Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Jā, apklusti, - Leonora piebalsoja. - Mums pilnīgi pietiek pro­blēmu ari bez tavas iejaukšanās.

Mēs mēģinājām novirzīt domas no tukšajiem vēderiem. Mak­tavišs lasīja Leslijam lekcijas par to, kā strauji izraut revolveri no maksts. Leonora un Margo pārmaiņus sauļojās un peldējās. Larijs, Svens, Donalds un Makss nesakarīgi strīdējās par mākslu un litera­tūru. Māte, pabeidzot kādu sarežģītu adījumu, pazaudēja vairāk val­dziņu nekā parasti. Teodors, visiem par sašutumu vēlreiz atzīmējis, cik tas esot labi, ka viņš maz ēdot, slaistījās apkārt, ievākdams vēl dažus paraugus dīķītī klints pakājē. Es ar kabatas nazi griezu otrādi akmeņus un kāri mielojos ar bļodiņgliemenēm.

Tā kā mums nebija nekā ēdama, visi bijām krietni ieskurbuši no lielā vīna patēriņa, kura krājumi joprojām bija pietiekami, tāpēc, vakaram tuvojoties, Donalds un Makss nodejoja vēl vienu kompli­cētu Viduseiropas deju, kamēr Larijs centās iemācīt Svenam nospē­lēt ītonas airētāju dziesmu. Māte, kuras prātu tagad mierināja doma par glābiņu, šo trakulīgo viesību vidū bija svētlaimīgi iemigusi; to­mēr kļuva vēlāks un vēlāks, un mēs visi, kaut ari ne vārda neteicām, domājām par vienu un to pašu. Vai Spiro šā, teiksim atklāti, plān­prātīgā zvejnieka pavadībā sasniedzis savu mērķi, vai varbūt viņi arī, tāpat kā mēs, izskaloti kādā nomaļā līcī? Jo zvejnieks izskatījās pēc tāda, kura zināšanas navigācijā praktiski līdzinās nullei. Gaismai dziestot, pat vīna iespaids vairs nedarīja mūs jautrus, un mēs sasē­dāmies drūmā bariņā, apmainīdamies tikai ar strupām un pārsvarā skarbām piezīmēm. Tas bija kā jautru viesību beigās, kad ikviens vēlas, kaut visi ietu mājās. Tās bija labsajūtas pēdējās, dziestošās og­les, kuras pavisam noslāpēja tuvojošās nakts pelni. Pat debesis, kas nolēma darīt nakti līdzīgu nospodrinātam varam ar zelta svēdrām, neguva atsaucību.

Tad mazā laiva pēkšņi un negaidīti ieslīdēja līča zeltaini zilajos ūdeņos. Laivas pakaļgalā sēdēja mūsu trakais zvejnieks, un priekšga­lā - Spiro, līdzīgs masīvam buldogam. Acumirkli viss sarežģītais un komplicētais ornaments, ko saulriets bija izveidojis debesis un ūde­nī, kļuva divtik spožs. Tur nāca glābiņš. Viņi bija atgriezušies!

Mēs satrauktā pūlī metāmies uz pludmali, kamēr mazā laiva nāca arvien tuvāk un tuvāk krastam. Tad zvejnieks izslēdza motoru un laiva turpināja peldēt, inerces dzīta.

Tajā pašā mirklī, kad motora troksnis un tā radītā atbalss ap­klusa, Spiro ieaurojās savā Mīnotaura balsi:

- Neuztraucās, misis Darels, es to nokārtojusi

Mēs visi reizē atviegloti nopūtāmies, jo, kad Spiro teica, ka ir kaut ko nokārtojis, mēs zinājām, ka tas ir nokārtots. Laiva sāka dreifēt un viegli ieurba priekšgalu smiltis, un mēs ieraudzījām tās di­benā starp zvejnieku un Spiro guļam veselu uz iesma ceptu aitu un lielu grozu ar visiem šā gadalaika augļiem.

Spiro neveikli izrausās no laivas un smagi brida uz krastu kā dī­vains jūras briesmonis.

- Es atvedu jums ēdamais, - viņš ziņoja, - bet šiem nebija nemaz benzīns.

- Pie velna benzīnu, - Larijs atsaucās, - stiepsim to visu krastā un ēdīsim!

- Nē, nē, māster Larijs, benzīnams nav nekāds nozīmes, - Spiro teica.

- Bet, ja mums nemaz nav benzīna, mēs no šejienes nekad netik­sim prom, - māte uztraucās. - Un ar aitu šajā karstumā ilgi nepie­tiks, kad viss ledus izkusis.

- Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atkal sacīja. - Es teicu, ka es to nokārtos, un es to nokārtojus. Es teicu visiem zvejniekiems nākt un aizvest mūs.

- Kādiem zvejniekiem? - Larijs nesaprata. - Vienīgais, ko mēs te redzam, ir šis no trakonama izbēgušais.

- Nē, nē, māster Larijs, - Spiro paskaidroja, - es domājs zvejnie­kus no Korfuss. Tos, kas zvejo naktīs.

- Nesaprotu, par ko tu runā, - Larijs teica.

- Es saprotu, - es iejaucos, dedzīgi vēlēdamies palielīties ar savām lieliskajām zināšanām. - Tā ir kuteru flote, kas izbrauc zvejot naktīs ar lākturiem. Viņi lākturu gaismā zvejo ar tīkliem, un no viņiem es esmu ieguvis dažus savus labākos paraugus.

- Vai tu no viņiem dabūji tos ārkārtīgi īpatnējos Argonauta ar- gus ? . - Teodors ar interesi jautāja.

- Jā, - es apstiprināju, - un arī Pīļpleznu jūraszvaigzni.

- Nu ko, es ceru, ka viņi, dieva dēļ, ir uzticami, - Larijs sacīja.

- Es to nokārtojus, māster Larijs, - Spiro attrauca, mazliet sašu­tis. - Viņi teica būt šiteis apmērams divos naktīs.

- Kad būs beiguši zveju, vai ne? - Teodors jautāja.

- Jā, - Spiro atbildēja.

- Varbūt tad viņi būs izzvejojuši kādus interesantus paraugus, - Teodors sprieda.

- Es arī tā domāju, - es piekritu.

- Dieva dēļ, beidziet pļāpāt par paraugiem un iesim pēc ēda­mā, - Larijs mūs pārtrauca. - Nezinu, kā citi, bet es esmu izsalcis pēc zvēra.

Mēs uzmanīgi izcēlām no laivas cepto aitu, kuras liemeni liesmas bija apbrūninājušas un nopulējušas kā apdedzinātu ozolkoku, un augļu grozu. Mēs to pārcēlām savā kuterī, lai neviens stūrītis ne­pieskartos smiltīm, un ieturējām tur gaviļainu maltīti.

Iestājās nakts, un mēness iekrāsoja ūdeni oranžā, dzeltenā un baltā krāsā. Mēs bijām piestūķējušies ar ēdienu un izdzēruši pavai- rāk vīna. Svens nepārtraukti spēlēja akordeonu, un pārējie Maksa va­dībā centās dejot polkas, valšus un sarežģītas austriešu dejas. Mēs dejojām tik enerģiski, ka Leonora pārvēlās pār bortu, un fosforescē- jumā izplauka lieliska krizantēma.

Divos naktī ieradās zvejnieku flote, lākturi visgarām līča ieejai mirdzēja kā baltu pērļu virtene. Tad viens no kuteriem atdalījās, pukšķēdams piebrauca mums klāt, un pēc tradicionālās grieķu strī­du devas, kas lika klintīm trīsēt skanīgās atbalsīs, mūsu kuteris tika paņemts tauvā un aizvilkts pie pārējās flotes.

Tad flotile devās ceļā uz Korfu, un ar saviem kvēlojošajiem luk­turiem tā man atgādināja komētas asti, kas šaujas cauri kosmosa tumšajiem ūdeņiem.

Kad mūsu velkonis uzmanīgi pievirzīja kuteri pie mola netālu no vecā forta, māte no visas sirds teica:

- Jā, tas bija savā ziņā uzjautrinoši, bet es esmu laimīga, ka nu viss ir galā.

Tieši šajā mirklī kādi sešpadsmit piedzērušies zvejnieki, nonākuši tikai grieķiem raksturīgajā savas visvarenības nojausmā, Spiro vadībā bija ņēmušies pārvietot leduskasti no mūsu kutera uz molu. Tā kā uz vienu pusi viņi to nespēja aizvirzīt, tad pēc pamatīgām diskusijām pagriezās un virzīja uz otru pusi; rezultātā puse zvej­nieku kopā ar leduskasti ievēlās apmēram divas asis dziļajā ūdenī.

- Redzi! - māte izsaucās. - Tas nu bija pēdējais piliens! Es zināju, ka nevajadzēja ņemt leduskasti līdzi!

- Muļķības, - Larijs atteica, - rīt no rīta mēs to pavisam viegli izcelsim.

- Bet ko es iesākšu bez leduskastes? - māte vaimanāja. - Man jāpārkārto visa pārtika vismaz trim vai četrām dienām.

- Ak, nenervozē taču, - Larijs atcirta. - Nudien, varētu domāt, ka notikusi kāda gadsimta katastrofa. Spiro var mums atvest pārtiku.

- Nu, fevtā varbūt nav gadsimta katastrofa, - māte vēsi atteica, - bet man tā ir gan!

Apkampušies un atvadījušies no pārējiem viesību dalībniekiem, mēs sasēdāmies Spiro mašīnā, un viņš aizveda mūs mājās. Kaut arī Larijs līksmi dungoja, kaut arī Leslijs izrādīja mātei viņas revolvera jaukumus, kaut arī Margo centās māti pārliecināt, ka jaunais audu­ma gabals viņai piestāvēs ideāli, un es mēģināju uzlabot viņas gara­stāvokli, stāstīdams par daudzajiem retajiem tauriņiem, kurus biju noķēris ar viņas dzimšanas dienas dāvanu, māte nepārtrauca ledai­no klusumu, kamēr sasniedzām villu. Dārgās leduskastes zaudējums viņu acīm redzami bija dziļi ievainojis.