makgreids, kuram bija īsts cīkstoņa augums un kurš nebaidījās ne no kā.

- Nu jā, - D. C. pamācoši teica, atklādams, ka padarīts par va­roni, - pie tādām lietām jau pierod, vai ziniet, īpaši, kad vēršu pajū­gos klejo apkārt pa bušu.

Viņš izplūda garā un mazliet nesakarīgā stāstījumā par leopardu, ko reiz gandrīz nošāvis, un mēs visi atviegloti nopūtāmies, kad no tumsas iznira Piuss un ziņoja, ka mūsu otrās vakariņas ir gatavas.

Aukstas sautētas pupiņas un lašu konservi nebija tas, ko varētu dēvēt par gastronomisku delikatesi, bet tie sasniedza gaidīto mērķi, un līdz vakariņu beigām, pildījies ar džinu, D. C. stāstīja mums vis­neticamākos čūskustāstus.

Laimīgā kārtā augju salāti nebija atradušies katastrofas vietā un tādējādi paglābušies. Kad bijām tos apēduši, mēs piekritām, ka Mērija, kas tajos bija ielikusi visu sirdi un dvēseli, ir mūsu lepnums un ka šie augju salāti ir pārāki par visiem augju salātiem.

Kad mēs beidzot atvadījāmies, es vēlreiz pateicos D. C. par viņa drošsirdību, palīdzot man sagūstīt mambu.

- Nekas, manu dārgo zēn, - D. C. teica, nevērīgi atmezdams ar roku, - nekas, varat man ticēt. Priecājos, ka spēju palīdzēt.

Nākamajā dienā Martins, par spīti visiem mūsu pūliņiem, nebija nomierināms. Viņš teica, ka D. C. esot atvadījies visai vēsi, un bija pārliecināts, ka viņa nākamā darba vieta atkal būs tas elles caurums Umčiči. Mēs neko citu nevarējām iesākt, kā tikai rakstīt D. C. pie­klājīgas zīmītes un pateikties par tām nelaimīgajām vakariņām. Es savā pamanījos iedabūt vēl papildus pateicību par nenovērtējamo palīdzību, kādu D. C. bija man sniedzis. Es rakstīju, ka visā manā, ar Rietumāfriku saistītajā pieredzē Martins ir viens no labākajiem un veiksmīgākajiem D. O., ar kādiem man nācies satikties.

Drīz pēc tam man vajadzēja vest savus dzīvniekus tālāk zemes vidienē, lai noķertu kuģi atpakaļ uz Angliju, un viss šis incidents pa­gaisa no prāta.

Tad, kādus sešus mēnešus vēlāk, es saņēmu no Martina īsu zīmīti. Viņš rakstīja:

"Jums bija taisnība, veco zēn, par to publisko popularitāti. D. C. tagad visiem stāsta, kā noķēris jums zaļo mambu uz ēdamistabas galda, kamēr jūs pats esot bijis tik nepārprotami šausmu pārņemts, ka neesot bijis spējīgs uz kādu saprātīgu rīcību. Esmu paaugstināts amatā un nākamajā mēnesī pārcelšos uz Enugu. Nevaru vien beigt Jums pateikties par to, ka padarījāt šīs vakariņas tik sekmīgas."

V

Ģimenes ārsts, drīzāk noskumis nekā noskaities, papurināja galvu.

- Pārpūle, - viņš atkārtoja. - Pārstrādāšanās un pārnervozēšanās. Tas, kas jums šobrīd vajadzīgs, ir trīs nedēļas Abotsfordā.

- Jūs domājat trakomāju? - es jautāju.

- Tā nav trakomāja. Tā ir augsti respektabla sanatorija, kas spe­cializējas nervu slimībās, - viņš bargi teica.

- Citiem vārdiem sakot, trakomāja, - es neatlaidos.

- Domāju, ka jūs to zināt labāk, - ārsts skumji atteica.

- Tikai brīvāks sugas apzīmējums,- es apgalvoju. - Vai tas ir tas pusizjukušais gotiskais būvējums Stroberīhilā, kas atgādina Draku- las pili - tieši kā no Holivudas pārņemts - pa ceļam uz Surbitonu?

- Jā, tā ir tā vieta.

- Nudien, nebiju iedomājies, ka ar mani ir tik slikti, - es saprātīgi teicu. - Es varu aizlaisties uz pilsētu apciemot savus draugus un šad tad kādu izrādi…

- Neko tādu jūs nedarīsiet, - ārsts mani skarbi pārtrauca. - Jums vajadzīgs pilnīgs miers un klusums.

- Varbūt es drīkstu sarīkot sabiedrības atstāšanas viesības? - es lūdzos.

- Sabiedrības atstāšanas viesības?

- Nu jā, debitantēm taču ir sabiedrībā iziešanas viesības. Kāpēc man nevarētu būt sabiedrības atstāšanas viesības? Tikai daži izmek­lēti draugi, kas novēlētu man dievpalīgu, pirms dodos uz to izpol- stēto vieninieku kameru.

Ģimenes ārsts saviebās un nopūtās.

- Jūs noteikti to izdarīsiet, pat ja es aizliegšu, - viņš rezignēti teica, - tāpēc pieņemu, ka drīkstat.

Viesības bija pavisam mazas un notika teicamā karija restorānā Soho. Vakara gaitā es jutu, ka man kaut kas pil pār zodu un, no­slaucījis muti ar salveti, pārsteigts ieraudzīju uz tās asinis. Nebija šaubu, ka man asiņo deguns. Laimīgā kārtā gan apgaismojums, gan restorāna dekorācijas gluži labi piestāvēja šai manifestācijai, un man izdevās apturēt straumi bez kādām nelabvēlīgām piezīmēm. Nāka­majā dienā man vairs tā nepaveicās.

Bija pirmsziemassvētku nedēļa, un tāpēc man vajadzēja pa ceļam uz Abotsfordu izmest līkumu, lai iegrieztos Kingsroudā un nogādā­tu gandrīz dabiska lieluma rotaļu lāci, kas majestātiski tupēja caur­spīdīgā plastikāta somā un bija ģērbies tikai glītā, kastaņbrūnā kak­lasaitē.