Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Drīz vien uzzinājām — Spiro nepavisam nav tukšā lie­lībā apgalvojis, ka pazīst visus saliniekus un tie savukārt viņu. Kur vien mašīna piestāja, vismaz pusducis cilvēku uzrunāja viņu vārdā un daudzi aicināja apsēsties pie kāda no mazajiem galdiņiem koku paēnā un padzert ka­fiju. Policisti, zemnieki un priesteri māja ar roku un uzsmaidīja, kad viņš gāja garām; zvejnieki, bodnieki un kafejnīcu īpašnieki sasveicinājās ar viņu kā ar brāli. «Ei, Spiro!» viņi uzsauca, sirsnīgi smaidīdami, it kā viņš būtu palaidnīgs, bet mīlams bērns. Visi cienīja viņa godīgumu un kareivīgumu, bet vēl jo vairāk viņa īsti grieķisko nici­nāšanu un bezbailību, ja gadījās saskarties ar valdības birokrātismu. Kad iebraucām Korfu, muita konfiscēja divus mūsu koferus ar gultas veļu un citām mantām, dī­vainā kārtā apgalvojot, ka šīs mantas vestas pārdošanai. Pārceļoties uz zemeņkrāsas māju, radās zināmi sarežģī­jumi ar gultas veļu; māte pastāstīja Spiro par muitnīcā aizturētajiem koferiem un lūdza padomu.

— Velna milti, misis Darels! — viņš ierēcās, un platais ģīmis viņam pietvīka dusmās. — Kālab jūs man to neteic jau pašā sākumā? Tie muitā ir gatavie nelieši. Es ar jums rīt pat aizbrauks turp un tos pamācīs: es tos visus pazīst, un tie pazīst mani. Atstāj tik visu manā ziņā, es viņus pamācīs.

Nākamajā rītā viņš kopā ar māti brauca uz muitnīcu. Mēs, protams, visi līdzi, jo negribējām šo izdevību palaist garām. Spiro ielauzās muitnīcā kā saniknots lācis.

— Kur ir šito cilvēku mantas? — viņš noprasīja maza­jam, tuklajam muitniekam.

— Jūs domājat lādes ar pārdodamajām precēm? — muitnieks jautāja, cik nu labi angliski prazdams.

— Nezin ko gan citu?

— Tās ir šeit, — muitnieks piesardzīgi sacīja.

— Mēs ir atnākuši tām pakaļ, — Spiro nikni paziņoja. — Atnes tās šurp.

Viņš pagriezās un cēli izgāja no muitnīcas sameklēt palīgus bagāžas nešanai; atnācis atpakaļ, viņš redzēja, ka muitnieks, kas bija paņēmis no mātes atslēgas, patla­ban atvēris vienu koferi. Spiro, nikni ieņurdējies, metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelaimīgajam muit­niekam pa pirkstiem.

— Kā jūs drīkst taisīt vaļā, suņabērns? — viņš, dus­mās zvērojot, uzkliedza.

Muitas ierēdnis, sasisto roku šūpodams, aizrautīgi pro­testēja, apgalvojot, ka pārbaudīt saturu esot viņa pie­nākums.

— Pienākums? — Spiro nicinoši pārprasīja. — Ko jūs sauc par pienākums? Vai jūsu pienākums ir uzbrukt ne­vainīgiem ārzemniekiem, ko? Apieties kā ar kontraban­distiem, ko? To jūs sauc par pienākums?

Spiro uz mirkli apklusa, dziļi ievilka elpu, tad paņēma varenajās ķetnās pa koferim un sāka iet uz durvju pusi. Pie durvīm viņš apstājās un pagriezās atpakaļ, lai izšautu atvadu zalvi.

— Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā man par pienākumiem. Es atceros, kā jūs bij nosodīts ar divpa­dsmit tūkstoš drahmām par to, ka jūs spridzināj zivis ar dinamits. Man nepatīk, kad noziedznieks runā ar mani par pienākumiem.

Triumfa braucienā devāmies projām no muitas, vez­dami līdzi bagāžu, kurā netrūka nenieka.

— Tie nelgas domā, ka sala pieder viņiems, — Spiro komentēja notikušo. Viņam ne prātā neienāca, ka pats nemaz neizturas citādi.

Reiz uzņēmies mūsu aizsardzību, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundās viņš no taksometra šofera pār­vērtās par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija mūsu pastāvīgs pavadonis, padomdevējs un draugs. Viņš kļuva it kā par mūsu ģimenes locekli un drīz vien tika kaut kādā veidā iesaistīts katrā pasākumā un katrā iecerē. Vienmēr viņš gadījās pie rokas, sarauktām uzacīm un pērkondimdošu balsi, nokārtoja visu, kas mums bija kār­tojams, pamācīdams, cik jāmaksā par pirkumiem, būdams allaž nomodā par katru no mums un pavēstīdams mātei visu, ko tai, pēc viņa domām, vajadzēja zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš maigā modrībā mūs sargāja, it kā mēs visi būtu mazliet debili bērni. Māti Spiro no sirds dievināja un, viņai pašai par lielu nepatikšanu, dziedāja tai slavas dziesmas, kur vien soli spēra.

— Jums vajags padomāt, ko darāt, — viņš mūs bargu vaigu brīdināja, — mātei nedrīkst darīt pāri.

— Kādēļ, Spiro? — Larijs tēlotā izbrīnā jautāja. — Viņa taču nekad nav mūsu labā nekā darījusi, kāpēc lai mēs viņu tā saudzējam?

— Vai, vai, māster Larijs, tā jūs nedrīkst ļokot\ — Spiro sāpināts iesaucās.

— Viņam taisnība, Spiro, — Leslijs dziļā nopietnībā piebalsoja. — Viņa, zināt, mums nemaz nav tik laba māte.

— Nerunā tā, nerunā tādus vārdus! — Spiro ierēcās. — Dieva vārds, ja man būtu tāda māte kā jums, es katru rītu mestos ceļos un skūpstītu viņai kājas.

Pamazām iekārtojāmies jaunajā mājā, un katrs sāka piemēroties turienes dzīves apstākļiem pēc sava prāta un patikšanas. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peld­kostīmā un sauļodamās olīvju birzīs, sapulcēja ap sevi veselu baru glītu zemnieku jaunekļu, kas parādījās kā uz burvja mājienu, tiklīdz vajadzēja atgaiņāt kādu biti vai pārvietot atpūtas krēslu. Māte uzskatīja par savu pienā­kumu viņai atgādināt, ka šāda sauļošanās esot nesaprā­tīgs pasākums.

— Tavs peldkostīms, bērniņ, apsedz tevi visai nepil­nīgi, — viņa paskaidroja.

— Ak, māt, neesi jel tik vecmodīga! — Margo nepa­cietīgi attrauca. — Galu galā cilvēks taču var nomirt tikai reizi.

Uz šo piezīmi, kas bija tikpat negaidīta, cik patiesa, māte ātrumā neprata atrast atbildi.

Trīs plecīgi zemnieku zēni pusstundu nopūlējās svīz­dami un stenēdami, lai iedabūtu mājā Larija lādes, bet Larijs pats rosījās tiem apkārt un deva norādījumus. Viena bija tik liela, ka to vajadzēja iestumt pa logu. Kad lādes bija novietotas, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, līdz istaba bija tā piekrauta ar grāmatām, ka gandrīz nevarēja nedz ieiet, nedz iziet. Uzcēlis īstus grāmatu torņus gar sienām, Larijs visu dienu nosēdēja istabā pie rakstāmmašīnas un, gluži sasapņojies, parādījās tikai maltīšu reizēs. Nākamajā rītā viņš ienāca pie mums ārkārtīgi uzbudināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli pašā mūsu dārza malā. Ik pa br.īdim ēzelis izstiepjot kaklu un skaļi nobrēcoties.

•— Lai nu viens cilvēks saka! Vai nav smieklīgi, ka nakamajām paaudzēm tiks nolaupīti mani darbi tādēļ vien, ka te kādam nejēgam ienācis prātā piesiet smir­došu lopu pie mana loga? — Larijs gremzās.

— Pareizi, mīļais, — māte atteica. — Kādēļ tu neaiz- vāc to projām, ja tas tevi traucē?

— Mīļo māt, tu taču neprasīsi, lai es tērēju savu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvju birzīm. Es metu tam ar kris­tīgās zinātnes brošūru. Ko gan citu lai būtu darījis?

— Nabadziņš taču ir piesiets. Vai domā, ka viņš pats var atbrīvoties no virves? — iebilda Margo.

— Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lopus māju tuvumā. Vai tad kāds nevar iziet ārā un aizvest viņu prom?

— Kāpēc? — ieteicās Leslijs. — Mūs viņš netraucē.

— Ir gan ģimene, — Larijs sarūgtināts sacīja, — nekā­das savstarpējas palīdzības, ne mazākās iejūtības pret otru.

— Tev jau nu gan ir liela iejūtība pret citiem, — izmeta Margo.

— Tā ir tava vaina, māt, — Larijs drūmi sacīja. — Kā­dēļ tu mūs esi izaudzinājusi par tādiem egoistiem?

— Tas tikai ir jauki! — māte iesaucās. — Es viņus esot izaudzinājusi par egoistiem!