Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Ierosinātājs, protams, bija Larijs. Pārējie jutās pārāk apātiski, lai domātu par ko citu kā vien par savām kai­lo tēm; Larijam pats liktenis lēmis joņot pa dzīvi kā ma­zai, gaišmatainai raķetei, iedegt idejas citiem galvā, bet pēc tam saritināties kā kaķēnam un kategoriski noliegt savu vainu notikušā sekās. Todien viņš kļuva aizvien niknāks, līdz beidzot, pārlaidis drūmu skatienu istabai, devās uzbrukumā mātei, acīmredzot uzskatīdams viņu par vienīgo vainīgo mūsu postā.

— Kādēļ mums jāmokās šajā sasodītajā klimatā? — viņš piepeši noprasīja, ar plašu žestu norādīdams uz lie­tus izraibinātajām logu rūtīm. — Paskatieties! Nu, un, ja jau esam par to sākuši runāt, paskatieties uz mums … Margo pietūkuši kā sarkana ķīseļa bļoda… Leslijs klīst apkārt ar četrpadsmit mārciņām vates katrā ausī… Dže- rijs runā tā, it kā būtu piedzimis ar vilka rīkli… Un palūkojies pati uz sevi: tu taču sāc izskatīties ar katru dienu briesmīgāk.

Māte pacēla acis no biezas grāmatas ar virsrakstu «Viegli pagatavojami ēdieni pēc Radžputanas recep­tēm».

— Tas nu gan nav tiesa, — viņa dusmīgi atcirta.

— It gan, — Larijs palika pie sava. — Tu drīz izska­tīsies kā īsta veļas mazgātāja… un tavi bērni atgādina ilustrācijas no medicīnas enciklopēdijas.

Māte nespēja ātrumā sagudrot pietiekami dzēlīgu at­bildi, tādēļ aprobežojās ar bargu skatienu, pirms no jauna paslēpās aiz milzīgās grāmatas.

— Mums vairāk par visu vajadzīga saule, — turpināja Larijs. — Vai arī tev tā neliekas, Les? … Les … Les!

Leslijs izvilka no auss pamatīgu vates piku.

— Ko tu teici? — viņš jautāja.

— Nu, redzi nu! — Larijs triumfā pievērsās mātei.

— Saruna ar viņu pārvērtusies par sarežģītu operāciju. Tu taču pati redzi, kas te notiek: ar vienu brāli nevar sarunāties tāpēc, ka viņš nedzird, ko saka, ar otru tāpēc, ka nav iespējams saprast, ko tas murmuļo. Pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Es taču nespēju sacerēt nemirstīgu prozu šai drūmajā atmosfērā un eikaliptu eļļas smakā.

— Tā jau ir, mīļais, — māte izklaidīgi atteica.

— Mums visiem, — Larijs neatlaidās no iesāktā temata,

— vajadzīga saule… zeme, kur mēs varētu augt.

— Jā, mīļais, tas patiesi būtu jauki, — māte atbildēja, lāgā nemaz neklausīdamās.

— Šorīt saņēmu vēstuli no Džordža — viņš raksta, ka

Korfu esot brīnišķīga. Kādēļ mēs nevarētu savākt savu mantību un pārcelties uz Grieķiju?

— Kādēļ ne, mīļais, ja tev tas sagādātu prieku, — māte nepiesardzīgi atteica.

Runājot ar Lariju, māte parasti ļoti uzmanījās vārdu izvēlē.

— Kad? — Larijs noprasīja, pārsteigts par tik vieglu uzvaru.

Māte, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu, lēnām nolaida klēpī «Viegli pagatavojamos ēdienus pēc Radžpu- tanas receptēm».

— Man šķiet, mīļais, visprātīgāk būs, ja tu papriekš aizbrauksi un iekārtosies. Pēc tam tu varēsi man atrakstīt, vai tur ir jauki, un mēs brauksim pie tevis,— viņa izgud- rēm sacīja.

Larijs paraudzījās viņā ar iznīcinošu skatienu.

— To pašu tu sacīji, kad es ieteicu pārcelties uz Spā­niju, — viņš atgādināja, — un es divus bezgalīgus mēne­šus nokvernēju Seviļā, gaidīdams jūs atbraucam, bet tu tikai rakstīji garu garās vēstules, iztaujādama mani par kanalizāciju un dzeramo ūdeni, it kā es būtu pilsētas val­des rakstvedis vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, nē, ja braucam uz Grieķiju, tad tikai visi reizē.

— Tu patiesi pārspīlē, Larij, — māte žēlabainā balsī aizstāvējās. — Lai nu būtu kā būdams, es nevaru tā uz ātru roku aizceļot. Man, piemēram, kaut kā jānokārto jautājums ar šo pašu māju.

— Jānokārto? Kas tev, dieva dēļ, jākārto? Pārdod nost.

— To es nevaru, mīļais! — māte izbijusies iesaucās.

— Kādēļ ne?

— Es taču to tikko nopirku.

— Nu tad pārdod, kamēr vēl krāsa nav nolobījusies.

— Nekļūsti smieklīgs, mīļais, — māte stingri noteica. — Par to nevar būt ne runas. Tas būtu tīrais ārprāts.

Māju mēs pārdevām un kā gājputnu bars aizbēgām no Anglijas drūmās vasaras.

Braucām gandrīz bez bagāžas, ņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Kad muitā atvērām savus koferus apska­tei, to saturs uzskatāmi apliecināja katra ģimenes locekļa raksturu -un intereses. Margo bagāžā, piemēram, bija kaudze caurspīdīgu apģērba gabalu, trīs grāmatas ar pa­domiem, kā saglabāt slaidumu, un vesela baterija dažādu eliksīru pret pinnēm. Leslija čemodānā atradās pāris pulo- veru un bikšu, kur ievīstīti divi revolveri, viena gaisa pistole, grāmata «Esi pats savu ieroču kalējs» un prāva eļļas pudele, kas nebija sevišķi stingri aizkorķēta. Larijs veda līdzi divas milzu lādes ar grāmatām un portfelīti ar drēbēm. Mātes bagāžā apmēram līdzīgās daļās vieta bija sadalīta drēbēm un dažādai literatūrai par pavāra mākslu un dārzkopību. Es biju paņēmis vienīgi to, kas man likās nepieciešams laika īsināšanai ilgā, apnicīgā ceļojumā: četras dabaszinātņu grāmatas, tauriņu ķeramo tīklu, suni un ievārījuma burku, pilnu ar kāpuriem, kuri teju, teju varēja pārvērsties par kūniņām. Tā, pēc mūsu domām, apgādājušies ar visu vajadzīgo, pametām Anglijas mig­lainos krastus.

Izbraucām cauri pielijušai, skumīgai Francijai, cauri Šveicei, kas atgādināja Ziemsvētku rausi, un spilgtai, trokšņainai, asu smaku piesātinātai Itālijai, saglabājot par redzēto tikai neskaidras atmiņas. Mazais kuģītis aiz- pukšķināja no Itālijas zābaka papēža, izbrauca krēslainajā jūrā un, kamēr mēs gulējām sasmakušajās kajītēs, kaut kur mēnesnīcas spoži nopulētajā jūrā pārslīdējis pāri ne­redzamajai robežai, ieveda mūs Grieķijas mirdzošajā spoguļvalstībā. Pamazām šī pārmaiņa sasniedza mūsu apziņu, jo satraukti pamodāmies jau pirmajā gaismiņā un tūliņ devāmies uz klāju.

Agrajā rītausmā jūra vēla zīdainus, zilus viļņus, un kuģa priekšgala sakultās baltās putas vijās nopakaļ kā pāva aste, burbuļos vizmojot. Debesis bija palsas un aus­trumu pusē sāka jau zeltoties. Priekšā rēgojās dūmakā tinies šokolādes krāsas zemes plankums ar baltiem putu kruzuļiem gar malu. Tā bija Korfu, un mēs vai acis izska­tījām, pūlēdamies skaidri atšķirt kalnu kontūras, ierau­dzīt ielejas, virsotņu smailes, gravas un pludmali, taču nekas vairāk par siluetu redzams nebija. Tad pie apvāršņa piepeši iznira saule, un debesis iemargojās liegā emaljas zilumā — kā sīļa acis. Jūras neskaitāmo sīko vilnīšu sekstes uz mirkli iedegās liesmās, bet tūliņ pārvērtās tumšā, karaliskā purpurkrāsā, šur tur uzmezdamas zaļus zibšņus. Miglas vieglais, gaisīgais plīvurs pacēlās, un mūsu priekšā iznira sala; kalni šķita guļam zem saņur­cītas brūnas segas ar pelēkzaļām olīvju birzīm locījuma vietās. Gar krastu starp spoži zeltainu, sarkanu un baltu klinšu puduriem aizvijās sniegbalti liedagi. Apbraucām apkārt salas ziemeļu ragam, gludai rūsas krāsas klinšu pakājei, kurā ūdens bija izskalojis daudz milzīgu alu. Tumšie viļņi pacēla galotnēs baltās putas un kā rotaļā­damies nesa tās turp; pie pašām alām ūdens savērpās un šņākdams sāka virpuļot starp klintīm. Aiz zemes raga kalni pakāpās atpakaļ, sala nolaideni noslīdēja līdzenumā, kas vizēja olīvkoku sudrabainajā zaļumā, no kura šur tur kā rādītājpirksti pret debesīm slējās melnas cipreses. Līčos seklā jūra bija zila kā tauriņa spārns, un pat cauri kuģa mašīnu troksnim kā sīksīku balstiņu kori varēja sadzirdēt cikādu skaļo, triumfējošo dziesmu.