Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

— Nomierinies, mīļais! — māte elsa, vēl joprojām cīnīdamās ar šoferi, kas viņu stūma uz savas mašīnas pusi. — Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu.

Un tad pēkšņi iestājās klusums, jo kā pērkona grā­viens pāri jezgai atskanēja varena, dobja balss, kāda varētu būt vulkānam, ja tas sāktu runāt.

— Hei! — dimdēja varenā balss. — Ko jūs nepameklē cilvēku, kas saprot jūsu valodu?

Pagriezušies ieraudzījām ielas malā piestājušu mūžvecu dodžu un pie stūres varen druknu neliela auguma vīru ar milzu rokām, platu, vēja appūstu seju un bezrūpīgi pakausī atstumtu cepuri. Viņš atgrūda mašīnas durtiņas, izrausās ārā un zvalstīdamies nāca mums klāt. Tad viņš apstājās, kļuva vēl drūmāks un nopētīja klusējošo šoferu pulciņu.

— Vai viņi jūs apgrūtinājuši? — viņš apjautājās mātei.

— Nē, nepavisam, — māte samierinot liedzās, — mums tikai bija pagrūtāk viņus saprast.

—• Jums vajags cilvēks, kas runā jūsu valodu, — pienā­cējs atkārtoja. — Šitie nelieši. .. piedošanu par iztei­cienu … ir ar mieru apšmaukt paši savu māti. Atvainojiet vienu mirklīti, es tūliņ tiks ar viņiem galā.

Viņš grieķiski nobrāza šoferiem tādu vārdu krusu, ka šie tikko noturējās kājās. Dīvainais vīrs aizvadīja sašu­tumā nikni žestikulējošos šoferus atpakaļ pie mašīnām. Vēl pēdējo reizi tos, kā likās, iznīcinoši grieķiski nosvē­tījis, viņš no jauna pievērsās mums.

— Uz kurieni jūs grib braukt? — viņš itin dusmīgi no­prasīja.

— Mēs meklējam māju. Vai jūs varētu mūs pavadāt? — jautāja Larijs.

— Skaidrs. Es jus aizvedīs visur, pasakiet tikai, kur vajags.

— Mēs, — māte stingrā balsī noteica, — meklējam māju ar vannas istabu. Vai jums tāda ir zināma?

Šoferis izskatījās kā saulē nobrūnējis pasaku briesmo­nis; melnās uzacis saraucās, kamēr viņš Saspringti domāja.

— Vannas istaba? — viņš pārprasīja. — Jums vajags vannas istaba?

— Nevienā mājā, ko apskatījām, tādas nebija, — māte paskaidroja.

— O, es zinu māju ar vannas istabu! — šoferis iesau­cās. — Es tik prāto, vai tas jums būs liels diezgan.

— Vai jūs, lūdzu, neaizvestu mūs uz turieni? — māte jautāja.

— Skaidrs, es aizvedīs. Sakāp tik iekšā!

Mēs iekāpām lielajā mašīnā, šoferis iesprieda savu masīvo augumu sēdeklī pie stūres un ar briesmīgu troksni iedarbināja motoru. Joņojām pa līkajām ieliņām uz pilsē­tas nomali, signāltaure plēsa vai ausis pušu, kamēr ma­šīna lauzās cauri nastām apkrautu ēzeļu, pajūgu, lauci­nieču un neskaitāmu suņu bariem. Pa to laiku šoferis izmantoja izdevību iesaistīt mūs sarunās. Ikreiz, mūs uz­runādams, viņš pagrieza smagnējo galvu atpakaļ, lai re­dzētu mūsu sejas, un automobilis ģeņģerēja pa ceļu kā piedzērusi bezdelīga.

— Jūs ir angļi? Tā jau domāju. Angļi allažīn grib van­nas istabas … Man mājās ir vannas istaba … Spiro .,. mani sauc Spiro Hakiaopuls … bet visi sauc mani par Spiro Amerikāni, jo es ir dzīvojis Amerikā… Jā, astoņus gadus nodzīvojis Čikāgā… Tāpēc es tik labi prot an­gliski … Es tur aizbraucu sapelnīt naudas… Bet, kad astoņi gadi cauri, es saku: «Spiro,» saku, «nu tev naudas diezgan .. .» Un tad es braucu atpakaļs uz Grieķiju … atvedu līdzi šito mašīnu … labākais auto visās salās… nevienam tāds nav … Visi angļu tūristi mani pazīst… visi meklē mani, kad atbrauc … viņi zina, ka es nešmau- cos . .. Man angļi patīks … labākie cilvēks … Dieva vārds, ja es nebūtu grieķis, es gribētu būt anglis.

Traucāmies pa baltu lielceļu, ko klāja bieza zīdainu putekļu kārta; tie milzu mākuļos sacēlās mums aiz mu­guras; gar ceļa malām auga dzeloņbumbieres, veidojot zaļu dzīvžogu — koku lapotnes piekļāvās cita citai kā šķīvji, kuru ārējās malas balstījās uz kaimiņkoka malē­jiem zariem, bet zaļumā mirgoja sarkani augļi. Braucam garām vīna dārziem, kuru nīkulīgajiem, sīkajiem vīnogu­lājiem bija saplaukušas zaļas, červeļainas lapiņas, garām olīvju birzīm, kur rievainie koku stumbri kā simtiem iz­brīnījušos seju vērās mums pretī paši no savas ēnas pa­krēšļa; garām aizslīdēja lieli svītroti niedru puduri ar vējā plīvojošiem lapu karogiem. Beidzot mašīna rēkdama uzjoņoja kalnā, Spiro nospieda bremzes, un auto apstājās putekļu dūmakā.

— Te nu mēs ir klāt, — Spiro sacīja un pastiepa uz priekšu resno rādītājpirkstu. — Te ir māja ar vannas istabu, kā jums vajags.

Māte, kas visu brauciena laiku bija cieši aizmiegusi plakstus, tagad piesardzīgi pavēra acis un palūkojās norā­dītajā virzienā. Spiro bija pastiepis pirkstu pret nolaidenu kalna nogāzi, kura kāpa augšup tieši no zaigojošās jūras. Visu pakalnu un ieleju sedza maigi zaļas olīvju birzis, kas iezalgojās zivju zvīņu zaļganumā, kad lapās iežūžoja vējš. Nogāzes vidū slaidu, augstu ciprešu aizsegā gozējās neliela zemeņsārta mājiņa kā eksotisks auglis zaļu lapu ietvarā; ciprešu galotnes vējpūsmā liegi šūpojās, it kā gribētu par godu mūsu atbraukšanai nokrāsot debesis vēl spožākā zilumā.

OTRĀ NODAĻA

ZEMEŅSĀRTĀ MĀJIŅA

Neliela kvadrātveida mājiņa stāvēja dārziņa vidū tāda kā enerģiski atspērusies, ar savu sārto fasādi vērdamās pretī pienācējiem. Zaļie slēģi bija saulē izba­lējuši gluži palsi, krāsa vietām atlobījusies vai sacēlusies pūslīšos. Ar fuksiju dzīvžogu apvītajā dārziņā izveidota­jām sarežģītu ģeometrisku rakstu dobēm gar malām bija aplikti gludi, balti oļi. Gaišie, grantētie celiņi, šauri kā lentes, vijās ap dobītēm krietnu salmu platmaļu lielumā — ap dobēm, kas bija izveidotas kā zvaigznes, pusmēneši, trīsstūri, apļi. Dobēs auga puķes mežonīgā krāšņumā. Ro­zēm bija atrisušas ziedlapiņas, lielas un gludas kā apakš­tasītes, — liesmaini sarkanas, sidrabaini baltas, mirdzo­šas, nesaburzītas; kliņģerītes kā sīki saules bērniņi, galvi­ņas uz augšu pastiepušas, vēroja savas varenās mātes ceļu debess velvē. Krūmu pakājē kautrīgi raudzījās atrait­nīšu samtainās, vientiesīgās sejiņas, bet vijolītes skumji līka zem sirdsveida lapām. Bugenvili, kas krāšņi kuploja ap mazo balkoniņu, šķita kā karnevālam izkārti ar sa­viem aveņsārtajiem lākturveida ziediem. Fuksiju dzīv­žoga tumšzaļajā pakrēslī līgani kā balerīnas šūpojās tūk­stošiem pusplaukušu pumpuru. Siltajā, smaržu piesātinā­tajā gaisā klusi un nomierinoši sanēja un zumēja kukaiņi. Ieraudzījuši šo māju, mēs tūdaļ vēlējāmies dzīvot tikai šeit, it kā šī vieta būtu visu laiku mūs gaidīt gaidījusi. Jutām, ka esam savās mājās.

Ar to pašu brīdi, kad Spiro tik negaidot ielauzās mūsu dzīvē, viņš pārņēma visas mūsu darīšanas savā pārziņā. Būšot labāk, viņš sacīja, ja visu kārtošot pats, jo viņu te katrs pazīstot un mēs varēšot būt droši, ka netiekam ap- šmaukti.

— Jūs nebēdā ne par ko, misis Darels, — viņš, uzacis saraucis, sacīja. — Atstāj tik visu manā ziņā.

Viņš veda mūs iepirkties un vai veselu stundu pērkona balsī rēca nosvīdis, līdz izdevās kādu preci nokaulēt par pāris drahmām. Tas būtu apmēram viena penija vērtībā; taču viņš necīnoties naudas, bet gan principa dēļ, — tā viņš mums paskaidroja. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka grieķiem ārkārtīgi patīk kaulēties. Uzzinājis, ka mēs vēl neesam saņēmuši no Anglijas naudu, Spiro mums aiz­deva, cik vajadzēja, un pats uz savu roku aizgāja pie bankas direktora, lai nopietni parunātu par organizācijas trūkumu šai iestādē. Viņu nebūt neinteresēja fakts, ka nabaga direktors nepavisam nav vainīgs. Spiro samaksāja rēķinu viesnīcā un sarunāja pajūgu mūsu mantu nogādā­šanai uz jauno māju, viņš pats aizveda mūs turp, pirms tam piekrāvis mašīnu pilnu ar produktiem, ko bija sapir- cis mūsu vajadzībām.