Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Man vajadzēs šo degunu plombēt, - viņš beidzot teica, uzsmai­dīdams man lejup.

- Laipni lūdzu, - es viesmīlīgi atvēlēju. - Vienalga ko, lai tikai apturētu šo asiņošanu.

- Māsiņ, esiet tik laipna atnest instrumentus, - ārsts norīkoja, - tad varēsim sākt.

Māsiņa teciņus aizsteidzās, un ārsts gaidīdams stāvēja gultas galā.

- No kuras vietas Indijā jūs esat? - es uzsāku sarunu.

- Es neesmu no Indijas. Esmu no Ceilonas, - ārsts atbildēja.

Ļauna zīme, es nodomāju, man jābūt piesardzīgam.

- Ceilona ir brīnišķīga zeme, - es sirsnīgi teicu.

- Jūs to pazīstat? - ārsts apjautājās.

- Nu tā, ne pārāk labi. Es reiz pavadīju nedēļu Trinkomalī. Bet es to nesauktu par Ceilonas pazīšanu, - atteicu. - Taču es ticu, ka tā ir ļoti skaista.

Šādi ierosināts, ārsts izplūda kā ceļojumu prospekts.

- Ļoti skaista. Piekrastē mums ir krasts ar palmām, smilšu plud­malēm un jūras brīzēm. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl mums ir priekškalnes, banānu plantācijas un tamlīdzīgi. Ļoti bagātas, ļoti zaļo­jošas. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl tur ir kalni. Ļoti augsti, ļoti zaļi, daudz aukstu vēju. Visvarenākie skati. Milzums lietu, ko filmēt.

- Izklausās lieliski, - es nepārliecinoši teicu.

Tālākus Ceilonas slavinājumus man aiztaupīja māsiņas atgrieša­nās. Viņa nesa nepieciešamo ekipējumu deguna plombēšanas ope­rācijai.

- Tagad, māsiņ, - ārsts rosīgi teica, - jums tikai jātur džentlmeņa galva nekustīgi. Tieši tā.

Viņš satvēra pincetē ar ļoti gariem un asiem galiem marles saiti, kas izskatījās vismaz trīs jūdzes gara. Tad viņš pievilka gaismekli sev pie galvas un pavērsa pret mani. Māsiņas tvēriens ap manu galvas­kausu kļuva jūtami stingrāks. Es brīnījos, kāpēc. Galu galā Pimija ti­ka aizbāzusi manu degunu ar marli, un tas nebija sāpīgi. Ārsts iegrem­dēja pincetes galus ar marli man degunā, un tās gals atdūrās, kā likās, man galvaskausa pašā pamatnē, caurspiezdams deguna dobu­mu un pamezdams aiz sevis trulu sāpju sliedi. Sāpes bija tik skaud­ras, ka paralizēja manas balssaites, tā ka es pat nespēju protestēt. Ārsts izvilka pinceti un savāca kopā apmēram pēdas tiesu marles. To viņš iebāza nāsī un ņēmās stampāt ar tādu aizrautību, kādu duelants veltī savai pistolei, lai pārliecinātos, ka tā būs vislabākā. Marles stam- pāšanas laikā ārsta sajūsma šad tad ņēma virsroku, un tad asā pincete gandrīz izgrauza reni deguna dobuma maigajā ādā.

Nu jau es jutos tā, it kā nāsī būtu sabāztas kvēlojošas ogles. Kaut arī manas balssaites tagad bija atguvušas spējas, es atturējos no pro­testiem cita iemesla dēļ. Monopola spēlētāji bija apklusuši un kāri klausījās vārgajās skaņās, kas nāca no gultas aiz aizkariem. Ja es visai pamatoti būtu izgrūdis sāpju ķērcienu, iespēris Verasvami pa kājs­tarpi un izlauzies no aizkaru aizsega, vilkdams aiz sevis vairākus jar­dus marles saites mežonīgā tieksmē atgūt brīvību, tas būtu tikai sagrāvis drosmi mazajam zēnam, kurš nervozi gaidīja savu operāci­ju. Man ar to vienkārši jāsamierinās. Lai noturētu manu galvu nekustīgi, māsiņa bija to sagrābusi skrūvspīļu cienīgā tvērienā. Viņa spieda tik stingri, ka viņas īkšķi bija radījuši man virs uzacīm divus apaļus zilumus, kas nenozuda vairākas dienas.

Verasvami turpināja stūķēt marles saiti pēdu pēc pēdas vainīgajā nāsi, knābādams ar tādu aizrautību, kā strazds agrā rītā mauriņā no­dodas tārpošanai. Kad mēs, kā likās, bijām tikuši līdz vidum, es pa­visam aizsmacis lūdzu īsu pārtraukumu karadarbībā.

- Vai tas ir sāpīgi? - Verasvami jautāja tādā balsī, kurai būtu vajadzējis paust akadēmisku interesi, bet kurā vairāk skanēja tāda kā bauda.

- Jā, - es teicu.

Visa mana galvaskausa, sejas un kakla labā puse tā pulsēja sāpēs, it kā būtu savelēta ar smago kalēja veseri, un es jutu, ka ola, iesista manā deguna dobumā, pilnībā izceptos.

- Mums jābūt nežēlīgiem, lai darītu labu, - Verasvami paskaid­roja, acīm redzami iepriecināts, ka viņa angļu valodas zināšanas pie­ļauj šīs labi zināmās maksimas lietošanu. Marles saites atlikums (vien­padsmit pēdas, kā es vēlāk konstatēju) tika sabāzts manā nāsī un stingri ieķīlēts vietā ar Verasvami īkšķiem, kuriem bija zudusi katra ēteriskā līdzība ar tauriņiem. Es biju lasījis, ka cilvēkiem no sāpēm vai bēdām mēdzot izsprāgt asaras, taču vienmēr tiku to uzskatījis par poētisku pārspīlējumu. Tagad es biju izmācīts citādi. Zem Verasvami dziednieciskajiem īkšķiem no manām samiegtajām acīm sāpju asa­ras izsprāga kā ložmetēja lodes. Verasvami drošības dēļ vēl pēdējo reizi sabakstīja marles saiti un tad ar apmierinātu smaidu sejā izslējās.

- Tā, - viņš teica. - Šim vajadzētu visu nostiprināt.

Es pacēlu savu mežonīgi sāpošo galvu no spilvena un nomērīju Verasvami ar skatienu.

- Vai jums, doktor, neviens nav ieteicis mest pie malas centienus ārstēt slimniekus un pievērsties taksidermijai'?

- Nē, neviens, - dr. Verasvami apmulsis atbildēja.

Es pieslējos no gultas un sāku ģērbties.

- Nu ko, tad jums vajadzētu pamēģināt, - es sacīju. - Taksider- mijā vismaz jūsu pacienti nežēlotos.

Verasvami pieaugošā nemierā vēroja mani ģērbjamies.

- Bet kur jūs iesiet? - viņš jautāja. - Jūs nevarat iet prom. Ne tagad. Ja nu jūsu deguns atkal sāks asiņot, mani izmetīs uz ielas.

- Aiznesiet savu pinceti uz kādu klusu vietiņu un sēdieties virsū, - es noguris ierosināju. - Es dodos atpakaļ uz Abotsfordu.

Es sadabūju taksi un braucu atpakaļ, domādams ellīgas domas par mediķu profesiju vispār un dr. Verasvami jo īpaši. Atcerējos, ka pat divdesmitajos gados cilvēkam, kurš bija izgājis īsu medicīnas studiju kursu Francijā, nebija tiesību tur praktizēt, bet uz viņa papī­riem tika atzīmēts "piemērots Austrumiem". Es prātoju, vai šī nav Austrumu atriebība.

Tad es atcerējos stāstu, varbūt arī izdomātu, par kādu indieti, kurš par visu vairāk pasaulē kāroja iegūt B. 5c. [15] . Viņš lika eksāmenu gadu pēc gada un visu laiku krita cauri. Beidzot vadība izmisumā ieteica viņam mest pie malas pūliņus iegūt grādu un vērst savus talantus citā virzienā. Tā viņš kļuva par konsultantu, kā iegūt B. 5c., un, lai pierādītu savu vērtību, vizītkartē lika ierakstīt: "Mr. Rams Sings, B. 5c. (caurkritis)". Nešaubīgi, es spriedu, auklēdams savu sāpošo galvu, ka Verasvami (kura kristītais vārds laikam bija Čipati) savā profesijā bija tāds, ko pazīst ar nosaukumu "Čipati Verasvami, M. D. (caurkritis)".

Es no jauna ierados Abotsfordā, un Pimija uzmeta man ašu ska­tienu.

- Vai viņi to nostiprināja? - viņa jautāja.

- Nepieskarieties man, - es atteicu. - Viņi mani sakropļoja, un es tagad esmu viens vienīgs gigantisks nervugals. Sagādājiet man nesā­pīgu nāvi, un es būšu jūsu draugs uz mūžu.

- Gultā iekšā, - Pimija teica. - Es būšu atpakaļ pēc mirkļa.

Es noguris izģērbos un iegāzos gultā. Itin viss, es domāju, pat nāve būtu vēlamāka par šīm sāpēm, ko es tagad pārdzīvoju. Es kaut kā neskaidri atcerējos, ka man Abotsfordā vajadzēja ierasties pēc miera un klusuma.

Pimija ieskrēja istabā ar šļirci rokā.

- Dodiet man juēsu pēcpusi, - viņa nokomandēja. - Morfīns. Ārsta rīkojums.

Viņa veikli iešļircināja man zāles un tad ļoti nopietni skatījās man sejā. Es nebiju pievilcīga aina. Mana labā acs bija uzpampusi un pa pusei ciet, mana nāss no pārmērīgi lielās marles izpletusies kā bok­serim, manas ūsas un bārda izskatījās kā neglīts, matēts asiņu fili­grāns. Viņa asi ierāva elpu un drūmi sarauca uzacis.