Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Vakarā pirms D. C. ierašanās mēs noturējām vēl vienu kara pa­domi, lai pārbaudītu savas dažādās darbības, un viss likās ritam kā pa diedziņu. Dzeloņcūkas bija izžāvētas un smaržoja brīnumjauki, kaut arī vēl nebija pagatavotas. Mans draugs mednieks bija atgrie­zies no meža ar milzu klēpi savvaļas orhideju un citu augu, kurus Mērija turēja savā tualetē, jo tā bija vēsākā vieta mājā. Eksperimenta kārtā mēs atvērām vienu no kaviāra bundžām, un, mums par lielu pārsteigumu, tas izrādījās ēdams, bet Robins bija arī gluži kā no zemes apakšas izrāvis paciņu biskvītu. Kopā ar zemesriekstiem, mēs spriedām, tie būtu piemēroti pie dzērieniem pirms vakariņām. Ro­biņa svečturi izrādījās ārkārtīgi eleganti misiņa veidojumi, kas, nopulēti un mirdzoši, varētu greznot jebkuru ēdamistabu. Viņam bija arī sveces, pietiekami daudz, kā Makgreids gudri aizrādīja, lai apgaismotu visu Vatikānu.

Mēs bijām ar visu sirdi nodevušies šim darbam, daļēji tādēļ, ka bijām pieķērušies Martinam, gan arī juzdamies kā bērni Ziemas­svētku laikā. Es laikam gan biju vienīgais, kuram katru dienu gadījās kāds uztraukums, jo es nekad nezināju, kādas izdarības varu sagaidīt no saviem dzīvniekiem, bet pārējie gandrīz visu laiku tikai vilka vien­muļu un monotonu dzīvi vairāk nekā nepatīkamā klimatā. Tādēļ, kaut arī mēs visi izlikāmies, ka D. C. vizīte ir šausmīgi nogurdinoša padarīšana, un krājām lāstus pār viņa galvu, patiesībā mēs lieliski uzjautrinājāmies. Es gribēju teikt, visi, izņemot Martinu, kurš ar katru dienu izskatījās arvien drebelīgāks.

Kad liktenīgā diena beidzot pienāca, mēs visi pilnīgi nejauši stā­vējām zem sour-sour koka, no kura pavērās izdevīgs skats uz ieeju Martina rezidencē. Nervozi tērgājām par dzīvnieku uzvedību, kok­vilnas audumu cenu celšanos, ar tiltu būvi saistītām grūtībām, un Mērija mums sniedza garu lekciju par pavārmākslu. Neviens neklau­sījās pārējos, jo mēs visi aizturētu elpu gaidījām D. C. ierašanos.

Beidzot, mums par lielu atvieglojumu, parādījās viņa lielā un ele­gantā mašīna, aizpeldēja pa piebraucamo ceļu un apstājās mājas priekšā.

- Paldies dievam, bedres izturēja, - Makgreids noteica. - Es uz­traucos par tām.

Mēs redzējām Martinu iznākam un D. C. parādāmies no mašī­nas. No tāluma viņš izskatījās pēc maza kāpuriņa, kurš izraušas no liela, melna kokona. Martins izskatījās nevainojami. Viņš ieveda D. C. mājā, un mēs visi izdvesām atvieglojuma nopūtas.

- Esmu pārliecināta, ka viņam garšos avokado, - Mērija teica. - Jūsu zināšanai, es izvēlējos vislabākos no četrdesmit pieciem.

- Un manas bedres izturēja, - Makgreids lepni paziņoja. - Šādam darbam vajadzīgs īrs.

- Pagaidiet, kamēr viņš tiks līdz kaviāram, - Robins aizrādīja, - cik­tāl es varu spriest, tas būs vakara augstākais punkts.

- Un kā tad ar manu kūpināto dzeloņcūku? - es sašutis iemetu pa vidu.

- Un ar maniem puķu pušķiem? - Mērija piebalsoja. - Varētu domāt, Robin, ka visu esat paveicis jūs.

- Faktiski esmu arī, - Robins neliedzās. - Esmu ieguldījis savas smadzenes.

Tad mēs katrs atgriezāmies pie savām novēlotajām brokastīm. Līdz vakaram neko vairs nevarējām iesākt. Pārējais bija Martina rokās, un, pazīdami viņu, mēs zinājām, ka D.C. atradīs visai maz, ko nopelt Martina apgabala pārvaldīšanas veidā.

Piecos vakarā Piuss parādījās man līdzās tieši tajā mirklī, kad man īkšķī bija iekodusi saniknota maisžurka, kamēr es tiku pētījis, vai viņa nav stāvoklī.

- Masa, - Piuss ierunājās.

- Nu, k's ir? - es jautāju, sūkdams asinis no īkšķa.

- Vanns gatavs, masa.

- Kāda velna pēc tu man gatavo vannu šajā dienas laikā? - es no j prasīju, pilnīgi aizmirsis pa daudzsološo notikumu.

Piuss pārsteigts paskatījās uz mani. - Jums sešos būt pie D. O., masa, - viņš atgādināja.

- Nolādēts, - es norūcu, - pavisam biju aizmirsis. Vai esi saga­tavojis manas drēbes?

- Jā, masa, - Piuss atbildēja. - Puika izgludināt jūsu bikses. Tīrs krekls, masa. Žakete ir gatava, un kaklasaite arī.

- Dievs debesīs, - es teicu, pēkšņas domas satraukts. - Liekas, man nav nevienu zeķu.

- Es nopirkt zeķes, masa, uz tirgus, masa, - Piuss ziņoja. - Es no­tīrīt jūsu kurpes.

Negribīgi pamezdams savas maisžurkas iespējamās grūtniecības pētījumus, es nomazgājos vannā, kas izskatījās pēc tāda kā brezenta zārka, kurā ieliets remdens ūdens. Par spīti tam un šai dienas stun­dai, vannas ūdens un sviedri no manis plūda vienādos apjomos. Es atkritu krēslā vājā cerībā atvēsināties un domāju par priekšāstāvošo vakaru. Šīs domas bija tik drausmīgas, ka man pārskrēja drebuļi.

- Pius, - es uzsaucu.

- Masa, - viņš teica.

- Atnes man dzeramo, - es pasūtīju.

- Alu, masa?

- Nē, - es teicu, - ļoti lielu glāzi viskija ar ūdeni.

Es dzēru šo dzīvinošo šķidrumu un jutos līksmāks. Ģērbos uzma­nīgi, tomēr karstuma un sviedru dēļ lieliski izmazgātais un izglu­dinātais sniegbaltais krekls gandrīz tajā pašā mirklī kļuva mitrs un pelēks. Zeķes, kuras Piuss bija man nopircis, šķita kāda attāla skotu klana medību krāsās un atbaidoši disharmonēja ar manu kaklasaiti. Es nevilku žaketi mugurā, bet tikai uzmetu plecos, jo zināju - ja būšu to uzvilcis, tad pēc īsā kalnupceļa līdz Martina mājai stāšos D. C. priekšā kā tikko no okeāna izniris ronis. Piuss nāca man līdzi.

- Vai esi pārliecināts, ka viss kārtībā? - es jautāju.

- Jā, masa, - viņš teica. - Bet D. O. puiši, masa, tie nav dikti labi.

- Es to zinu, - es piekritu. - Tāpēc es iecēlu tevi par galveno.

- Jā, masa. Paldies, masa. Jēzus tāds jokains.

Ak kungs, es nodomāju, kas nu noticis? - Ko tu ar to gribi teikt - jokains?

- Viņš labs vīrs, - Piuss sirsnīgi teica, - bet viņš vecs vīrs, un, kad viņš darīs tādas lietas, sanāks jokaini.

- Tu gribi teikt, viņš nervozē?

- Jā, masa, - Piuss atteica.

- Un tu domā, ka viņš varētu pagatavot sliktu siteni?

- Jā, masa, - Piuss teica.

- Nu, un ko mēs tagad iesāksim? - es jautāju.

- Es atsūtīt mūsu pavārs šurpu, masa, - Piuss paskaidroja. - Viņš nāks palīgā Jēzus, un Jēzus tad darīt visu labi.

- Labi, - es teicu, - ļoti laba doma.

Piuss aiz lepnuma starojoši pasmaidīja. Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.

- Lūdzu, masa.

- K's ir? - es sakaitināts noprasīju.

- Es atsūtīt šurpu arī mūsu puika, - Piuss ziņoja. - Tas puika dikti labs, bet Amoss viņam nekad neko neiemācīt.

- Teicami, - es sacīju. - Man vajadzēs tevi ieteikt Jaunā gada ap­balvojumu sarakstam'.

- Paldies, masa, - Piuss pateicās, nesaprazdams manu runu, to­mēr no tās noskaņas secinādams, ka viņa izdarītie slēdzieni un rīcī­ba radusi manu pilnīgu atbalstu.

Kad mēs sasniedzām Martina māju, Piuss, ģērbies savā labākajā uniformā, ko viņam tik reti gadījās izdevība demonstrēt - es par to biju samaksājis pārmērīgi lielu naudu un pievienojis vēl arī vara pogas -, dematerializējās un nozuda virtuves virzienā.

Parādes durvis bija vaļā, un tām līdzās stāvēja mans puika. Viņa šorti un tunika bija izmazgāti un tik rūpīgi izgludināti, ka izskatījās pēc slēpošanas nogāzes Šveicē pirms sezonas sākšanās.

- 'bvakar, masa, - viņš teica, starojoši man uzsmaidīdams.

- 'bvakar, Ben, - es atņēmu, - un strādā šovakar, kā nākas, vai rīt es tevi nogalēšu.

- Jā, masa, - viņš smaidīdams teica.

Es atklāju, ka esmu novēlojies, lēni mazgādamies vannā, lēni dzerdams viskiju un lēni, negribīgi ietērpdamies klimatam pilnīgi nepiemērotajās drēbēs, tā ka pārējie jau ieradušies pirms manis un sasēdušies verandā.