Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Tā, - misters Romillijs teica, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?

Es nepateicu misteram Romillijam, ka tikai nāve varētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.

Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastaigājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās misters Romillijs, ģēr­bies garā, melnā mētelī un ar melnu platmali, melodiski šķindinā­dams atslēgu saišķi.

- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.

Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas darba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas slaucīšanas, un tad apstaigāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu gabaliņiem.

Ļoti drīz atklāju, ka misters Romillijs, kaut gan bija jauks cilvēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tāpat arī zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveiksmīgi iekārtoti. Misters Romillijs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez izmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves apstākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgām, jo misters Romillijs bija augstākajā mērā konservatīvs.

- Vai jums nešķiet, mister Romillij, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tār­pus? - es kādu dienu iejautājos.

- Kaut ko citu? - mistera Romillija acis aiz brillēm izbrīnā ieple­tās. - Kādu gan vēl citu varētu tiem dot?

- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vien­mēr baroju ar mitrenēm.

- Vai tu esi pārliecināts? - misters Romillijs šaubījās.

- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.

- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās padara diētu daudzveidīgāku.

- Bet kur mēs tās ņemsim? - misters Romillijs bezcerīgi jautāja.

- Es domāju, parkos to ir papilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?

- Ļoti labi, - misters Romillijs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļaunumu.

Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu bundžu ar mitrenēm; noglabāju to pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķirzakām ap­nikt, pamēģināju tiem dot miltu vaboles, un, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā misters Ro­millijs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā pare­dzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abiniekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet ari sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.

Mans nākamais mazais pārsteigums saistījās ar diviem ļoti lie­liem, labsirdīgiem leopardkrupjiem no Ziemeļāfrikas. Mistera Ro­millija priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190°' ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Saskaņā ar šo pār­liecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis nelielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz

1 Pec Farenheita — apmēram 80°C.

baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēp­ties, un vienīgais bridis, kad temperatūra nokritās, bija nakts, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.

Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pārvie­tot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu misteram Romillijam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes vir­tuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad misters Romillijs aizgāja pusdie­not, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainu- mu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjaut­rinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palīdzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Es sadabūju arī mazliet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrīnojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Tur­klāt katru reizi, kad misters Romillijs aizgāja pusdienot, es tiem sa­rīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laipnīgi kamp­dami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūca pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.

- O, paskatieties, mister Romillij, - es iesaucos labi tēlotā izbrīnā.

- Es kļūdīdamies ieliku krupju krātiņā mazliet sūnu, un liekas, ka viņiem tas patīk.

- Sūnas? - misters Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!

- Nu, manuprāt, dažviet arī tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrā­dīju.

- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - misters Romillijs apgalvoja.

- Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.

-Nē, es domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi un tamlī­dzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?

- Pilnīgi noteikti patīk, - misters Romillijs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?

- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?

- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt tās ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.

Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas, kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tupēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.

Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmaiņas ēdien­kartē.

- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos misteram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?

Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras man sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju, tādu kā ūdenszāles, ūdens gliemeži un saldūdens zivis pārdošanai. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.

- Dafnijas? - misters Romillijs jautāja. - Barot zivis ar dafnijām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?

- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam citiem kā zivju barību? - es jautāju.

Misters Romillijs par šādu loģiku bija pamatīgi pārsteigts.

- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā maz­liet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.

Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupušas mitrenēm.

Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt spros­tus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu misters Romillijs vien­mēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams firmas vadītājs, juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.