Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Varat man ticēt, ka arī viņu šis piedzīvojums nebūt neuz- jautrināja, - Martins drūmi teica. - Viņš, protams, sauca palīgā, un mēs viņu izvilkām, bet viņš izskatījās pēc tādas kā… tādas kā, ēēē… staigājošas mēslu čupas. Mēs mazgājām D. C. stundām ilgi, tīrījām un gludinājām viņa drēbes, lai tās būtu laikā gatavas uz viņa aiz­braukšanu nākamajā rītā, un varat man ticēt, mīļo zēn, ka mēs sēdā- mies vakariņot ļoti vēlu, ēdām ļoti maz un sarunas vedās ļoti vēsi, īsti polārā līmenī.

- Vai viņam nemaz nebija humora izjūtas? - es jautāju.

- Viņam nepavisam nebija humora izjūtas, - Martins kaismīgi atteica. - Un patiesībā es viņu nevainoju. Neviens cilvēks, kas iegā­zies tajā mēslu bedrē, nekādā ziņā neuztvertu to ar jautrību.

- Es jūs pilnībā saprotu, - teicu, - iedzeriet vēl alu.

- Trakākais ir tas, - Martins turpināja, - ka nebija pirmā reize, kad man gadījušās šādas kļūmes. Bija dažas lietas, ko es pastrādāju, vēl būdams A. D. O. [8] , bet par tām es negribētu runāt, un tāpēc man tik ilgi nācās uzkalpoties no A. D. O. par D. O. Par manu nākamo darba vietu pēc šā drausmīgā jandāliņa ar mazmājiņu kļuva Umčiči, un jūs zināt, ko tas nozīmē.

- Dievs augstais, jā, - es teicu, - neesmu tur bijis, bet dzirdējis gan esmu.

Umčiči bija sava veida Sātana sala, uz kuru tika izsūtiti nogrēko­jušies D. O. un A. D. O., kad tie bija krituši nežēlastībā. Tajā dzīvo­ja gandrīz vienīgi lepras slimnieki, un tur bija vairāk moskītu nekā jebkurā citā vietā visā Āfrikas rietumu piekrastē.

- Kaut arī šis atklājums izklausījās fascinējoši, - es atsāku, - nu­dien nesaprotu, par ko īsti ir runa.

- Bet tieši par to taču es jums stāstu, kopš esmu atnācis! - Mar­tins izsaucās. - Viņš ieradīsies šeit inspekcijas brauciena laikā. Iera­dīsies pēc trim dienām, un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība.

- Martin, - es brīdināju, - lai cik ļoti es jūs mīlētu, es tomēr ne­esmu sabiedrības namamāte.

- Nē, nē, veco zēn, es to zinu, - viņš teica, - ja vien jūs varētu mani mazliet atbalstīt.

- Šo cri de coeur' nebija iespējams noraidīt. Visi Mamfes baltie iedzīvotāji un deviņdesmit deviņi procenti afrikāņu sirsnīgi mīlēja Martinu.

- Man par to krietni jāpadomā, - es teicu.

Mēs sēdējām klusēdami, kamēr Martins raustījās un svīda.

Beidzot es uzsaucu: - Pius, atnes D. O. vēl alu, lūdzu.

Kad alus tika pasniegts, es noliecos uz priekšu un pievērsu Mar- tinam caururbjošu skatienu.

- Tas ir mūsu vienīgais glābiņš, - es iesāku. - Mūsu vidū ir sie­viete.

- Sieviete? - Martins apstulbis jautāja. - Kāda sieviete?

- Mērija, - es atbildēju, - jūsu palīga sieva, ja jūs varbūt esat aiz­mirsis. Sievietes šādos gadījumos ir ļoti noderīgas. Vēl mums ir Makgreids (viņš ir Sabiedrisko darbu departamenta pārstāvis, kura pārziņā nodota tiltu remontēšana, ceļu ierīkošana un tamlīdzīgi neinteresanti darbi). Mums ir Girtons (viņš pārstāv United Africa Company un vada savas dienas, tirgodams afrikāņiem Mančestras audumus, bet baltajiem iedzīvotājiem alu un konservus). Nu ko, mēs visi kopā, bez šaubām, kaut kā tiksim galā.

- Dārgo zēn, - Martins svinīgi teica, - es būšu jums mūžīgs parādnieks. Tas ir žilbinošs priekšlikums.

- Nu tad pirmais, kas jādara, - es sacīju, - ir uzmest aci jūsu mājai.

- Bet jūs taču tur bieži esat bijis, - Martins pārsteigts iebilda. - Jūs vairākas reizes esat pie manis baudījis siteni un neskaitāmas reizes dzērienus.

- Jā, - es piekritu, - bet es nekad neesmu redzējis neko vairāk par viesistabu un verandu.

- O, es saprotu, ko jūs domājat, - viņš teica. - Jā, protams. Vai ziniet, vislabāk nāciet un apskatiet to tūlīt pat.

- Es paņemšu līdzi Piusu, - ierosināju, - jo gatavojos viņu jums aizdot tam vakaram. Viņš ir krietni labāks par to stulbo lempi, kurš strādā pie jums, un viņš tiešām varēs nodrošināt valdības mājas cienīgu apkalpošanas līmeni. Jūsu sulainis ir pilnīgi spējīgs iegāzt zupu D. C. klēpī.

- Ak dievs, - Martins agonizējošā balsī iesaucās, - labāk nepiemi­niet kaut ko tādu.

Paņēmuši līdzi Piusu, mēs devāmies uz D. O. māju, kas rēgojās aiz augstas kraujas ar skatu uz upi. Tas bija ļoti skaists nams ar bie­zām sienām un milzumdaudzām istabām, jo ticis būvēts tajā laikā, kad Kamerūna vēl bija Vācijas kolonija. Vācieši zināja, kā būvēt karstuma apstākļos, tāpēc katra vējpūsmiņa mājā tika uztverta, un masīvās sienas padarīja tās iekšieni tik vēsu, cik vispār iespējams tādā vietā kā Mamfe. Kāpdams kalnā, es izklāstīju Piusam lietas bū­tību.

- Tātad, - es teicu, - lieta ir ļoti svarīga, un mums visiem jāpalīdz D. O., cik vien spējam.

- Jā, masa, - Piuss sacīja, laimīgi smaidīdams, jo viņš vienmēr uzskatīja, ka es pārāk daudz laika pavadu, noņemdamies ar saviem dzīvniekiem, un nepavisam nedodu viņam iespēju parādīt savas sulaiņa spējas.

Kad mēs ieradāmies mājā, es ļoti uzmanīgi izpētīju viesistabu un verandu. Telpas bija plašas un ļoti skaisti mēbelētas atbilstoši vec­puiša D. O. gaumei.

- Manuprāt, jums vajadzētu noņemt to kalendāru no sienas, - es ieteicu Martinam, - iesākumam.

- Kāpēc? - viņš nesaprata. - Es domāju, ka viņa ir šausmīgi lieliska.

- Martin, - es aizrādīju, - ja D. C. redzēs jūsu viesistabā izkari- nātas kailas sievietes, viņam par jums radīsies visai savdabīgs vie­doklis, tāpēc ņemiet to nost.

Piuss, kurš sekoja notiekošajam ar visciešāko uzmanību, noņēma no sienas kalendāru ar sievieti baudkārā pozā, kura personificēja zīdītāju tik lielā mērā, ka gandrīz samulsināja mani.

- Tā, tagad viņa guļamistabu, - es teicu.

Arī guļamistaba bija liela, un tajā atradās milzīga, ar moskītu tīklu pārvilkta divguļamā gulta.

- Pius, - es pavēlēju, - ej pārbaudi gultu un pārliecinies, vai tā nav salauzta.

Klusībā ķiķinādams, mans sulainis četrrāpus metās visapkārt gultai, pārbaudīdams katru skrūvīti un uzgriezni.

- Tā, - es Martinam teicu, - tagad mēs abi palēkāsim pa gultu.

Mēs tā arī darījām, un gulta lieliski izturēja pārbaudījumu.

- Nu ko, te viss ir kārtībā, - es secināju. - Nedomāju, ka šeit kaut kas varētu viņam nodarīt kādu ļaunumu. Tā, un kur jūs gatavojaties

vinu barot?

>

- Barot? - Martins pārsteigts jautāja.

- Jā, barot, - es nepacietīgi atkārtoju. - Jūs taču gatavojaties viņu ēdināt, kamēr viņš šeit uzturēsies, vai ne?

- Domāju, verandā, - Martins atteica.

- Vai citas vietas nav? - es jautāju.

- Nu, vēl ir ēdamistaba.

- Ja jau jums ir ēdamistaba, tad, dieva dēļ, izmantojiet to. Galu galā, jūs taču gribat parādīt D. C. lieliskāko uzņemšanu, kāda vien iespējama. Kur ir tā ēdamistaba?

Viņš ieveda mani viesistabā, atgrūda divas masīvas koka durvis, un aiz tām atradās grezna ēdamistaba ar garu galdu, pie kura varētu sasēsties vismaz desmit cilvēku. Galds bija lieliski pulēts, bet, tā kā Martins nekad nelietoja ēdamistabu, dabiski, klāts ar putekļiem tāpat kā diezgan glītie, kaut smagnējie koka krēsli. No griestiem pāri visam astoņas pēdas garajam galdam karājās ierīce, ko Indijā dēvēja par punka. Faktiski tas bija gigantisks vēdeklis. Tā mugurkauls bija darināts no vesela bambusa stumbra kādu četru vai piecu collu diametrā un no tā nokarājās apmēram četras pēdas garas, sausas palmu lapu bārkstis. No bambusa stumbra centra caur veselu rindu trīšu visā garumā stiepās aukla un pa atveri sienā nonāca virtuvē. Ideja bija tāda, ka jūs nolīgstat zēnu, kurš rausta virvi, tā ka vēdeklis virs galda kustas šurpu turpu, tādējādi vismaz reizēm ļaujot maltītes laikā sajust siltā gaisa plūsmu.