Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Ha! - pulkvedis izsaucās, - neķītrais hunnis!

Varēja redzēt, ka viņš sevi noskaņojis kareivīgi.

- Vai šo manevru mērķis ir mēģināt ieņemt jūsu fortu? - es jau­tāju.

- Nu, mēģini to izdarīt, - viņš atteica, - vai arī sagraut, ja vari.

Drīz vien es atklāju, ka pareizā taktika pulkveža spēles laikā ir

novērst viņa uzmanību no viena flanga, lai varētu izdarīt vairākus straujus manevrus, kamēr viņš to pat nenojauš, tāpēc es pastāvīgi bombardēju viņa karaspēku tā, ka sērkociņi svilpdami lidoja pāri istabai, un pa to laiku tuvināju savus bataljonus viņa aizsardzības līnijai.

- Cūka! - pulkvedis rēca katru reizi, kad sērkociņš nokrita un viņš sāka mērīt attālumu. - Netīrā cūka! Nolādētais hunnis! - Viņa seja pietvīka un acis asaroja tā, ka vajadzēja izņemt monokli un noslaucīt.

- Tu esi sasodīti precīzs šāvējs! - viņš kliedza.

- Tā nu ir jūsu vaina, - es atkliedzu. — Jūs koncentrējat visu karaspēku vienkop. Viņi veido ideālu mērķi.

- Tā ir daļa manas stratēģijas! Nesāc apstrīdēt manu stratēģiju. Es esmu vecāks nekā tu, un man ir augstāka dienesta pakāpe!

- Kā jums var būt augstāka pakāpe, ja es komandēju armiju?

- Bez rupjībām, pienapuika! - pulkvedis rēca.

Tā spēle turpinājās apmēram divas stundas, kuru laikā es biju sek­mīgi sagrāvis lielāko daļu pulkveža armijas un nocietinājies viņa fortā.

- Padodaties? - es kliedzu.

- Nekad! - pulkvedis auroja. - Nekad! Padoties nolādētam hun- nim? Nekad!

- Nu, tad es vedīšu iekšā savus snaiperus, - es draudēju.

- Ko tu grasies darīt ar snaiperiem?

- Uzspridzināt jūsu fortu, - es atbildēju.

- Tu to nedrīksti! - viņš sauca. - Tas ir pret kara noteikumiem!

- Muļķības! - es saucu pretī. - Vācieši arī neievēro kara noteiku­mus.

- Tas ir riebīgs spēles veids! - pulkvedis kliedza, kad es biju sek­mīgi uzspridzinājis viņa fortu.

- Tagad padodaties?

- Nē! Es uzvarēšu tevi collu pa collai, hunni! - viņš auroja, strau­ji četrrāpus traukdamies pāri istabai un drudžaini pārvietodams savu armiju. Bet visi viņa pūliņi bija veltīgi; es biju iedzinis viņu kak­tā un satriecu lupatlēveros.

- Dieviņtētiņ! - pulkvedis, pieri slaucīdams, teica, kad viss bija beidzies. - Es nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik labi spēlētu šo spēli. Kā tu pamanījies būt tik sasodīti precīzs, ja nekad neesi to spēlējis?

- Ziniet, esmu spēlējis līdzīgu spēli, tikai mēs lietojām marmora bumbiņas, - es atzinos. - Bet, ja reiz esi iemanījies… tālāk vairs nav grūti.

- Nu gan! - pulkvedis noteica, pārlūkodams savu sagrauto armi­ju. - Tā tik un tā bija laba spēle un laba cīņa. Spēlēsim vēl?

Mēs spēlējām vēl un vēl, pulkvedis arvien vairāk un vairāk iekar­sa, kamēr beidzot es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka ir jau viens naktī. Spēle bija pusē, tāpēc mēs visu atstājām, kā stāv, un nākamajā vakarā es atgriezos, lai to pabeigtu. Turpmāk es mēdzu pavadīt pie pulkveža divus vai trīs vakarus nedēļā, cīnīdamies visā istabas garumā, un tas viņam sagādāja neprātīgu prieku - gandrīz tikpat lielu kā man.

Drīz vien mana māte paziņoja, ka beidzot atradusi māju un mēs varam pamest Londonu. Es biju rūgti vīlies. Tas nozīmēja, ka man jāuzteic darbs un jāpārtrauc satikties ar saviem draugiem misteru Bellovu un pulkvedi Anstruteru. Misters Romillijs bija satriekts līdz sirds dziļumiem.

- Es nekad neatradīšu nevienu, kurš spētu tevi aizstāt, - viņš vaimanāja. - Nekad.

- O, gan jau atradīsiet, - es viņu mierināju.

- Ak vai, bet nevienam nebūs tavu dotību dekorēt akvārijus un visa pārējā, - misters Romillijs neatlaidās. - Nezinu, ko es bez tevis iesākšu.

Kad beidzot pienāca mana aizbraukšanas diena, viņš man uz­dāvināja ādas kabatas portfeli. Iekšpusē tam bija zelta plāksnīte ar iegravējumu Džeraldam Darelam no darba biedriem. Es jutos maz­liet pārsteigts, jo bez mistera Romillija un manis veikalā neviena vairāk nebija, bet nospriedu, ka viņš tādu ierakstu uzskatījis par solīdāku. Es viņam sirsnīgi pateicos un tad pēdējo reizi aizgāju līdz Potsleinai apciemot misteru Bellovu.

- Man žēl no tevis atvadīties, zēn, - viņš teica. - Tiešām ļoti žēl. Šeit… es gribu tev pasniegt - tādu mazu suvenīru.

Viņš ielika man rokās mazu būrīti, un tajā tupēja putns, kuru es viņa kolekcijā biju visvairāk iekārojis, - Sarkanais kardināls. Es biju aizgrābts.

- Vai tiešām jūs vēlaties man to dot? - es jautāju.

- Protams, zēn. Protams.

- Bet vai tagad ir īstais gadalaiks šādai dāvanai? - es apjautājos.

Misters Bellovs zviedzoši iesmējās.

- Jā, protams, ka ir, - viņš teica. - Protams, ka ir.

Es atvadījos no viņa un tad devos pavadīt pēdējo vakaru spēlē ar pulkvedi. Kad spēle bija galā - es ļāvu viņam uzvarēt -, viņš noveda mani lejā.

- Zini, man tevis pietrūks, manu zēn. Briesmīgi pietrūks. Tomēr paliksim draugi, vai ne? Paliksim draugi. Man te ir, ēēē… maza dāvaniņa tev.

Viņš pasniedza man slaidu sudraba cigarešu etviju. Uz tās bija rakstīts Mīlestībā no Mārdžerijas. Es biju mazliet samulsis.

- O, nepievērs uzmanību tam uzrakstam, - pulkvedis teica. - Tu vari to izdzēst… dāvana no sievietes… ko es kādreiz pazinu. Do­māju, ka tev patiks. Piemiņas lietiņa, a?

- Tas ir ļoti, ļoti mīļi no jums, ser, - es pateicos.

- Nepavisam, nepavisam, - viņš atteica, izšņauca degunu, nospod­rināja monokli un pastiepa roku. - Nu ko, lai tev veicas, manu zēn. Un es ceru kādu dienu atkal tevi redzēt.

Es nekad viņu vairs neredzēju. Drīz pēc tam viņš nomira.

Mamfe, notupusies uz zemesraga augšpus platas, brūnas upes likuma, bieza, pielijuša meža ieskauta, nebūt nebija vieta ar visvese­līgāko klimatu. Lielāko gada daļu tur bija karsts un mitrs kā turku pirti, un vienīgais izņēmums šajā monotonajā plūdumā bija lietus sezona, kad kļuva vēl karstāks un mitrāks.

Tajā laikā Mamfes pastāvīgo iedzīvotāju sastāvs bija pieci baltie vīrieši, viena baltā sieviete un kādi desmit tūkstoši skaļbalsīgu afri­kāņu. Kādā prāta aptumsuma brīdī es biju šo vietu padarījis par sa­vu galveno nometni dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas laikā un dzīvo­ju brūnās, nīlzirgu balsu pietricinātās upes krastā lielā teltī, pilnā ar visdažādākajiem dzīvniekiem. Savas darbības laikā es, protams, iepa­zinos ar baltajiem iedzīvotājiem. Afrikāņi darbojās kā mani med­nieki, pavadoņi un nesēji, jo, nonācis šajos mežos, jūs tiekat iesviests atpakaļ Stenlija un Livingstona laikmetā, un visu jūsu iedzīvi nākas pārnēsāt uz raženo nesēju galvām.

Dzīvnieku vākšana ir darbs, kas aizņem visu dienu un neatstāj daudz laika sabiedriskajai dzīvei, tomēr pat šajos neticamajos apstākļos notika dīvains atgadījums, kad man bija iespēja palīdzēt iestādei, ko tolaik dēvēja par koloniālo dienestu.

Kādu rītu biju aizņemts ar uzdevumu iebarot pienu pieciem bez mātes palikušiem vāverēniem; nevienam no viņiem nelikās esam ne piliena smadzeņu, ne arī mazākās vēlēšanās dzīvot. Tajā laikā vēl ne­bija izgudrotas barojamās pudelītes ar pietiekami niecīgiem knupī­šiem mazu vāverēnu sīkajām mutītēm, tāpēc šis process izskatījās tā - jūs aptinat ap sērkociņa galu vati, iemērcat piena maisījumā un iebāžat to vāverēna mutē, lai viņš sūktu. Tas ir ilgstošs un ārkārtīgi kaitinošs darbs, jo jābūt piesardzīgam, lai vatē nebūtu pārāk daudz piena, citādi mazie aizrīsies, kā arī vate mutē jāieslidina no sāniem, citādi viņi to saķers ar zobiem, tūlīt pat norīs un nomirs no zarnu aiz- sprostojuma.