Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

nomelnējušo zobu paliekām allaž plati vaļā, jo viņa mū­žam dziedāja — skaļā, piesmakušā, varenā balsī.

Tieši no Agati es iemācījos vairākas skaistākās, popu­lārākās tautasdziesmas. Sēdēdams uz lielas, vecas kon­servu kārbas un ēzdams vīnogas un granātābolus no viņas dārza, es dziedāju kopā ar viņu, un viņa ik pa brīdim pārtrauca dziesmu, lai palabotu manu izrunu. Pantu pēc panta izdziedājām līksmo, jauko dziesmu par upi — Vangelid: kā upe traucas lejup no kalniem, veldzēdama dārzus un tīrumus, briedinādama augļus. Pārspīlētā koķe­tērijā viens pret otru acis pārgriezdami, dziedājām jocīgo mīlas dziesmiņu «Viltus».

«Meli, viss meli,» mēs vilkām, galvu purinādami. «Viss meli vien, bet pats jau tevi samācīju melst visai pasaulei, ka tevi mīlu.»

Citreiz uzņēmām skumīgāku meldiju un dziedājām, pie­mēram, lēno, ritmisko dziesmu «Kādēļ tu pamet mani?». Tā mūs tik dziļi aizkustināja, ka stiepām garo gaudu ziņģi, nežēlīgi balsi drebinādami. Kad nonācām pie pa­šām beigām, pie pašas bēdīgākās vietas, Agati piespieda rokas pie varenajām krūtīm, melnajās acīs sariesās asaras un iemirdzējās dziļas skumjas, pazodes saviļņojumā trī­cēja. Kad izgaisa mūsu dueta ne pārāk saskanīgie pēdējie toņi, viņa, degunu galvas lakata stūrī slaucīdama, palū­kojās uz mani.

— Nu paskat vie', kādi muļķi mēs esam, te cepināda- mies saulē un vādžodami. Un vēl par mīlestību! Es esmu tai par vecu, tu par jaunu, bet tomēr šķiežam laiku un dziedam. Lai nu, nāc labāk, iedzersim lāsi vīna, ko?

Otrs cilvēks, kas man patika tikpat labi kā Agati, bija vecais gans Jani — garš, uzkumpis večuks ar lielu ērgļa degunu un neiedomājamām ūsām. Pirmoreiz sastapos ar viņu karstā pēcpusdienā, kad mēs abi ar Rodžeru bijām veselu stundu nomocījušies, pūlēdamies izkārpīt mūra sienā caurumu līdz ķirzakas alai, kur tā bija paslēpusies. Beidzot, nekā nepanākuši, nosvīduši un piekusuši atlai- dāmies zem piecām mazām cipresītēm, kas meta jauku ēnas četrstūri saules izdedzinātajā zālē. Tur gulēdams, gandrīz pusmiegā izdzirdu klusu zvārgulīša tinkšķēšanu, un tūliņ parādījās arī pats ganāmpulks — kazas uz mirkli apstājās, pablenza uz mums stulbām, dzeltenām acīm, no- blējās un devās tālāk. Zvārgulīša klusā dziesma un ska­ņas, kas radās, kazām graužot krūmu zarus, mani aijāja snaudienā, un, kad ganāmpulks bija garām un pienāca gans, es jau laidos miegā. Atspiedies uz garā, brūnā olīv­koka spieķa, ar lielajiem zābakiem stingri atspēries viršos, viņš noraudzījās uz mani ar niknu skatienu mazajās, mel­najās acīs zem izpūrušajām uzacīm.

— Labdien, — viņš sapīcis sacīja. — Tu esi ārzem­nieks .. . mazais angļu lords?

Es ap šo laiku jau biju apradis ar šejienes zemnieku dīvaino iedomu, ka visi angļi ir lordi, un apstiprināju, ka tas pats esmu. Večuks pagriezās, uzbrēca kādai kazai, kas, pakaļkājās pacēlusies, plucināja jauna olīvkoka la­pas, un tad atkal pievērsās man.

— Tad paklausies, ko tev teikšu, mazo lord, — viņš sacīja, — zem šiem kokiem gulēt ir bīstami.

Pametu skatienu uz cipresēm, bet nekā bīstama nema­nīju, tādēļ apvaicājos, kādēļ tās, pēc viņa domām, ir bīstamas.

— Sēdēt zem tām tu vari droši. Tām ir branga ēna, vēsa kā akas ūdens; bet posts ir tas, ka šie koki cilvēku iemidzina. Ievēro, ko saku, nekad un neparko neaizmiedz zem cipreses.

Viņš apklusa, pagaidīja, kamēr es pajautāju — kādēļ, un turpināja:

— Kādēļ? Kādēļ? Tādēļ, ka tu pamodīsies pavisam citāds. Jā, melnās cipreses ir negantas. Kamēr tu gulēsi,. saknes ieaugs tev galvā un nozags smadzenes, un, kad pamodīsies, tu būsi jucis, galva tev būs tukša kā svilpe.

Pavaicāju, vai to var izdarīt tikai cipreses, vai arī tas attiecas uz visiem kokiem.

— Nē, tikai cipreses, — noteica vecais vīrs, niknu skatienu nomērodams kokus virs manas galvas, it kā gribēdams izdibināt, vai tie nenoklausās. — Vienīgi cip­reses nozog cilvēkam prātu. Tad nu neguli vairs zem cip­resēm, lordiņ, atceries manus vārdus!

Viņš īsi pamāja man ar galvu, vēlreiz sirdīgi paskatījās uz ciprešu tumšo lapotni, it kā gaidīdams no tām paskaid­rojumu, un tad, ceļu caur mirtēm šķirdams, aizslāj a pakal kazām, kas, tesmeņus šūpodamas, ganījās izklaidu pa visu piekalni.

Ar Jani vēlāk sadraudzējos jo cieši; savās izlūka gai­tās allaž viņu sastapu un šad tad iegriezos arī pie viņa mājās, kur viņš mani cienāja ar augļiem, deva padomus un brīdināja, lai man klaiņojumos neatgadītos nekas ļauns.

Taču viens no neparastākajiem un valdzinošākajiem cilvēkiem, ko satiku, klīzdams apkārt, šķiet, bija Vīrs ar rožu vabolēm. Ap viņu dvesmoja neatvairāms pasakas burvīgums, un es gaidīt gaidīju, kad atkal viņu ieraudzīšu. Pirmo reizi man gadījās ar viņu sastapties uz lielceļa, kas veda uz nomaļu ciematu kalnos. Vēl nebiju pašu ieraudzījis, kad jau izdzirdu viņa tuvošanos, jo viņš uz gana stabulītes spēlēja melodisku dziesmiņu, brīžiem pār­traukdams melodiju un dīvainā balsī caur degunu nodzie- dādams pāris nesaprotamu vārdu. Kad viņš iegriezās ceļa līkumā, mēs ar Rodžeru apstājāmies un, pagalam pār­steigti, blenzām uz viņu.

Viņam bija asa, lapsas purnam līdzīga seja, slīpas acis tumši brūnā, bezmaz melnā krāsā. Skatienam dīvainu tukšumu piešķīra pērļaini palss rasojums, ar kādu mēdz būt klātas plūmes, gandrīz kaut kas līdzīgs kataraktas plēvei. Viņš bija neliela auguma, kalsns, ar tik tievām rokas locītavām un kaklu, ka izskatījās pēc bada cie­tēja. Ģērbies viņš bija gluži fantastiski — galvā apvei­dus zaudējusi cepure ar ļoti platām, nokarenām malām. Sākotnēji tā laikam bijusi tumši zaļa, bet tagad izbalē­jusi, apputējusi, izraibināta ar vīna plankumiem un ciga­rešu izdedzinātiem caurumiem. Aiz cepures lentes bija aizbāzts plīvojošs spalvu pušķis: gaiļa, bada dzeguzes un pūces spalvas, zivju dzenīša spārns, vanaga knābis un kāja ar visiem nagiem un vēl gara, netīra, balta spalva, kas varbūt kādreiz piederējusi gulbim. Krekls noplīsis un skrandains, sviedros samircis gluži melns, bet ap kaklu milzīga, žilbinoši zila atlasa kravate. Tumšos, no­dilušos svārkus rotāja dažādas drānas ielāpi: uz piedur­knes balta lupatiņa ar rozīšu rakstu; uz pleca vīnsarkans trīsstūris ar baltiem raibumiem. Šā goda svārka kabatas bija bāztin piebāztas, un lāgiem bira ārā saturs: ķemmes un baloniņi, mazi svēto attēliņi košās krāsās, no olīvkoka izgrieztas čūskas, kamieļi, suņi un zirgi, lēti spogulīši, vesels žūksnis mutautu un pītas, ar ķimenēm nokaisītas maizītes. Bikses, tāpat nolāpītas kā svārki, krita pār sarkanām kurpēm, kam bija uz augšu uzliekti purngali un uz katras vēl pa melnbaltam pušķim. Šis dīvainais cilvēks stiepa uz muguras bambusa būrus ar baložiem un cāļiem, vairākus noslēpumainus maisus un milzīgu bunti puravu loku. Ar vienu roku viņš turēja pie mutes stabulīti, bet otrā — daudz garu diegu pavedienu; katram diegam galā bija piesieta rožu vabole mandeles lielumā; tās saulē mirguļoja zaļganzeltainas, lidinājās viņam ap cepuri un, izmisīgi, dobji dūkdamas, pūlējās norauties no diega, kas cieši bija apsiets tām ap vidu. Brīžiem, pie­kusušas no nemitīgās riņķošanas, vaboles mirkli pieme­tās uz platmales, lai tūliņ atkal atsāktu nebeidzamo ka­ruseli.

Ieraudzījis mūs, Vīrs ar rožu vabolēm apstājās, tēlo­dams pārspīlētu izbrīnu, pacēla savu smieklīgo platmali un dziļi paklanījās. Rodžeru tā pārsteidza šī negaidītā uzmanības izrādīšana, ka viņš sāka skaļi riet. Svešais mums uzsmaidīja, uzlika platmali atpakaļ galvā, pacēla rokas un māja man ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem. Priecīgā izbīlī par tik dīvainu parādību es viņam pieklā­jīgi padevu labdienu. Viņš vēlreiz ceremoniāli paklanījās. Jautāju, vai viņš atgriežas no kādiem svētkiem. Vīrs ap­stiprinādams pamāja ar galvu, pacēla stabulīti pie lūpām, nospēlēja dažas taktis no kādas jautras melodijas, turpat uz putekļainā ceļa pāris soļu nodejoja, tad apstājās un ar īkšķi norādīja pār plecu tajā virzienā, no kura bija nācis. Smaidīdams viņš uzsita sev pa kabatām un paber­zēja rādītājpirkstu pret īkšķi, kā grieķi bez vārdiem mēdz apzīmēt naudu. Nu es sapratu, ka viņš ir mēms. Tā mēs, ceļa vidū stāvēdami, turpinājām sarunāties — viņš man atbildēja ar ļoti daudzveidīgu un atjautīgu pantomīmu. Apvaicājos, kam viņam vajadzīgas rožu vaboles un kā­pēc viņš tās piesējis diegos. Viņš izstiepa roku un centās ar to parādīt dažāda auguma mazus zēnus, atšķīra vienu diegu, pie kura karājās vabole, un strauji sagrieza to sev ap galvu. Kukainis tūliņ kļuva mundrs, uzņēma orbītu viņam ap galvu, un svešais uzmeta man starojošu ska­tienu. Norādīdams uz debesīm, viņš paplēta rokas un sāka caur degunu dobji dūkt, pats šūpodamies un pietup- damies. Katrs muļķis būtu sapratis, ka domāta lidmašīna. Tad viņš vēlreiz norādīja uz vabolēm, vēlreiz attēloja ar roku mazus bērnus un savirpināja vaboles ap galvu, līdz visas sāka, nikni dūkdamas, riņķot.