Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Misters Valets, tabaknieks, teica, ka viņam nav krājumā tās šķir­nes cigarešu, kādas es vēlējos. Viņam nebija krājumā arī neviena cigāra un nevienas pīpes. Visai negribīgi viņš ļāva man iegādāties kastīti sērkociņu.

Pēc tam es iegāju pie lodētājiem. Mani sūta māte, es paskaidroju, jo mums kaut kas gadījies ar ūdenstvertni; vai viņi nevarētu atsūtīt kādu paskatīties?

- Nu jā, - misters Drumlins teica, - cik tas ir steidzami?

- O, tas ir ļoti steidzami, - es atbildēju. - Mums galīgi nav ūdens ne tualetēs, ne kur citur.

- Nu, ziniet, mums te ir tikai viens strādnieks, - viņš paskaidro­ja, - tikai viens strādnieks, un viņš šobrīd ir izsaukumā… ļoti ilg­stošā izsaukumā. Nemaz nezinu, cik ilgi viņš būs prom… Varbūt dienu vai divas.

- Vai viņš varētu atnākt un pastrādāt mazliet ārpus sava dar­balaika? - es jautāju.

- O, nedomāju, ka viņš tā darīs, - misters Drumlins teica. - Taču Haistrītā ir ļoti labs lodētājs. Jūs varētu iegriezties pie viņiem. Vi­ņiem noteikti jābūt kādam brīvam strādniekam. Es gan baidos, ka nevaru neko solīt, vismaz… o, divas vai trīs dienas - ne ātrāk, tieši tā, ne ātrāk.

Pateicos viņam un gāju prom. Pēc tam iegāju pie Viljama Dro- vera, īpašuma aģenta. Tas bija noplucis, mazs vīriņš ar brillēm un kumšķainiem matiem kā dadžu krūms. Es paskaidroju, ka mana tante vēlas pārcelties uz šo Londonas daļu un lūgusi man, tā kā es dzīvoju tepat blakus, iegriezties pie īpašumu aģenta un apjautāties par kādu piemērotu dzīvokli.

- Dzīvokli? Dzīvokli? - misters Drovers jautāja, savilkdams lū­pas. Viņš noņēma brilles, nospodrināja tās un uzlika atpakaļ, un tad pārlaida veikalam skatienu, it kā meklēdams, kur te noslēpies kāds dzīvoklis.

- Šis ir nepiemērots laiks dzīvokļiem, - viņš teica, - ļoti nepie­mērots laiks. Ļoti daudz cilvēku pārvācas uz šo rajonu, vai zināt. Lielākā daļa dzīvokļu tiek izķerti, pirms nonāk manā rīcībā.

- Tātad jums nav padomā neviena dzīvokļa? Nekā tāda, ko es varētu parādīt savai tantei? - es jautāju.

- Nē, - viņš atbildēja, - pilnīgi nekā. Baidos, ka pilnīgi nekā. Pil­nīgi nekā.

- Labi, kā tādā gadījumā būtu ar mazu mājiņu? - es neatlaidos.

- Ak, ar tām ir tikpat slikti. Tikpat slikti, - misters Drovers teica. - Nedomāju, ka manos sarakstos ir kāda maza mājiņa vienai per­sonai, ko varētu jums piedāvāt. Man ir māja Hempstedā, desmit guļamistabas - varbūt derēs?

- Nē, manuprāt, tā būs mazliet par lielu, - es noteicu. - Viņa visādā ziņā grib dzīvot šajā rajonā.

- Visi grib. Visi grib. Mums viss pārpildīts. Dzīvojam plecu pie pleca, - misters Drovers sacīja.

- Droši vien tas nāk par labu biznesam? - es apjautājos.

- Nu, ziniet, nāk un nenāk, - viņš atteica. - No pārblīvētības pasliktinās kaimiņattiecības.

- Labi, paldies par to pašu, - es teicu.

- Nav par ko. Nav par ko. Žēl, ka neko vairāk nevaru palīdzēt, - misters Drovers atvainojās.

Nākamo es apmeklēju Laumiņu salonu. Šiem cilvēkiem ēdien­kartē bija plašs ēdienu klāsts, bet vienīgais, ko man varēja piedāvāt, bija tase tējas. Ārkārtīgi nepatīkami, un viņi par to milzīgi atvainojās, taču preču piegādātāju mašīna, kam vajadzēja piegādāt tās dienas produktus, kaut kur Ziemeļlondonā salūzusi un viņi palikuši pilnīgi bez jebkādiem produktiem.

Pēc tam es noticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu.

Apmēram tajā laikā manā dzīvē parādījās vēl viena īpatnēja per­sonība. Es jau labu laiku biju strādājis kopā ar misteru Romilliju, un viņš man pilnībā uzticējās. Viņš mani periodiski sūtīja uz Londonas īstendu iepirkt svaigus rāpuļu, abinieku un tropisko zivju krājumus. Mēs tos dabūjām no vairumtirgotājiem, toties ferma, kurai faktiski piederēja veikals, kā jau es paskaidroju, piegādāja mums visu nepie­ciešamo saldūdens produkciju. Mani iepriecināja šie braucieni, kur drūmajās, alām līdzīgajās noliktavās nomaļās ielās es atradu kastes ar ķirzakām, grozus ar bruņurupučiem un pilošas, aļģēm klātas tver­tnes ar tritoniem, vardēm un salamandrām. Vienā no šiem siroju­miem uz īstendu es arī satiku pulkvedi Anstruteru.

Mani aizsūtīja pie van der Gota, plaša vēriena vairumtirgotāja, kas specializējās Ziemeļamerikas reptiļu un abinieku importēšanā, un misters Romillijs bija man devis rīkojumu atvest 150 raibo krāšņ- bruņurupuču mazuļus - burvīgus, mazus saldūdens bruņurupu- clšus ar zaļām bruņām un dzelteniem un sarkaniem plankumiem uz ādas. Katrs no tiem bija apmēram puskronas lielumā. Mums bija visai intensīva tirdzniecība ar tiem, jo krāšņbruņurupuči ir patīkami un nepretenciozi mājdzīvnieki, ko bērniem turēt dzīvoklī. Tā es devos uz van der Gota veikalu un satiku arī pašu misteru van der Gotu, liela auguma smagnēju vīru, kas izskatījās kā no sveču tau­kiem izgrebts orangutāns. Viņš salika manus krāšņbruņurupučus ar sūnām izklātā kartona kastē, un tad es lūdzu, vai drīkstu apskatīt pārējos dzīvniekus.

- Skaties vien, - viņš teica. - Skaties vien.

Un viņš aizlāčoja atpakaļ uz savu krēslu, paņēma Holandes laik­rakstu, ko tika lasījis, iesprauda mutē cigāru un vairs nepievērsa man uzmanību. Es kādu laiku klaiņāju apkārt, pētīdams viņa brīnišķīgās čūskas, un paliku bez elpas no apbrīna pie groza ar gaišzaļām un kruzujotām iguānām ar nokarenām pakaklēm kā pasaku pūķiem. Pēc maza brītiņa es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka esmu te jau vismaz pusstundu ilgāk, nekā paredzēts. Tāpēc sagrābu savu bruņurupuču kasti, steidzīgi atvadījos no mistera van der Gota un metos ķert autobusu.

Es nebiju ievērojis - ļoti nevērīgi no manis -, ka gan krāšņbruņu- rupuči, gan sūnas, ar kurām misters van der Gots izklāja kasti, bija visai slapji. Kamēr es klaiņoju pa veikalu, šis slapjums bija izsūcies cauri kartonam, un dabiskais iznākums bija tāds, ka, tiklīdz es uz­kāpu autobusa augšstāvā un grasījos apsēsties, kastes dibens atsprāga vaļā un krāšņbruņurupuču mazuļu kaskāde nobira uz grīdas.

Laimīgā kārtā bez manis autobusa augšstāvā bija vēl tikai viens pasažieris, slaids militāra izskata vīrs ar sirmām ūsām un monokli, ģērbies ļoti labi pašūtā tvīda uzvalkā un žokejcepurē. Viņam pog­caurumā bija neļķe un rokā Malajas spieķis ar sudraba rokturi. Es mežonīgi grābstījos pa grīdu, lasīdams kopā krāšņbruņurupučus, bet šie mazuļi var kustēties ārkārtīgi ātri, ja vien vēlas, un skaita ziņā krietni pārspēja mani. Pēkšņi viens no viņiem metās prom pa cen­trālo eju un piestūrēja pie militārā izskata vīra kājas. Sajutis skrāpē- šanos pie savas labi spodrinātās kurpes, vīrs paskatījās uz leju. Dievs, es nodomāju, tūlīt būs tracis! Viņš iegrozīja monokli stingrāk acī un aplūkoja bruņurupucīti, kurš sparīgi centās pārrāpot pāri kurpes purngalam.

- Dieviņtētiņ! - viņš iesaucās. - Raibais krāšņbruņurupucis! Chrysemys picta\ Gadiem ilgi neesmu tādu redzējis!

Viņš palūkojās apkārt, meklēdams avotu, no kura šis mazais rā­pulis izniris, un ieraudzīja mani, pietvīkušu un pieplakušu pie zemes mazo krāšņbruņurupucīšu vidū, kuri trakā ātrumā traucās uz visām pusēm.

- Ha! - viņš teica. - Vai šie mazie rakari pieder tev?

- Jā, ser, - es atbildēju. - Man ļoti žēl, bet kastes dibens izgāzās.

- Dieviņtētiņ, tad tu gan esi drusku ķezā, ko? - viņš iesaucās.

- Ēēē… jā… īstenībā esmu gan.

Viņš pacēla krāšņbruņurupuclti, kuram bija palaimējies uzrāp­ties uz viņa kurpes purngala, un nāca pie manis pa centrālo eju.