• Пожаловаться

Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: Rīga, год выпуска: 1973, категория: Природа и животные / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Džeralds Darels Mana ģimene un citi zvēri

Mana ģimene un citi zvēri: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Mana ģimene un citi zvēri»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽERALDS DARELS MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI «Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no agrīnajiem šī ievērojamā angļu zoologa un rakstnieka animālista darbiem. Tajā stāstīts par au­tora bērnību, par vairākiem Grieķijā, Korfu salā, pavadītiem gadiem, kad zēnā mostas mīlestība pret dabu, pret visu dzīvo radību, redzams, kā no viņa pamazām veidojas nopietns dabas pētnieks, zinātnieks zoo­logs. Taču grāmata nav vienkāršs autobiogrāfisks vēstījums. Ļoti liela ir tās izzinošā vērtība. Autors atklāj lasītājam savdabīgu pasauli, kas pavirša vērotāja acīm paslīd garām nepamanīta, un pastāsta par to daudz interesanta. Grāmata uzrakstīta saistoši, ar Džeraldam Darelam raksturīgo brīniš­ķīgo humoru, un to ar aizrautību lasīs ne tikvien bioloģijas zinātņu speciālisti, bet ikviens dabas draugs.

Džeralds Darels: другие книги автора


Кто написал Mana ģimene un citi zvēri? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Mana ģimene un citi zvēri — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Mana ģimene un citi zvēri», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Larijs, nenolaizdams acu no nesējiem, kas stiepa viņa lādes, ašā, brašā solī devās uz priekšu, atmestu galvu un tik valdonīgu izteiksmi sejā, ka nevienam ij prātā neie­nāca ievērot viņa sīko augumu. Viņam nopakaļ soļoja Leslijs, zems un drukns, kareivīgi raudzīdamies uz visām pusēm; aiz Leslija, muslīnā un smaržās viļņodama, gāja Margo. Māti, kas izskatījās pēc sīkas, iezemiešu dumpī sagūstītas misionāres, pret pašas gribu uz priekšu vilka Rodžers, līdz viņi sasniedza tuvāko laternas stabu; māte bija spiesta stāvēt un blenzt izplatījumā, kamēr Rodžers ļāva izplūst visam, kas viņā bija uzkrājies ilgajā ieslo­dzījuma laikā. Larijs nolīga divus drausmīgi sagrabējušus ormaņa pajūgus, vienā lika sakraut bagāžu, bet otrā iesē­dās pats. Tad viņš pameta niknu skatienu uz mums.

—    Nu? — viņš jautāja. — Ko mēs vēl gaidām?

—    Mēs gaidām māti, — paskaidroja Leslijs. — Rodžers atradis laternas stabu.

—    Žēlīgā debess! — Larijs izsaucās, tad izslējās ka­rietē visā augumā un norēcās: — Nāc taču reiz, māt! Vai nu suns nevar pagaidīt?

—    Eju, mīļais, — māte paklausīgi atsaucās, neizkustē­damās no vietas, jo Rodžeram ne prātā nenāca pamest stabu.

—    Tas suns mums visu ceļu sasodīti jaucies pa kā­jām, — Larijs pukojās.

—    Neesi jel tik nepacietīgs, — dusmīgi ierunājās Margo,

—    suns nav vainīgs… un Neapolē mums veselu stundu vajadzēja gaidīt tevi.

—    Man bija sabojājies vēders, — Larijs dzedri paskaid­roja.

—    Tagad varbūt sunim sabojajies vēders, — Margo triumfēdama iesaucās. — Vai nu seši, vai ducis, tas pats vien ir.

—    Tu laikam gribēji teikt — pusducis.

—    Vienalga, kā gribēju, tā pateicu, gan jau saprati.

Šajā mirklī pienāca māte, mazliet saņurcīta un sagum­zīta, un mums vajadzēja kopīgiem spēkiem iedabūt Ro- džeru ormaņa kulbā. Viņš savu mūžu nebija tādā karietē braucis un tādēļ aizdomīgi bozās. Beigu beigās mēs pa visiem ar varu iestūmām viņu ratos, lai arī viņš kauca ka negudrs, pēc tam paši steigšus metāmies nopakaļ, lai suns neizlēktu ārā. Zirgu šāda neizprotama ālēšanās no­biedēja, tas lēkšus metās uz priekšu, mēs visi ratu dibenā sakritām kaudzē, bet nabaga Rodžers zem mūsu svara sāka žēli gaudot.

—    Ir gan labs sākums, — Larijs sarūgtināts gremzās.

—    Es cerēju, ka mēs te ieradīsimies cēli un majestātiski, bet nu.. . paskat, kas iznācis — iebraucam pilsētā kā viduslaiku komediantu trupa.

—    Nomierinies, mīļais, — māte rāmi sacīja, sakārto­dama sašķiebušos cepuri, — līdz viesnīcai droši vien nav tālu.

Kamēr pajūgs klumburu klumburiem kratījās uz pil­sētu, mēs ierīkojāmies zirgastru sēdekļos, kā nu mācē­dami, un centāmies izskatīties cēli un majestātiski, ja jau Larijs tā vēlējās. Rodžers, iežņaugts Leslija dzelžainajās skavās, pārkāra galvu pār ratu malu un tik nelabi valbīja acis, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Pēc brī­tiņa mēs, ratiem grabot, braucām garām kādai šķērsieli- ņai, kur saulītē gozējās četri noplukuši kranči. Rodžers, tos ieraudzījis, saspringa un skaļi ierējās. Kranči kā dzelti pielēca kājās un sāka dzīties pakaļ karietei, visu laiku neganti vaukšķēdami. Mūsu cēlā poza neglābjami izjuka, jo diviem vajadzēja no visa spēka turēt ciet trakojošo Rodžeru, bet pārējie, pār ratu malu pārliekušies, centās, grāmatas un žurnālus vēcinot, aizbiedēt vajātājus. Taču tas suņus tikai vēl trakāk sakaitināja, un ar katru šķērs­ielu, kurai braucām garām, to skaits pieauga, un, kad sa­sniedzām pilsētas galveno ielu, mums pa pēdām dzinās savi divdesmit četri līdz histērijai saniknoti suņi.

—     Kādēļ jūs kaut ko nedarāt? — iesaucās Larijs, cenz­damies pārkliegt rejas. — Mēs jau te tēlojam ainu no «Krusttēva Toma būdas».

—     Kāpēc tad tu pats neko nedari, bet proti tikai kriti­zēt? — nošņāca Leslijs, cīnīdamies ar Rodžeru.

Larijs strauji pietraucās kājās, izrāva pārsteigtajam ormanim no rokas pātagu, atvēzējies mežonīgi blieza suņu barā, netrāpīja, un pātaga nošvīkstēja Leslijam pa skaustu.

—    Velns parāvis, kur tev acis? — ierēcās Leslijs, pie­sarcis un nikns pagriezdamies pret Lariju.

—    Negadījums, — Larijs dižmanīgi paskaidroja, — ne­esmu trenējies. Kur tie gadi, kopš man nav bijusi rokā pātaga.

—    Citreiz padomā savā muļķa prātā, pirms dari! — skaļi un strīdīgi noteica Leslijs.

—    Nebija jau tīšām, mīļais, nedusmojies, — mierināja māte.

Larijs vēlreiz vilka suņiem ar pātagu un notrieca mā­tei cepuri no galvas.

—    Tu jau sacel lielāku traci nekā suņi, — iejaucās Margo.

—    Esi uzmanīgāks, mīļais, — sacīja māte, saķerdama cepuri, — tu vari vēl kādam no tiesas trāpīt. Liec labāk to pātagu nost.

Šai mirklī pajūgs apstājās pie nama, virs kura durvīm bija izkārtne ar uzrakstu «Pension Suisse». Suņi, juzdami, ka beidzot dabūs izmēģināt zobus pie izlutinātā melnā nejauķeļa, kas vizinās karietē, mēles izkāruši, ielenca mūs ciešā lokā. Viesnīcas durvis atvērās, pa tām iznāca sen­laicīgs, ūsains šveicars, palika kā piekalts stāvam un stingu skatienu noraudzījās jandāliņā uz ielas. Izcelt Ro­džeru no ratiem un iestiept viesnīcā nebija vieglais darbs,

jo viņš bija smags suns, tādēļ visai ģimenei vajadzēja noņemties, lai viņu paceltu, panestu un vienlaikus noval­dītu. Larijs, aizmirsis savu majestātisko pozu, tagad uz­jautrinājās no visas sirds. Izlēcis no pajūga, viņš ņēmās pa ietvi kā negudrs, švīkstināja pātagu, lauzdams cauri suņu aplenkumam šauru taciņu, pa kuru Leslijs, Margo, māte un es kopīgiem spēkiem izstiepām rēcošo Rodžeru, kas varītēm rāvās mums ārā no rokām. Klupšus krišus beidzot nokļuvām vestibilā, šveicars tūliņ ar troksni aizcirta durvis un pats atspiedās pret tām ar visu spēku, ka ūsas vien nodrebēja. Pienākušais viesnīcas saimnieks mūs sagaidīja ar skatienu, kurā piesardzība jaucās ar ziņ­kāri. Uz auss nošķiebušos cepuri, vienā rokā cieši turē­dama manu ievārījuma burku ar kāpuriem, māte devās viņam pretī.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Mana ģimene un citi zvēri»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Mana ģimene un citi zvēri» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
Džeralds Darels: ZAĻĀ PARADĪZE
ZAĻĀ PARADĪZE
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS: BAFUTAS PĒDDZIŅI
BAFUTAS PĒDDZIŅI
DŽERALDS DARELS
Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE
ROZIJA ir mana RADINIECE
Džeralds DARELS
DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.
Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Mana ģimene un citi zvēri»

Обсуждение, отзывы о книге «Mana ģimene un citi zvēri» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.