Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Putnu, - misters Bellovs teica, - putnu. Un kādu putnu, kādas sugas putnu jūs vēlētos, madam?

- Nu, es, ēēē… es nezinu, - dāma tiroliešu cepurē atbildēja. - Kā būtu ar kanāriņu?

- Šajā gadalaikā es gan neieteiktu ņemt kanāriņu, - misters Bellovs sacīja, sērīgi pakratīdams galvu. - Es to neaiztiktu. Un es būtu negodīgs cilvēks, madam, ja pārdotu jums kanāriņu.

- Kāpēc šajā gadalaikā ne? - dāma, acīm redzami pārsteigta, jautāja.

- Šis ir ļoti slikts gadalaiks kanāriņiem, - misters Bellovs atbildē­ja. - Bronhiālas problēmas, ziniet.

- Ak tā, - dāma noteica. - Jā, un kā ar pundurpapagailīti?

- Ziniet, arī to es jums neieteiktu, madam. Visapkārt plosās psi- takoze, - misters Bellovs teica.

- Kas plosās? - dāma pārjautāja.

- Psitakoze, madam. Ziniet, papagaiļu sērga. Lielākā daļa papa- gaiļveidīgo ar to sirgst tieši šajā gadalaikā. Cilvēkiem tas ir liktenīgi, ziniet. Vēl tikai vakar te pie manis bija inspektors no Veselības minis­trijās. Viņš teica, ka putni to varot saķert kuru katru brīdi, tāpēc es nekādā ziņā nevienu no šiem nevaru pārdot.

- Bet kādu putnu jūs man ieteiktu? - dāma izmisusi jautāja.

- Patiesību sakot, madam, šis ir ļoti, ļoti slikts gadalaiks put­niem, - misters Bellovs teica. - Ziniet, tiem visiem šobrīd ir spalvu mešanas laiks.

- Tātad jūs man neiesākāt pirkt putnu? - viņa jautāja. - Kā būtu ar kaut ko citu, piemēram… piemēram, ar balto pelīti vai kaut ko tādu?

- Ak, madam, baidos, ka jums vajadzēs apjautāties citur. Baidos, ka es ar tādām lietām netirgojos, - misters Bellovs atvainojās.

- Ak tā, - dāma teica, - ak tā. Jā, pieņemu, ka varu iepirkties pie Heroda.

- Tas ir lielisks tirdzniecības centrs, madam, - misters Bellovs uz­teica. - Tiešām ļoti lielisks tirdzniecības centrs. Esmu pārliecināts, ka viņi varēs jums pakalpot.

- Nu ko, liels paldies, - dāma teica, - ļoti laipni.

Un viņa izgāja no veikala.

Kad durvis aizcirtās, misters Bellovs pagriezās un paskatījās uz mani.

- Labdien, - es teicu.

- Labdien, ser, - viņš atņēma. - Kā varu izpatikt?

- Ziniet, īstenībā es gribēju apjautāties, vai jums neatrastos drus­ku zivju tārpiņu, - es teicu. - Es strādāju Akvārijā, un tie mums iz­beigušies.

- Akvārijā, ko? Pie vecā zēna Romillija?

- Tieši tā, - es atbildēju.

- Jā, jā, - misters Bellovs teica. - Un kas tev liek domāt, ka man varētu būt zivju tārpiņi? Es tirgojos ar putniem.

- Tieši to teica arī misters Romillijs, bet es iedomājos, ka varbūt jums nejaušības pēc mazliet atradīsies, un tāpēc es nolēmu atnākt un apjautāties.

- Nu, nejaušības pēc tev taisnība, - misters Bellovs sacīja. - Nāc man līdzi.

Viņš ieveda mani caur aizmugures durvīm mazā un nekārtīgā, tomēr komfortablā viesistabā. Pietika ar vienu acu uzmetienu krēs­lam un dīvāna pārsegam, lai redzētu, ka sunim te patīk sēdēt tikpat ļoti kā misteram Bellovam. Viņš izveda mani mazā, bruģētā pa­galmā, kurā līka platānas no baznīcas dārza. Pagalmā atradās mazs dīķītis ar pilošu krānu, un tā vidū uz akmeņu kaudzes tupēja ģipša amors. Dīķītis bija pilns ar zelta zivtiņām, un tā vienā malā bija no­likta liela ievārījuma burka ar prāvu kamolu zivju tārpiņu. Misters Bellovs paņēma burku un izbēra daļu tārpiņu. Tad viņš burku pa­sniedza man.

- Ļoti laipni no jums, - es pateicos. - Cik esmu jums parādā?

- Ak, par to nav jāmaksā, - misters Bellovs teica. - Nav jāmaksā. Pieņem to kā dāvanu.

- Bet… bet tie ir briesmīgi dārgi, - es samulsis aizrādīju.

- Pieņem to kā dāvanu, zēn. Pieņem kā dāvanu, - viņš atteica.

Viņš ieveda mani atpakaļ veikalā.

- Sakiet, mister Bellov, - es jautāju, - kāpēc pie visiem putnu bū­rīšiem skatlogā ir zīmītes PĀRDOTS?

Viņa gudrās, mazās, zilās acis pielipa man.

- Tāpēc, ka tie ir pārdoti, - viņš atteica.

- Bet tie ir pārdoti jau ļoti ilgi. Kamēr vien eju te garām. Un tas ir jau vismaz divus mēnešus. Vai neviens tā arī nav atnācis tiem pakaļ?

- Nē, es tikai… tos pieskatu, zini, kamēr īpašnieki varēs putnus savākt. Daži vēl būvē barotavas un būrīšus, un tā tālāk, un vispār… - misters Bellovs skaidroja.

- Vai jūs tos pārdevāt pareizajā gadalaikā? - es jautāju.

Mistera Bellova sejai pārslīdēja ašs smaids.

- Jā, tā bija gan, - viņš teica.

- Vai jums ir arī kādi citi putni? - es jautāju.

- Jā, augšstāvā, - viņš atbildēja. - Augšstāvā.

- Vai es drīkstētu tos apskatīt, ja atnāktu kādu citu dienu, kad man būs vairāk laika?

Misters Bellovs cieši skatījās uz mani un domīgi braucīja vienu zoda pusi.

- Es domāju, to varētu sarunāt, - viņš sprieda. - Kad tu gribētu atnākt?

- Sestdien ir mana brīvā pēcpusdiena, - es minēju. - Vai tad es drīkstu atnākt? Sestdien pēcpusdienā?

- Parasti sestdienās veikals ir slēgts, - misters Bellovs sacīja. - Taču es tevi ielaidīšu, ja zvanīsi trīs reizes.

- Liels paldies, - es teicu. - Un paldies par tārpiņiem. Misters Romillijs būs ļoti pateicīgs.

- Nav par ko, - misters Bellovs atteica. - Lai tev labi klājas!

Un tā es izgāju no veikala un steidzos atpakaļ uz darbu.

Nākamās pāris dienas es ļoti daudz domāju par misteru Bellovu.

Es ne uz mirkli nenoticēju, ka putni skatlogā ir pārdoti, bet nere­dzēju arī iemeslu, kāpēc pie būrīšiem būtu jāpatur šīs zīmītes. Tāpat arī mani pārlieku mulsināja viņa acīm redzamā nevēlēšanās pārdot kādu putnu sievietei tiroliešu cepurē. Es apņēmos sestdien par katru cenu uzzināt no paša mistera Bellova šīs mīklas atrisinājumu.

Sestdien es steidzos pa ielu uz mistera Bellova veikalu un ierados tur tieši pulksten divos. Plāksnīte pie durvīm ziņoja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tomēr es trīs reizes nospiedu zvana pogu un cerīgi gaidīju. Drīz vien misters Bellovs atvēra durvis.

- O, - viņš teica, - labdien!

- Labdien, mister Bellov, - es atņēmu.

- Lūdzams, nāc iekšā, - viņš viesmīlīgi aicināja. Es ienācu, un misters Bellovs rūpīgi aizslēdza aiz manis durvis.

- Tā, - viņš teica, - tu vēlies redzēt putnus?

- Jā, lūdzu, - es teicu.

Viņš izveda mani cauri viesistabai un pa mazām, ļodzīgām kāp­nēm uzveda augšā. Veikala augšstāvā, cik sapratu, atradās miniatū­ras vannasistaba, guļamistaba un vēl viena telpa, kurā misters Bellovs mani ielaida. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar būrīšiem, katrs no tiem pilns ar visu veidu, lielumu, krāsu un sugu putniem. Tur bija mazu, spilgtu sēklēdāju kolonijas no Āfrikas un Āzijas. Tur bija pat viena vai divas krāšņas Austrālijas žubītes. Tur bija slaidpapa- gailīši, zaļi kā lapas, un Sarkanie kardināli, karmīnsarkani kā kar­aliskā mantija. Misters Bellovs izrādījās daudz spējīgāks savā darbā nekā misters Romillijs, jo viņš zināja ikviena sava putna vārdu un ari zinātnisko nosaukumu, no kurienes tas nāk un ko vislabprātāk ēd, un cik olas izdēj. Viņš bija informācijas krātuve.

- Vai šie putni arī ir pārdošanai? - es jautāju, kāri skatīdamies uz Sarkano kardinālu.

- Protams, - misters Bellovs apstiprināja un tad piebilda, - bet tikai pareizajā gadalaikā.

- Ko īsti nozīmē tas pareizais gadalaiks? - es samulsināts praš­ņāju. - Ja jau jūs pārdodat putnus, tad taču to var darīt jebkurā ga­dalaikā?

- Nu jā, daži cilvēki tā dara, - misters Bellovs teica, - bet es vien­mēr turos pie likuma nepārdot putnus nepareizajā gadalaikā.

Es paskatījos un ievēroju viņa acis zibam.