Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Ēdiens bija pieklājīgs, — viņš augstsirdīgi noteica.

— Kā tev te patīk, māt?

— Ēdiens patiesi ir labs, mīļais, — māte atturīgi no­teica.

— Un cilvēki šķiet ļoti izpalīdzīgi, — Larijs turpināja.

— Viesnīcnieks pats piestūma manu gultu tuvāk balko­nam.

— Viņš nemaz nebija pārāk atsaucīgs, kad es viņam_ palūdzu papīru, — piebilda Leslijs.

— Papīru? — māte brīnījās. — Kam tev vajadzēja papīra?

— Tualetei… Tur papīra nebija, — Leslijs paskaidroja.

— Cst! Mēs taču sēžam pie galda, — māte viņu čukstus norāja.

— Tu vienkārši neapskatījies, — Margo iesaucās dzidrā, skaļā balsī, — turpat līdzās sēdeklim ir vesela kastīte ar papīriem.

— Margo, mīļā! — māte šausmās iekliedzās.

— Kas vainas? Vai tu arī nepamanīji kastīti?

Larijs iespurcās.

— Ievērojot pilsētas kanalizācijas dažas īpatnības, — viņš laipni paskaidroja, — kastīte ierīkota … hm … atkri­tumiem … ko cilvēks parasti aizmet, kad…

Margo apmulsumā un izbīlī pietvīka.

— Tu domā … tev liekas, ka … ak dievs! Tā taču var saslimt, — Margo sāka skaļi raudāt un izmetās ārā no ēdamistabas.

— Ļoti nehigiēniski, — bargi noteica māte. — Tas patiesi ir nejēdzīgs iekārtojums. Nemaz jau nerunājot par iespēju kļūdīties, tādā veidā taču draud briesmas dabūt vēdertīfu.

— Nekāda kļūdīšanās nenotiktu, ja te valdītu kār­tība,— Leslijs deklarēja, atgriezdamies pie sarunas sā­kuma.

— Protams, mīļais, tomēr man šķiet, ka pašlaik nav īstais brīdis to iztirzāt. Mums katrā ziņā jācenšas labi ātri sameklēt kādu māju, kur dzīvot, iekams vēl nekas ļauns nav atgadījies.

Margo pa to laiku pusizģērbusies ņēmās mazgāties ar odekolonu un visu pēcpusdienu ik pa brīdim prasīja, lai māte pārbauda, vai jau nav manāmi kādas sērgas sim­ptomi. Mātes omu vēl vairāk nomāca nelaimīgā sagadī­šanās, ka «Pension Suisse» atradās ielā, kas veda uz pilsē­tiņas kapsētu. Kad mēs sēdējām uz sava balkoniņa, pa ielu mājai garām slīdēja nebeidzami bēru gājieni. Acīm­redzot Korfu iedzīvotāji domāja, ka tik smags zaudējums jākompensē ar pieklājīgām bērēm, jo katra nākamā pro­cesija bija krāšņāka par iepriekšējo. Ar purpurkrāsas un melnu krēpu bagātīgi izrotātus ratus vilka zirgi, apsegti ar bārkšainām segām un izgreznoti ar spalvu pušķiem tādā daudzumā, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl var paiet. Sešas septiņas šādas karietes, pilnas nevaldīgu bēdu pārņemtu sērotāju, brauca pa priekšu mironim. Tas sekoja vaļējos ratos, gulēdams lielā, greznā zārkā, kas drīzāk izskatījās pēc milzīgas dzimumdienas tortes. Daži zārki bija balti ar purpurkrāsas, sarkanmelniem vai koši ziliem rotājumiem; citi mirdzēja melnā lakojumā ar sudra­botiem vai zeltotiem filigrāna izvijumiem un mirdzo­šiem vara turekļiem. Nekad nebiju redzējis tādu skais­tumu un krāsu bagātību. Es nospriedu, ka tā gan ir vērts mirt — ja izvada ar tādiem pušķotiem zirgiem, veselu puķu jūru un vēl seko bars bēdu sagrauztu radinieku. Es pārkāros pār balkona margām un apbrīna pilns aizrau­tīgi vēroju garām slīdošos zārkus.

Ar katru reizi, kad garām aizgāja bēru procesija, kad sērotāju žēlabas un pakavu duna izgaisa tālumā, māte uztraucās aizvien vairāk.

— Skaidrs, ka pilsētā ir epidēmija! — viņa beidzot iesaucās, satraukti vērodama ielu.

— Nieki, māt, — Larijs attrauca, — nebojā sev nervus.

— Bet, mīļais, tik daudz… tas vairs nav dabiski.

— Miršana nav nekas nedabisks … cilvēki mirst vien­mēr.

— Protams, bet viņi taču nekrīt kā mušas, ja vien nav noticis kas sevišķs.

— Varbūt te miroņus uzkrāj un apbedī visus vienā reizē, — Leslijs bezsirdīgi piebilda.

— Nerunā muļķības! — māte viņu norāja. — Tam, bez šaubām, ir sakars ar kanalizāciju. Cilvēki nevar būt ve­seli, kamēr pastāv tāda iekārta.

— Ak dievs! — Margo iesaucās kapa balsī. — Tad es droši vien esmu slima.

— Nē, nē, mīļā, no tā nevar saslimt, — māte viņu vārgi mierināja, — varbūt slimība nemaz nav lipīga.

— Nesaprotu, kā var runāt par epidēmiju, ja slimība nav lipīga, — Leslijs visai loģiski iebilda.

— Lai nu būtu kā būdams, — sacīja māte, atteikdamās tālāk ielaisties medicīniskos strīdos, — man šķiet, to vajadzētu noskaidrot. Vai tu nevarētu piezvanīt kādai veselības aizsardzības iestādei, Larij?

— Te droši vien vispār nav nekādu veselības aizsar­dzības iestāžu, — Larijs paskaidroja, — un, pat ja būtu, šaubos, vai tās man sniegtu informāciju.

•— Labi, — māte enerģiski noteica, — ir tikai viena izeja. Mums jāvācas no šejienes projām. Jātiek ārā no pilsētas. Mums tūliņ jāatrod māja uz laukiem.

Nākamajā rītā mēs viesnīcas gida mistera Bīlera pava­dībā posāmies meklēt māju. Misters Bīlers bija neliela auguma resnītis ar pazemīgu skatienu un sviedros spīdošu ģīmi. Kad devāmies ceļā, viņš izskatījās diezgan sprigans, bet nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Neviens, kas nav bijis kopā ar manu māti meklēt māju, nespēj iedomāties, ko tas nozīmē. Putekļu mākonī tinušies, mēs braukājām pa salu, un misters Bīlers rādīja mums māju pēc mājas — dažāda lieluma, dažādu krāsu un dažāda izvietojuma, bet māte tikai purināja galvu un palika nelokāma. Kad bijām apskatījuši pēdējo villu mistera Bīlera sarakstā, desmito pēc skaita, māte atkal papurināja galvu. Misters Bīlers satriekts apsēdās uz mājas kāpnēm un slaucīja nosvīdušo sejUļ

— Darela kundzē, — viņš beidzot sacīja, — esmu jums izrādījis visas mājas, kas vien man bija zināmas. Kundze, ko jūs īsti vēlaties? Kas vainas šīm villām?

Māte izbrīnījusies paskatījās uz viņu.

— Vai tad jūs to nepamanījāt? — viņa jautāja. — Ne­vienai no tām nav vannas istabas.

Misteram Bīleram aiz pārsteiguma vai acis no pieres izsprāga.

— Kundze! — viņš patiesā izmisumā ievaidējās. — Kam jums vannas istaba? … Vai tad jums nepietiek ar jūru?

Klusēdami atgriezāmies viesnīcā.

Otrā rītā māte izlēma, ka mums jānoīrē taksometrs un jādodas meklēt māju pašiem uz savu roku. Viņa bija pār­liecināta, ka šai salā kaut kur paslēpusies māja ar vannas istabu. Mēs gan tam neticējām un tāpēc runājām pretī un strīdējāmies visu laiku, kamēr viņa mūs veda uz tak­sometru stāvvietu galvenajā ielā. Taksometru šoferi, pa­manījuši mūsu nevainīgo vientiesību, iznira no mašīnām un apstāja mūs kā liju bars, cenzdamies cits citu pār­kliegt. Šoferu balsis kļuva aizvien skaļākas, acis meta zibšņus, viņi grāba cits citu aiz rokas, grieza zobus un pēc tam sāka raut mūs katrs uz savu pusi ar tādu spēku, it kā gribētu mūs saplosīt gabalos. īstenībā tie bija viņu vismaigākie paņēmieni, mēs tikai nebijām pieraduši pie grieķu temperamenta, tādēļ mums šķita, ka esam nokļu­vuši dzīvības briesmās.

— Vai tu nevarētu kaut ko darīt, Larij? — māte spalgi iesaucās, ar grūtībām atbrīvojusies no milzīga šofera skavām.

— Saki, ka nosūdzēsi viņus angļu konsulam, — Leslijs, cenzdamies pārkliegt troksni, pamācīja.

— Nerunā blēņas, mīļais! — māte aizelsusies atsaucās. — Paskaidro tikai viņiem, ka mēs nekā nesaprotam!

Tad, muļķīgi smaidīdama, talkā metās Margo.

—, Mēs angļi, — viņa spalgā balsī centās ieskaidrot šoferu baram.

— Ja tas subjekts vēl grūstīsies, es viņam nozilināšu aci, — Leslijs, dusmās piesarcis, sauca.