Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Burvīgi, - Martins teica. Viņš uzlika roku man uz pleca un jūtu pārpilnībā to paspieda. - Nezinu, ko es bez jums iesāktu, - viņš sa­cīja. - Pat Stendišs nebūtu visu tik lieliski noorganizējis.

Stendišs bija D. O. palīgs, kurš tobrīd svīzdams ceļoja pa Mamfes ziemeļu kalniem, risinādams nomaļo ciematu problēmas.

Es steidzos atpakaļ uz savu telti pie manas klaigājošās saimes. Pa­līdzēšana Martinam bija iekavējusi manus ikdienas darbus, tāpēc šimpanžu mazuļi spiedza pēc barības, dzeloņcūkas stampājās savos aizgaldos, un bušbēbiji ar milzīgajām acīm blenza uz mani naidīgi, jo pamodušies no snaudas neatrada savos krātiņos traukus ar smalki sakapātiem augļiem.

Sešos vakarā es ierados D. O. rezidencē un ieraudzīju, ka A. D. O. sieva Mērija Stendiša jau ieradusies. Viņa bija jauna un skaista sie­viete ar noslieci uz pilnīgumu un ļoti miermīlīgu dabu. Stendišs bija viņu paķēris līdzi no kādas mazpazīstamas vietas, Surbitonas vai Pendžas, un ieplunkšķinājis Mamfes vidienē. Viņa bija te nodzīvo­jusi tikai sešus mēnešus, taču viņas raksturs bija tik maigs un patī­kams, ka viņa pieņēma visu un katru ar mieru un labvēlību; likās - ja jūs mocītu galvassāpes un viņa uzliktu savu mazo, tuklo rociņu uz jūsu pieres, tas iedarbotos tāpat kā odekolonā samitrināts mutau­tiņš.

- Džerij, - Mērija iespiedzās, - vai tas nav apburoši?

- Nu, jums varbūt, - es atteicu, - bet attiecībā uz Martinu visa tā būšana ir kā muša putrā.

- Bet D. C.l - viņa atkal iesaucās. - Iespējams, ka tas nozīmē paaugstinājumu Martinam un varbūt pat Alekam.

- Ja tikai viss būs kārtīgi organizēts, - es piezīmēju. - Šīs mūsu kara padomes mērķis ir pārliecināties, lai nekas nenoiet greizi, jo Martinam, kā jums zināms, ir nosliece uz iekulšanos nepatikšanās…

Martins, domādams, ka es grasos viņai stāstīt pretīgo notikumu ar D. C. un mazmājiņu, izdarīja vienu no saviem vējdzirnavu žestiem, lai mani atturētu, un tūlīt pat notrieca savu alus glāzi uz grīdas.

- Piedošanu, masa, - Amoss teica. Kamerūniešiem piemita bur­vīgs paradums teikt "piedošanu, masa", kad vien jums atgadījās kā­da ķibele, it kā tā būtu viņu vaina. Ja, piemēram, jūs ejat aiz nesēju rindas bušā, paklūpat pār sakni un nobrāžat ceļgalu, jūs dzirdēsiet "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedoša­nu, masa" kā atbalsi skanam cauri visai nesēju rindai.

- Saprotat, ko es domāju? - es vaicāju Mērijai, kad Amoss bija saslaucījis lauskas un atnesis Martinam jaunu glāzi.

- Jā, tiešām saprotu, - Mērija piekrita.

- Labi, šobrid to neapspriedīsim, - es teicu, - sagaidīsim pārējos.

Tā nu mēs apcerīgi dzērām alu un klausījāmies nīlzirgu guldzi-

nāšanā, rēkšanā un sprauslošanā upē kādas simts pēdas zemāk.

Drīz vien ieradās Makgreids. Viņš bija ļoti iespaidīgs, milzīga auguma īrs ar gandrīz tik sarkaniem matiem kā pastkastīte un dzī­vīgām, zilām acīm. Viņam piemita viens no tiem burvīgajiem īru akcentiem, kas bija maigs kā no krūzes izlijis krējums. Atgāzis savu masīvo torsu vienā no krēsliem, Makgreids paķēra Martina alus glā­zi, ievilka no tās pamatīgu malku un teica:

- Tātad mūs apciemos karaliskā ģimene, ko?

- Tai vistuvāk stāvošā persona, - Martins aizrādīja, - un esiet tik laipns, atdodiet manu alu. Man tas ir galīgi nepieciešams.

- Vai viņš ieradīsies pa ceļu? - Makgreids bažīgi apjautājās.

- Domāju gan, - Martins atbildēja. - Kāpēc jūs jautājat?

- Nu jā, es nedomāju, ka vecais tilts vēl ilgi izvilks, - Makgreids atteica. - Manuprāt, ja D. C. grasās iet tam pāri, mēs varam viņu itin labi turpat arī apbedīt.

Tilts, ko viņš pieminēja, bija dzelzs balstu tilts, kas stiepās pāri upei un bija celts gadsimta sākumā. Es to biju daudzkārt šķērsojis un zināju, ka tas ir augstākajā mērā nedrošs, bet tā man bija vienīgā iespēja nokļūt bušā, un tāpēc es vienmēr mēdzu sūtīt savus nesējus pāri tiltam pa vienam. Patiesību sakot, Makgreida pareģojumi par tiltu bija pilnīgi pareizi, jo tikai dažus mēnešus vēlāk vesels bars ieze­miešu nāca no kalniem, nesdami uz galvas rīsa maisus, un šķērsoja tiltu reizē; rezultātā tas sabruka, un visi iegāzās kādas simts pēdas dziļā aizā. Taču afrikāņi savā būtībā ir gandrīz tādi paši kā grieķi. Viņi tiek galā ar šādiem neparastiem incidentiem bez īpašām pūlēm, tāpēc neviens no afrikāņiem nebija cietis, un vienīgais, kas viņus saniknoja, bija rīsa zaudējums.

- Bet nevarētu taču būt, ka viņš nāks pāri tiltam, vai ne? - Mar- tins jautāja, bažīgi skatīdamies uz mums. - Ja vien viņam līdzi nebūs nesēji.

Makgreids noliecās uz priekšu un svinīgi paplikšķināja Marti­nam pa galvu. - Es jau tikai pajokoju, - viņš mierināja. - Visi ceļi un tilti, kuriem viņš ies pāri, ir teicamā stāvoklī. Ja vēlaties kārtīgi pa­darītu darbu, nolīgstiet īru.

- Re nu, - es rezumēju, - tagad bez Piusa un Jēzus mūsu vidū ir vēl arī katolis.

- Jūs, - Makgreids teica, sirsnīgi man uzsmaidīdams un rušinā­dams savu tumšsarkano matu ērkuli, - jūs esat viens nolādēti pagā­nisks zvēru vācējs.

- Un jūs, - es atkodos, - vairāk laika pavadāt nolādētās grēksū­dzēs, nekā labodams atbaidošos ceļus un tiltus mūsu apkārtnē.

Šajā brīdī ieradās Robins Girtons. Viņš bija mazs, tumšādains vī­riņš ar ērgļa degunu un lielām, brūnām acīm, kurās vienmēr bija sapņaina izteiksme, kas radīja sarunu biedram aizdomas, ka viņš pa­tiesībā šeit nemaz neatrodas. Bet faktiski Robins izskatījās līdzīgs visiem United Africa Company darbiniekiem, kādus man gadījies sastapt, - nepārspējami viltīgs. Viņš nekad nerunāja, ja tas nebija ab­solūti nepieciešams, un izskatījās kā iegrimis transā. Tad pēkšņi mai­gā balsī, kurā jaudās vāja ziemeļnieciska noskaņa, viņš izmeta kādu piezīmi, kas bija tik gudra un trāpīga, ka rezumēja visu, par ko pā­rējie bija strīdējušies pusotru stundu.

Robins eleganti ieslīga krēslā, paņēma piedāvāto alus glāzi un aplaida mums ašu skatienu.

- Vai nav apburoši? - Mērija ar milzīgu entuziasmu jautāja.

Robins sūca alu un nopietni pamāja ar galvu.

- Es secinu, - viņš teica, - ka mēs esam šeit sapulcināti, lai, kā jau parasti, padarītu Martina darbu viņa vietā.

- Saki nu viens cilvēks! - Mērija sašuta.

- Ja jūs esat te ieradušies šādā noskaņojumā, tad labāk iztikšu bez jums, - Martins noskaitās.

- Mēs aiziesim, kad alus būs izbeidzies, - Makgreids atteica.

- Kā jūs to domājat, - Martins taujāja, - lai padarītu darbu manā vietā?

- Nu tā, - Robins teica, - es sabiedrības labā padaru daudz vai­rāk, pārdodams iedzīvotājiem sautētas pupas un jardu jardiem Man­čestras audumu, rūpīgi apdrukātu ar lidmašīnām, nekā jūs, skraidī­dams apkārt un kārdams viņus pa labi un pa kreisi par vecmāmiņu noslepkavošanu, kuras varbūt pelnījušas nāvi vairāk par visiem citiem.

- Es neesmu pakāris nevienu cilvēku, kopš esmu te ieradies, - Martins atcirta.

- Tas mani pārsteidz, - Robins atteica. - Jūs šo apgabalu pār­valdāt tik slikti, ka, man domāt, kāršanai te būtu jānotiek katru nedēļu.

Klausoties viņos, varētu nodomāt, ka abi neieredz viens otru, bet patiesība viņi bija vistuvākie draugi. Šādā ciešā, mazā eiropiešu sa­biedrībā ir jāiemanās sadzīvot ar savas ādaskrāsas cilvēkiem un jāuz­tur cieši sakari ar viņiem. Šoreiz tā nebija ādaskrāsas barjera. Vien­kārši tajā laikā daudz inteliģentu afrikāņu, kas apmeklēja Mamfi vai dzīvoja tajā, nevēlējās tuvināties ar balto sabiedrību, jo ar savu ār­kārtīgo jūtīgumu nojauta, ka iespējami abpusēji sarūgtinājumi.