Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, - Makgreids teica, - ka jūsu vēnās patiesi rit īstas īru asinis. Manuprāt, tā ir meistarīga ideja.

- Bet jūs taču nevarat cienāt D. C. ar dzeloņcūkas gaļu! - Mērija šausmās iesaucās.

- Mērij, dārgā, - es mierināju, - jums nemaz nav jāsaka viņam, ka tā ir dzeloņcūkas gaļa. Sakiet, ka tā ir briežgaļa. Gaļa ir tik izsmal­cināti nokūpināta, ka cilvēks ar tādu garšas izjūtu kā D. C. nekādā ziņā nepamanīs atšķirību.

Martins pārlasīja ierakstus savā bloknotā.

- Tā, - viņš teica, - kas mums būs pēcāk?

- Es nudien vēlētos, kaut jūs nelietotu šo vulgāro frāzi, - Robins aizrādīja, - tas mani atsviež atpakaļ Vortingā, kur man bija tā nelaime uzaugt. Jūs laikam gribējāt teikt - kas mums būs pārējiem diviem ēdieniem?

- Jā, tieši to viņš gribēja teikt, - Mērija sacīja. - Es nudien vēlos, lai jūs izbeigtu knābāt Martinu. Mēs šeit esam tāpēc, lai viņam pa­līdzētu.

Robins svinīgi pacēla glāzi sveicienā Mērijai.

- Svētā Mērij, esmu jums uzticīgs daudzu iemeslu pēc un gal­venokārt tāpēc, ka es kāroju ierobežot jūsu neziņas dzīles, pirms mēs izklīstam.

- Jūs, vīrieši, nudien esat dumji, - Mērija īgni teica. - Es biju do­mājusi, ka mēs gatavojamies apspriest pārējos ēdienus?

- Vai mēs varam pieņemt, - Makgreids ierosināja, - ka viņš var­būt nomirs, iebaudījis kūpināto dzeloņcūku, un tāpēc nav vērts ap­svērt pārējos divus ēdienus?

- Nē, nē, - Martins teica, sapratis viņu burtiski, - mums ir vaja­dzīgs kaut kas turpinājumam.

- Augšāmcelšanās, - Makgreids neatlaidās, - nekas nav tik labs kā tāda augšāmcelšanās īru gaumē, lai panāktu vieglprātības garu kompānijā.

- Pagaidiet, pagaidiet! Apklustiet un uzklausiet mani, - es teicu. - Mēs sāksim ar kūpinātu dzeloņcūku. Tālāk es iesaku zemesriekstu siteni.

Visi iestenējās.

- Bet mēs taču visu laiku ēdam zemesriekstu siteni, - Robins žē­lojās, - mēs no tā vien pārtiekam. Tā ir mūsu pamatdiēta.

- Nē, nē, - Martins satraukts iesaucās, - tieši šā iemesla dēļ es no­pirku Jēzum cepuri.

Pārējie, kuriem šis notikums nebija izskaidrots, izskatījās viegli ap­stulbuši.

- Jūs gribat teikt, ka viņš gatavo tiešām labu zemesriekstu siteni? - es jautāju.

- Jā, - Martins apgalvoja, - labāko, kādu es jebkur esmu baudījis.

Zemesriekstu siteni var raksturot vienīgi kā sava veida īru sau­tējumu; to gatavo no jebkuras gaļas, kāda vien dabūjama, pārlej ar stipru mērci no kapātiem zemesriekstiem un pasniedz kopā ar lielu daudzumu sīku uzkodu, ko afrikāņi dēvē par "mazmazlietām". Tas varēja būt vai nu brīnumgards, vai arī gatavais ārprāts.

- Nu ko, ja Jēzus spēj pagatavot siteni, - es teicu, - tad Piuss ir šausmīgi meistarīgs mazmazlietās. Tātad galvenā ēdiena jautājums būtu nokārtots.

- Kādus saldumus mēs varam sagādāt desertam? - Robins jau­tāja.

Mēs brīdi domājām un tad paskatījāmies cits uz citu.

- Nu jā, - Mērija bezcerīgi noteica, - nāksies atgriezties pie veca­jiem krājumiem.

- Es zinu, - Makgreids ierosināja, - augju salātus.

Augju salāti bija neizbēgama mūsu diētas sastāvdaļa, iesaukti tā par godu afrikāņu nespējai izrunāt līdzāsstāvošus "g" un "ļ" bez šļup­stēšanas.

- Jā, pieņemu, ka tam vajadzētu sanākt, - Robins drūmi noteica.

- Šobrīd dabūjami vairāki tiešām labi augļi, - Mērija stāstīja. - Manuprāt, mēs varētu pagatavot kaut ko tiešām īpašu.

- Teicami, - es sacīju, - jautājums nokārtots.

- Pēcāk kafija un dzērieni verandā, un mēs iedabūsim veco bas- tardu gultā, cik ātri vien iespējams, - Makgreids rezumēja. - Jūs varēsiet skaidri saskatīt oreolu vizmojam man virs galvas, kad es vi­ņam stāstīšu par iebrukušiem tiltiem un ceļiem, kuriem nepiecie­šams remonts.

- Nestāstiet neko tādu, - Martins teica, - galu galā es tikko būšu izrādījis viņam, cik lieliski šī vieta ir uzturēta.

- Cilvēki bieži brīnās, - Robins domīgi teica, - kā Anglija vispār notur savu impēriju kārtībā, ja angļi to vada tik plānprātīgā veidā kā šobrīd mēs. Lai nu kā, es atgriezīšos pie siteņa un parūpēšos par saviem svečturiem.

Viņš piecēlās un aizčāpoja, tad pēkšņi parādījās no jauna.

- Starp citu, - viņš ieteicās, - man nav baltas kaklasaites un fra­kas. Vai tas tiešām ir svarīgi?

- O, nē, - Martins atbildēja, - nē, nē, bet, ja jūs ieradlsieties ža­ketē un kaklasaitē, pēc pirmajām piecām minūtēm kļūs tik karsti, ka vajadzēs tās novilkt. Vienīgi ir svarīgi, ka jūs vispār ierodaties tajā.

Ak dievs, es nodomāju. Vienīgā kaklasaite, kas man tolaik pie­derēja, gulēja ceļasomā kādu 300 jūdžu attālumā.Tomēr tā bija sīka problēma, kuru es nākamajā rītā atrisināju.

Kad Piuss atnesa manu spēcinošo agrā rīta tējas tasi un es biju izsviedis no gultas vienu vāveri, četrus mangustus un šimpanzes mazuli - mēs dalījāmies guļvietā, kā dzīvnieki domāja, aiz mīlestības un savstarpējās pieķeršanās, bet no mana viedokļa tikai tāpēc, ka es vienkārši negribēju, lai viņi saķertu iesnas -, es uzdevu Piusam aiziet uz tirgu un nopirkt man kaklasaiti.

- Jā, masa, - viņš teica un, norīkojis pārējos kalpotājus viņu dienas darbos, aizmaršēja uz pilsētu, no kurienes pēc zināma laika atgrie­zās ar kaklasaiti, kas bija tik kliedzoša, ka es jutu - tā varētu nelab­vēlīgi ietekmēt D. C. redzi. Taču Piuss apgalvoja, ka tā esot visne­uzkrītošākā no visām, kas tirgū bijusi atrodama, un es centos viņam noticēt.

Lieki būtu teikt, ka nākamās pāris dienas bija pamatīgs pārbau­dījums ikviena nerviem. Makgreids, kas ļoti lepojās ar saviem ceļiem un tiltiem, sev par šausmām bija konstatējis vairākas lielas bedres piebraucamajā ceļā pie Martina mājas, tāpēc viņš bija nolīdzis visus vietējā cietuma ieslodzītos, lai tās aizbērtu un visu piebrauktuvi vēl­reiz nograntētu, tā ka rezultātā nams izskatījās pēc nelielas, taču ārkārtīgi elegantas lauku muižas. Es biju aizgājis apraudzīt savu veco paziņu Jāzepu un pierunājis nokūpināt manas divas dzeloņcūkas, un es biju kontaktējies arī ar savu mednieku, kurš apsolīja man dienu pirms D. C. ierašanās aiziet uz mežu un sadabūt, kādas vien iespē­jams, puķes. Robins bija izkratījis visas United Africa Company no­liktavas, tomēr, par spīti saviem pūliņiem, nebija spējis sadabūt kaut ko tiešām vērtīgu, jo, tā kā laiva nevarēja tikt pa upi uz augšu, viņa slepenie delikatešu krājumi, kurus mēs uzskatījām par D. C. pie­mērotiem, bija pamatīgi izsīkuši. Tomēr Robiņa lepnums bija neap­rakstāms, kad viņš mums paziņoja, ka atklājis trīs mazas bundžiņas kaviāra - dievs vien zina, kāpēc tās tur vispār atradās, - saglabājušās no viņa priekšgājēja laikiem.

- Es nezinu, pēc kā tās garšos, - viņš teica, drūmi lūkodamies uz bundžām. - Šīs bundžas būs te gulējušas vismaz trīs gadus. Varbūt mēs visi nomirsim, saindējušies ar līķu indi, bet tik un tā tas ir kaviārs.

Mērija, atklājusi, ka Martina mājā nav nevienas vāzes puķu kom­pozīcijām, ļoti saprātīgi bija devusies uz tirgu un nopirkusi piecus diezgan elegantus kalabašus. Viņa bija arī piecpadsmit dažādos vei­dos izmēģinājusies ar Jēzus palīdzību pagatavot suflē, tomēr tie izrā­dījās neīstenojami, un mums nācās visus bez žēlastības noraidīt.

Tā kā Piuss lielāko daļu laika pavadīja Martina mājā, es jutos drošs, jo zināju, ka viņš visu padarīs gods godam, pat ja tas nozīmētu lietot vardarbību pret Jēzu.