Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Lūk, - viņš teica, - ļauj man palīdzēt. Nogriezīšu tiem neaudzi­nātajiem radījumiem ceļu.

- Ļoti laipni no jums, - es teicu.

Viņš nometās uz visām četrām tāpat kā es, un mēs kopīgi rāpo­jām uz priekšu un atpakaļ pa bušu, vākdami kopā mazos bruņu- rupucīšus.

- TalIy-ho/' - viņš ik pa brīdim iesaucās. - Re, kur viens pazuda zem krēsla!

Reiz, kad kāds krāšņbruņurupucis uzskrēja viņam tieši virsū, vīrs to piespieda pie zemes ar spieķi un teica:

- Blaukš! Blaukš! Atpakaļ, ser, vai arī es jums uzbrukšu!

Galu galā pēc kādas stundas ceturkšņa mums bija laimējies ielasīt visus mazuļus atpakaļ kastē, un es to šā tā pārsēju ar mutautiņu.

- Tas bija tiešām ļoti laipni no jums, ser, - es pateicos. - Baidos, ka jūsu bikšu ceļgali galīgi notraipījušies.

- Bija tā vērts, - viņš teica, - bija tā vērts. Jau sen nebiju tā uzjautrinājies.

Vīrs iegrozīja monokli stingrāk acī un cieši paskatījās uz mani.

- Saki man, - viņš apjautājās, - ko tu iesāksi ar tik lielu kasti krāšņbruņurupuču?

- Es… es strādāju zooveikalā un tikko tos nopirku no vairumtir­gotājiem.

- O, es sapratu, - viņš sacīja.- Vai tu neiebilstu, ja es apsēstos tev blakus un patrītu mēli?

- Nē, ser, - es teicu. - Nē.

Viņš atnāca, smagi apsēdās sēdeklī man pretī, nolika savu Ma- lajas spieķi starp ceļiem, atbalstīja žokli uz roktura un domīgi vērās manī.

' Mednieka sauciens lapsu medības, kad medījums pamanīts.

- Zooveikalā, ko? - vīrs atsāka. - Hmm. Tev patīk dzīvnieki?

- Jā, ļoti. Var teikt, ka tie ir vienīgie, kas man tiešām patīk.

- Hmmm, - viņš teica. - Kas vēl nopērkams tajā veikalā?

Viņš likās patiesi ieinteresēts, un es pastāstīju, kas vēl atrodams veikalā, par misteru Romilliju, un spriedu, vai nepastāstīt arī par misteru Bellovu, bet, tā kā biju zvērējis glabāt noslēpumu, nolēmu neko neteikt. Kad pienāca mana pietura, es piecēlos.

- Piedošanu, ser, - es teicu, - man te jāizkāpj.

- Ha, - viņš teica, - ha. Jā, man arī. Man arī.

Bija pilnīgi nepārprotami, ka šī nav viņa pietura un ka viņš vien­kārši vēlas turpināt sarunu ar mani. Mēs devāmies pa ietvi uz priekšu. Diezgan liberālā un ekscentriskā audzināšana bija mani iepazīstinājusi ar visām pederastu mākslām un viltībām. Es, piemē­ram, zināju, ka pat militāra izskata vīriem ar monokļiem var piemist šī nosliece, un fakts, ka viņš nav izkāpis savā pieturā, liecināja par interesi, kāda viņam par mani radusies; es jutu, ka tā varētu kļūt nevē­lama. Biju piesardzīgs.

- Kur tad nu ir tavs veikals? - viņš jautāja, virpinādams spieķi pirkstos.

- Tepat blakus, ser, - es atbildēju.

- Ak, tad es tevi pavadīšu.

Viņš pastaigas solī devās uz priekšu un vērīgi aplūkoja veikalus, kuriem gājām garām.

- Saki man, - viņš taujāja, - ko tu dari brīvajā laikā?

- O, eju uz zooloģisko dārzu vai kino, uz muzejiem vai tamlīdzī­gi, - es atbildēju.

- Vai tu kādreiz ej uz Zinātņu muzeju? - viņš jautāja. - Tur, kur ir visi tie modeļi un tādas lietas?

- Man tur ļoti patīk, - es teicu. - Man patīk modeļi.

- Tiešām? Tiešām? - viņš pārjautāja, sakārtodams monokli un uzmezdams man starojošu skatienu. - Tev patīk spēlēties, ko?

- Nu, varētu teikt arī tā, - es piekritu.

- Ak, - viņš noteica.

Mēs apstājāmies pie Akvārija durvīm.

- Man tagad tiešām jāiet, ser, - es teicu. - Es… patiesībā es diez­gan pamatīgi kavējos.

- Saprotu, - viņš atteica, - saprotu.

Viņš izvilka kabatas portfeli un pasniedza man vizītkarti.

- Te ir mans vārds un adrese. Ja tev būtu patika kādu vakaru atnākt, mēs varētu paspēlēties.

- Tas ir… ēēē… ļoti laipni no jums, ser, - es teicu, cieši piespie­dies pie sienas.

- Nepavisam, - viņš atteica. - Nu tad ceru vēl kādreiz tevi redzēt. Nepūlies iepriekš zvanīt… vienkārši nāc. Es vienmēr esmu mājās. Katrā laikā pēc sešiem.

Viņš aizsoļoja pa ielu, ļoti izteikti militāra izskata vīrs. Nekas viņā neliecināja par pārsmalcinātību vai sievišķību, bet es nebiju tik nevainīgs, lai nezinātu, ka šīs īpašības nav būtiskākā homoseksuali- tātes izpausme cilvēka raksturā. Iebāzu vizītkarti kabatā un iegāju veikalā.

- Kur tu biji, nerātni? - misters Romillijs noprasīja.

- Piedodiet, ka nokavēju, - es atvainojos. - Bet… bet es… man autobusā gadījās ķibele. Kastes dibens izgāzās un visi krāšņbruņu- rupuči izmuka, un tad viens lāga pulkvedis man palīdzēja tos salasīt, bet tas mūs mazliet aizkavēja. Ļoti atvainojos, mister Romillij.

- Nekas, nekas, - viņš teica. - Šī bija ļoti klusa pēcpusdiena. Ļoti klusa… ļoti klusa. Tā, man te ir sagatavota tvertne, ja tu būtu tik laipns un tos te ievietotu.

Es iebēru mazos bruņurupucīšus tvertnē un brīdi vēroju tos pel­dam, tad izņēmu no kabatas vizītkarti un aplūkoju. Pulkvedis An- struters, tur bija rakstīts, Belmjūza 47, Dienvidkensingtona, un tele­fona numurs.

- Mister Romillij, - es ievaicājos, - vai jūs pazīstat pulkvedi An- struteru?

- Anstruters? Anstruters? - misters Romillijs prātoja, saraucis pieri. - Nevaru gan teikt, ka pazīstu… Ak, bet pagaidi, pagaidi maz­liet. Kur viņš dzīvo?

- Belmjūzā, - es atbildēju.

- Tas ir viņš. Tas ir viņš! - misters Romillijs atplauka. - Jā, jā… jā. Labs karavīrs. Un arī ļoti labs cilvēks. Vai tas bija viņš, kurš pa­līdzēja tev salasīt krāšņbruņurupučus?

- Jā, - es teicu.

- Ak, tieši viņam raksturīgi. Vienmēr palīdz draugiem, kad vien tiem rodas vajadzība, - misters Romillijs sacīja. - Mūsdienās tādi cilvēki ir retums. Cilvēkus tā vairs vispār neaudzina.

- Tātad viņš ir… ēēē… labi pazīstams un… ēēē cienījams cil­vēks? - es jautāju.

- O, jā, tiešām. Jā, tiešām. Šajā pusē visi viņu pazīst. Te visi ļoti mīl veco pulkvedi.

Es kādu brīdi apdomāju šo informāciju un tad nolēmu, ka varē­tu pieņemt pulkveža ielūgumu. Galu galā, es spriedu, ja liksies ļauni, es taču vienmēr varu saukt palīgā. Par spīti tam, ka viņš bija teicis iepriekš nezvanīt, es nolēmu, ka labāk būt pieklājīgam, tāpēc dažas dienas vēlāk piezvanīju.

- Pulkvedis Anstruters? - es jautāju.

- Jā. Jā, - viņš atsaucās. - Kas zvana? Kas zvana?

- Es, ēēē… mans vārds ir… Darels, - es teicu. - Mēs satikāmies kādu vakaru autobusā. Jūs bijāt tik laipns, ka palīdzējāt man saķert manus krāšņbruņurupučus.

- Ak, jā, - viņš teica, - jā. Kā tiem mazajiem zeļļiem klājas?

- Labi, - es atbildēju. - Viņiem… ar viņiem viss kārtībā. Es iedo­mājos, ka varbūt varētu… pieņemt jūsu laipno uzaicinājumu un ierasties ciemos.

- Bet protams, manu dārgo zēn! Protams! - pulkvedis izsaucās. - Jūtos laimīgs! Laimīgs! Kad tu ieradīsies?

- Nu, kad jums būtu izdevīgāk? - es jautāju.

- Atnāc ap pusseptiņiem, - viņš ierosināja, - atnāc vakariņās.

- Liels paldies, - es teicu. - Es atnākšu.

Belmjūzā, kā es secināju, bija īss, bruģēts strupceļš ar četrām ma­zām mājiņām katrā pusē. Pirmajā brīdī mani pārsteidza tas, ka nebiju aptvēris: pulkvedim pieder visas četras mājas ielas vienā pusē. Viņš bija savienojis tās visas kopā un, izrādīdams sava militārā rak­stura spožu izpausmi, katras durvis numurējis ar 47. Brīdi svār­stījies, es pieklauvēju pie tuvākā 47. numura un gaidīju, kas nu būs. Gaidīdams spriedu, cik gan muļķīgi ir turēt savā īpašumā veselas četras mājas vienā simt pēdu garā ielā un visas tās numurēt ar 47, un, ja nu tā ir noticis, tad kur ir pārējie numuri? Jādomā, ka tie iz­kaisīti visapkārt pa citiem ceļiem un šim līdzīgiem strupceļiem apkār­tnē. Londonas pastniekiem, es nodomāju, ir ļoti nelaimīgs liktenis.