Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Hei! Hei!

Viņš kliedza un vicināja rokas, un mēs ieraudzījām nelielu laivi­ņu ar mazu, diezgan grabošu motoru slīdam gar ieeju līcī.

- Hei! Hei! - Spiro auroja grieķu valodā. - Šurpu!

Spiro balss bija tik varena un basīga un viņa strupajā augumā ie­sprostoto plaušu spēks tik milzīgs, ka, piepalīdzot apkārtējo klinšu atbalss efektam, cilvēks laivā viņu beidzot sadzirdēja, pagriezās un skatījās mūsu virzienā. Mēs visi metāmies uz laivas priekšgalu un ar mežonīgiem žestiem aicinājām viņu šurp. Vīrs izslēdza motoru, un Spiro no jauna ieaurojās:

- Šurpu! Šurpu!

- Kas, es? - vīrs zvejas laivā jautāja.

- Nu, protams, TU! - Spiro kliedza. - Kurš tad cits?

- Tu gribi, lai es eju pie tevis? - vīrs laivā pārjautāja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.

Spiro piesauca Svēto Spiridonu un vēl dažus vietējos svētos.

- Nu protams, TU! - viņš rēca. - Kas tad vēl te ir?

Vīrs rūpīgi paskatījās apkārt.

- Neviena nav, - viņš atsaucās.

- Nu tad tieši TEVI es saucu, - Spiro kliedza.

- Ko tu gribi? - vīrs ieinteresēts apjautājas.

- Ja tu piebrauksi tuvāk, es varēšu pateikt, - Spiro ķērca un tad noburkšķēja, - idiots!

- Lai notiek! - vīrs piekrita.

Viņš iedarbināja motoru un līčločiem tuvojās mums.

- Paldies dievam, - māte drebošā balsī teica, - ak, paldies dievam.

Jāatzīst, ka šajos apstākļos mēs visi dalījāmies viņas noskaņojumā.

Mazā, kādas divpadsmit pēdas garā laiviņa virzījās mums tieši

virsū, tad vīrs izslēdza motoru un laiva viegli iebadīja mūsu kuterim sānos. Zvejniekam bija riekstbrūna āda, milzīgas, zilganmelnas acis un sprogains matu cekuls, un jau no pirmā mirkļa bija skaidrs, ka, ja viņš nav pilnīgs idiots, tad vismaz ļoti tuvu tam.

Vīrs glaimīgi uzsmaidīja sanākušajai kompānijai.

- Kalimera, - viņš teica.

Ar neizsakāmu atvieglojumu balsīs mēs viņam atbildējām ar savu kalimera.

- Tā, paklau, - Spiro iesāka, uzņemdamies situācijas vadību, - mums…

- Tu esi grieķis? - zvejnieks vaicāja, ar interesi skatīdamies uz Spiro.

- Protams, es esmu grieķis, - Spiro iesaucās, - bet lieta tāda, ka…

- Jūs visi esat grieķi? - zvejnieks turpināja interesēties.

- Nē, nē, - Spiro viņu nepacietīgi pārtrauca, - tie ir ārzemnieki. Lieta tāda, ka…

- Ak ārzemnieki, - zvejnieks teica. - Man patīk ārzemnieki.

Viņš uzmanīgi noņēma no kājas beigtu astoņkāji, kas tur bija

garāmejot pieķēries.

- Vai viņi gribētu nopirkt zivis? - vīrs apjautājās.

- Mēs negribam pirkt zivis, - Spiro kliedza.

- Bet ārzemniekiem garšo zivis, - zvejnieks aizrādīja.

- Muļķi! - Spiro rēca, pārskaities līdz neprātam. - Mums neva­jag zivis. Mums vajag benzīnu.

- Benzīnu? - zvejnieks pārsteigts pārjautāja. - Bet kāpēc jums vajag benzīnu?

- Šai te laivai, - Spiro rēca.

- Baidos, ka man nav tik daudz, - zvejnieks teica, pašķielēdams uz mazo degvielas bundžu savas laivas priekšgalā. - Saki, no kurie­nes viņi ieradušies?

- Viņi ir angļi, - Spiro attrauca, - bet tagad klausies. Es gribu…

- Angļi ir labi cilvēki, - zvejnieks apcerēja. - Satiku vienu pavi­sam nesen… viņš nopirka no manis divus kilogramus zivju, samak­sāja divkārt un to pat nepamanīja.

- Paklau, - Spiro atsāka, - mums vajadzīgs benzīns, un es gribu, lai tu…

- Vai tā ir ģimene? - vīrs apjautājās.

- Nē, tā nav ģimene, - Spiro teica, - bet es gribu, lai tu…

- Viņi izskatās pēc ģimenes, - zvejnieks neatlaidās.

- Nav vis, - Spiro teica.

- Viņš un viņa tomēr izskatās kā paps un mamma, - zvejnieks turpināja, norādīdams uz Svenu un māti, - un pārējie kā viņu bērni. Tas viens ar bārdu laikam ir vecaispaps. No kādas Anglijas daļas viņi ir?

Bija pilnīgi skaidrs: ja tā vēl ilgi turpināsies, Spiro sagrābs tukšu vīna pudeli un kraus ar to zvejniekam pa galvu.

- Kā jums šķiet, varbūt man vajadzētu pārmīt ar viņu pāris vār­du? - Maktavišs ierunājās.

- Nē, - Larijs atteica. - Pag, Spiro, ļauj man ar viņu vienoties.

Viņš pārliecās pār laivas malu un vismedainākajā balsī teica grie­ķu valodā:

- Paklau, mīļā sirds, mēs esam angļu ģimene.

- Laipni lūdzu, - zvejnieks, plati smaidīdams, atbildēja.

- Mēs atbraucām šurp savā laivā, - Larijs lēni un saprotami skaid­roja, - un mums ir beidzies benzīns.

- Beidzies benzīns? - zvejnieks pārjautāja. - Bet jūs nekur neva­rēsiet aizbraukt, ja jau beidzies benzīns.

- Tieši tur tā lieta, - Larijs sacīja. - Un tāpēc varbūt tu būtu tik laipns un iznomātu mums savu laivu, lai mēs varētu aizbraukt līdz Metalorai, sadabūt benzīnu un tad atvest šurp?

Zvejnieks sagremoja šo informāciju, virpinādams brūnos kāju pirk­stus sarkanu kefaļu, tintes zivju un astoņkāju kaudzē laivas dibenā.

- Jūs man maksāsiet? - viņš bažīgi jautāja.

- Mēs maksāsim tev piecdesmit drahmas, ja tu vienu no mums aizvedīsi uz Metaloru, un vēl piecdesmit, ja atvedīsi atpakaļ.

Vīra acis iepletās vien no pārsteiguma par tik dāsnu piedāvājumu.

- Varbūt jūs man dosiet piecdesmit piecas drahmas? - viņš no­prasīja, tomēr bez lielām cerībām balsī, jo saprata, ka par tik vien­kāršu pakalpojumu piedāvātā samaksa ir ļoti lieta.

- Pag, pag, mīļā sirds, - Larijs teica, - manu zelta gabaliņ, tu zini, ka es tev piedāvāju godīgu cenu, un es tevi nepiekrāpšu. Vai tu gribi teikt, ka ņemsi un mēģināsi mūs piekrāpt? Tu, grieķis, piekrāpsi mūs, svešiniekus, savā zemē?

- Nekad! - zvejnieks izsaucās, acīm ieziboties, pilnīgi aizmirsis notikumu ar piekrāpto angli. - Grieķis savā zemē nekad nepiekrāps ārzemnieku.

- Tad skaties, - Larijs teica, izvilkdams divas piecdesmit drahmu banknotes, - te ir nauda. Es to dodu vīram, kurš ir grieķis, tāpat kā tu, un viņš ņems to līdzi, un, kad jūs atgriezlsieties ar benzīnu, es pārliecināšos, ka viņš tev atdevis visu naudu un nav piekrāpis.

Zvejnieks bija tik aizkustināts, ka mirkli piekrita, un Larijs rūpī­gi iebāza abas naudas zīmes Spiro krekla kabatā.

- Tā, Spiro, tagad lec iekšā tajā nolādētajā laivā, - viņš teica angļu valodā, - brauc un, dieva dēļ, atved kādu drusku benzīna.

Ar zināmu piepūli Spiro, kas bija visai korpulents vīrs, pāri kute­ra malai piesardzīgi iesvempās laiviņā, kas no šā papildu svara iegri­ma ūdenī par vairākām collām.

- Vai tu gribi, lai es braucu tūlīt vai vakarā? - zvejnieks apjau­tājās, lūkodamies augšup uz Lariju.

- Tūlitl - visi grieķiski runājošie viesību dalībnieki reizē iesaucās.

Zvejnieks iedarbināja motoru, un laiva ar Spiro kā masīvu, savie­bušos garguju 1 priekšgalā aizslīdēja līcī.

- Ak vai! - Donalds pēkšņi teica, kad mazā laiviņa bija nozudusi aiz zemesraga. - Kāda drausmīga mūsu nevērība!

- Kas tad nu šoreiz? - Larijs jautāja.

- Nu, ja mēs būtu nopirkuši visus viņa astoņkājus, zivis un tā tālāk, mēs būtu varējuši pagatavot pusdienas, - Donalds žēlabaini paskaidroja.

- Dieva vārds, tev taisnība, - Larijs teica. - Kāpēc tu par to nepa­domāji, māt?

- Es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu padomāt par visu, dār­gais, - māte protestēja. - Es biju domājusi, ka viņš mūs aizvilks tauvā.

' Garguja - ūdens noteka, izrotājums namu stūros vai jumta malās, kas veidots teiksmaina briesmoņa galvas izskatā.

- Mēs taču katrā laikā varam dabūt pusdienām bļodiņglieme- nes, - es atsāku.

- Ja tu vēlreiz pieminēsi tās riebeklības, man kļūs nelabi, - Margo teica.