Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Martins sagrāba mani aiz pleca un kā neprātā iečukstēja man ausī:

- Kā būs ar sasēdināšanu?

- Sēdiniet Mēriju vienā galda galā un D. C. otrā.

- O, lieliski, - viņš nopūtās. - Un vēl es esmu izdarījis kaut ko pavisam saprātīgu.

- Ak kungs, - es teicu, - ko tad nu šoreiz?

- Nē, nē, - Martins atbildēja, - viss ir pilnīgā kārtībā. Bet, tā kā jūs visi bijāt tik izpalīdzīgi, es jutu, ka man arī kaut kādā veidā jādod savs ieguldījums. Esmu salabojis punka, un Amosa dēls stāv tur ārā un raustīs virvi, tāpēc mums istabā būs vismaz kaut kāds svaigs gaiss.

- Mēs jūs acīm redzami lieliski iespaidojam, Martin, - es teicu. - Ap to laiku, kad būsim beiguši ar jums nodarboties, jūs pavisam labi varēsiet apgrozīties sabiedrībā. Tagad ejiet un vērojiet, lai katrs apsēžas tur, kur paredzēts. Ja vien Mērija sēdēs galda vienā galā un D. C. otrā, visus pārējos jūs varat sasēdināt, kā pagadās.

Man jāsaka, ēdamistaba izskatījās ārkārtīgi iespaidīgi. Galds un krēsli sveču gaismā spīdēja kā tikko izlobīti kastaņi. Trīs svečturi bija savietoti kopā galda vidū, ceturtais nolikts uz masīvās bufetes. Piuss bija savu darbu padarījis godam. Galda piederumi un porcelāns mir­goja sveču gaismā. Ja tas viss D. C. neiespaidoja, tad viņš, manuprāt, vispār bija neiespaidojams.

Mēs apsēdāmies pie galda, un Piuss, kurš neapšaubāmi paturēja Amosu un D. O. puiku kontrolē, pienesa mums dzērienus.

- Dieva vārds, - D. C. atzina, pamezdams skatu uz mirdzošajiem svečturiem, nopulēto galdu un līgani kustīgo punka,-jūs, Bugler, te esat visai labi iekārtojies, vai ne? īsta valdības māja, vai kā?

- Nē, nē, ser, - Martins aši teica, acīmredzot domādams, ka D. C. uzskata, ka viņš tērē pārāk daudz naudas. - Parasti mēs šādi neva- kariņojam. Parasti mēs ēdam tādā kā brīvā manierē, ja saprotat, ko es domāju. Bet mēs nolēmām, ka šis ir īpašs gadījums.

- Pilnīgi pareizi, - D. C. piekrita. - Es lieliski saprotu.

Piuss ar Claridge virsviesmīļa cieņu un iznesību servēja mazus dzeloņcūkas gaļas kubiņus uz kraukšķīgiem grauzdiņiem.

- Dieva vārds, - D. C. teica, - kas tas?

Martins, kura nervi ap to laiku bija stipri saspringtā stāvoklī, jau gribēja teikt "dzeloņcūka", kad Mērija savā maigajā, rāmajā balsī atbildēja:

- Mēs gribētu, lai jūs to uzminat, kad būsiet nogaršojis. Tas ir pār­steigums.

Dzeloņcūkas gaļa, kā es jau zināju, bija teicama. D. C. rija to ar acīm redzamu baudu.

- Ha! - viņš teica, aprijis pēdējo kumosu. - Jūs mani vis nepa- ķersiet - briežgaļa! Tā ir, ko?

Atvieglojums, kas atspoguļojās Martina sejā, gandrīz visu sa­bojāja, bet Mērija atkal metās glābt situāciju.

- Cik jūs esat gudrs, - viņa uzlielīja. - Mēs domājām, ka jūs neparko neuzminēsiet, jo šī gaļa ir žāvēta un gatavota īpašā veidā.

- Uz tādām lietām mani nevar paķert, - D. C. lielījās, izgāzis krūtis. - Neaizmirstiet, ka esmu kādreiz bijis A. D. O. un dzīvojis bušā, dzīvojis skarbos apstākļos. Mēs mēdzām lietot pārtikā visda­žādākos produktus. Vietējās antilopes es pazīstu nekļūdīgi, bet man jāatzīmē, ka šī te ir lieliski nokūpināta.

- Patiesību sakot, - es teicu, - šis ir tas ēdiens, ko mēs palaikam lietojam, un Martins bija tik gudrs, ka atrada tepat netālu kādu vīru, kuram ir īpaša recepte gaļas žāvēšanai, un viņš to dara ārkārtīgi labi. Tāpēc tajās ļoti retajās reizēs, kad mums izdodas dabūt briežgaļu, Martins ir tik laipns un dalās ar mums, lai arī mēs varētu to iebaudīt.

Šīs diezgan kutelīgās sarunas laikā uz galda Mērijas priekšā tika nolikts milzīgs šķīvis ar zemesriekstu siteni, un visā spīdīgā galda garumā parādījās kādi divdesmit šķīvīši ar mazmazlietām. Tas izskatījās tiešām ļoti iespaidīgi.

- Es ļoti atvainojos, ser, bet mums nav nekā cita, izņemot zemes­riekstu siteni, - teica Martins, kuram piemita nelāga tieksme pirms laika atvainoties, tādā veidā dodot pretiniekam iemeslu pārmetu­mam. - Bet parasti mans pavārs to gatavo šausmīgi labi.

- Es zinu, ka cilvēki mēdz to ēst pārāk bieži, - D. C. atteica, - bet es tiešām domāju, ka tas ir ļoti labs, spēcinošs ēdiens.

Mērija servēja siteni ar rīsiem uz šķīvjiem, un Amoss ar Piusu mums tos svinīgi izdalīja. Tālāk sekoja tāda kā šaha partija, ko visi spēlēja ar mazmazlietu šķīvīšiem.

D. C. šķīvis bija piekrauts ar kaudzi. Viņš pielika klāt vēl trīs vai četrus gabaliņus rožainās papaijas un ar labpatiku to aplūkoja.

- Spoži, - viņš teica,- izskatās absolūti lieliski.

Martins sāka izskatīties nedaudz mazāk saspringts, jo zināja, ka mans pavārs palīdzējis Jēzum un tādējādi sitenim vajadzētu būt teicamam.

Mērija saskaņā ar savām labākajām manierēm paskatījās uz D. C, kurš svarīgi pamāja ar galvu, un iegremdēja savu karoti un dakšiņu porcijā. D. C. sekoja viņas piemēram, un tad arī mēs visi pa­cēlām savus duramos un uzklupām šķīvjiem. Punka, viegli krak- šķot, vilnīja šurpu turpu un vēdināja pār mums silta gaisa plūsmas.

- Tas ir labākais sitenis, kādu jebkad esmu ēdis, - D. C. atzina, norijis milzīgu kumosu.

Martins pāri galdam man starojoši uzsmaidīja.

- Martins ir kolosāls organizētājs, - Makgreids teica.

- Tāds viņš tiešām ir. Es jums pilnīgi piekrītu, - Robins piebal­soja. - Baidos, ka šajā gadījumā es esmu tas, kurš izgāzies.

- Izgāzies? - D. C. jautāja. - Kā j's to domājat - izgāzies?

- Ziniet, mums būtu vajadzējis sagādāt jums daudz iespaidīgāku maltīti, - Robins paskaidroja, - bet nelaimīgā kārtā ūdens līmenis upē ir stipri zems, un laiva ar produktiem netika cauri. Tāpēc bai­dos, ka nabaga Martins šajos apstākļos darījis visu iespējamo.

- Jā, - teica Mērija, - mēs cerējām sagādāt jums tiešām labu mal­tīti.

- Nieki, nieki, - D. C. sacīja. - Es noprotu, ka jūs, Darel, esat dzīvnieku vācējs?

- Jā, ser, - es atbildēju.

- Bet jūs noteikti neko daudz šajā vietā nevarat atrast? - viņš jau­tāja.

Kamēr mēs baudījām dzērienus verandā, es biju ievērojis, ka Piuss klusi un steidzīgi aizvāc no D. C. krēsla dievlūdzēju un gekonu.

- Kad es biju A. D. O., - viņš turpināja, - un klaiņoju pa mežu, es nekad nevienu sasodītu lopu neredzēju.

- O, te visapkārt ir apbrīnojami daudz dažādu dzīvnieku, ja vien zina, kur meklēt, ser, - es iebildu. - Nudien, vēl vakar es Martina dārzā noķēru diezgan reti sastopamu radījumu. Visapkārt ir mil­zumdaudz dzīvības, ja vien to meklē.

- Cik neparasti, - D. C. prātoja, gremodams lielu kumosu siteņa. - Es nebūtu domājis, ka šeit, tik tuvu civilizācijai, tā sakot, varētu būt sastopams jelkāds dzīvnieks.

Tajā mirklī atskanēja tāds krakšķis, it kā kāds būtu pārlauzis vaļa mugurkaulu, un ar čaboņu, kādu saceltu miljoniem orkāna norautu lapu, palmu zaru punka nogruva tieši uz galda, un tā viens gals pil­nīgi apraka D. C.

Par laimi, punka krītot apdzēsa sveces, tāpēc nekas neaizdegās, tomēr šķērseniski, starp daudzajām, baleta bruncīšiem līdzīgajām lapām atklājās ārkārtīgi interesanta vietējā fauna, kas dzīvoja vistie­šākajā tuvumā civilizācijai.

Tas radīja tiešām ievērojamu efektu publikā.

- Ak, mans dievs! Ak, mans dievs! - Mērija spiedza, pielēkdama kājās, apgāzdama savu džinu ar toniku un zaudēdama parasto lēn­prātīgo pozu.

- Kāpēc jūs nelikāt man to pārbaudīt, stulbais bastards! - Mak­greids rēca.

- Ir tādi brīži, kad jums tiešām izdodas novest mani līdz izmi­sumam, Martin, - Robins mazliet bargi aizrādīja.