Larijs, nenolaizdams acu no nesējiem, kas stiepa viņa lādes, ašā, brašā solī devās uz priekšu, atmestu galvu un tik valdonīgu izteiksmi sejā, ka nevienam ij prātā neienāca ievērot viņa sīko augumu. Viņam nopakaļ soļoja Leslijs, zems un drukns, kareivīgi raudzīdamies uz visām pusēm; aiz Leslija, muslīnā un smaržās viļņodama, gāja Margo. Māti, kas izskatījās pēc sīkas, iezemiešu dumpī sagūstītas misionāres, pret pašas gribu uz priekšu vilka Rodžers, līdz viņi sasniedza tuvāko laternas stabu; māte bija spiesta stāvēt un blenzt izplatījumā, kamēr Rodžers ļāva izplūst visam, kas viņā bija uzkrājies ilgajā ieslodzījuma laikā. Larijs nolīga divus drausmīgi sagrabējušus ormaņa pajūgus, vienā lika sakraut bagāžu, bet otrā iesēdās pats. Tad viņš pameta niknu skatienu uz mums.
— Nu? — viņš jautāja. — Ko mēs vēl gaidām?
— Mēs gaidām māti, — paskaidroja Leslijs. — Rodžers atradis laternas stabu.
— Žēlīgā debess! — Larijs izsaucās, tad izslējās karietē visā augumā un norēcās: — Nāc taču reiz, māt! Vai nu suns nevar pagaidīt?
— Eju, mīļais, — māte paklausīgi atsaucās, neizkustēdamās no vietas, jo Rodžeram ne prātā nenāca pamest stabu.
— Tas suns mums visu ceļu sasodīti jaucies pa kājām, — Larijs pukojās.
— Neesi jel tik nepacietīgs, — dusmīgi ierunājās Margo,
— suns nav vainīgs… un Neapolē mums veselu stundu vajadzēja gaidīt tevi.
— Man bija sabojājies vēders, — Larijs dzedri paskaidroja.
— Tagad varbūt sunim sabojajies vēders, — Margo triumfēdama iesaucās. — Vai nu seši, vai ducis, tas pats vien ir.
— Tu laikam gribēji teikt — pusducis.
— Vienalga, kā gribēju, tā pateicu, gan jau saprati.
Šajā mirklī pienāca māte, mazliet saņurcīta un sagumzīta, un mums vajadzēja kopīgiem spēkiem iedabūt Ro- džeru ormaņa kulbā. Viņš savu mūžu nebija tādā karietē braucis un tādēļ aizdomīgi bozās. Beigu beigās mēs pa visiem ar varu iestūmām viņu ratos, lai arī viņš kauca ka negudrs, pēc tam paši steigšus metāmies nopakaļ, lai suns neizlēktu ārā. Zirgu šāda neizprotama ālēšanās nobiedēja, tas lēkšus metās uz priekšu, mēs visi ratu dibenā sakritām kaudzē, bet nabaga Rodžers zem mūsu svara sāka žēli gaudot.
— Ir gan labs sākums, — Larijs sarūgtināts gremzās.
— Es cerēju, ka mēs te ieradīsimies cēli un majestātiski, bet nu.. . paskat, kas iznācis — iebraucam pilsētā kā viduslaiku komediantu trupa.
— Nomierinies, mīļais, — māte rāmi sacīja, sakārtodama sašķiebušos cepuri, — līdz viesnīcai droši vien nav tālu.
Kamēr pajūgs klumburu klumburiem kratījās uz pilsētu, mēs ierīkojāmies zirgastru sēdekļos, kā nu mācēdami, un centāmies izskatīties cēli un majestātiski, ja jau Larijs tā vēlējās. Rodžers, iežņaugts Leslija dzelžainajās skavās, pārkāra galvu pār ratu malu un tik nelabi valbīja acis, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Pēc brītiņa mēs, ratiem grabot, braucām garām kādai šķērsieli- ņai, kur saulītē gozējās četri noplukuši kranči. Rodžers, tos ieraudzījis, saspringa un skaļi ierējās. Kranči kā dzelti pielēca kājās un sāka dzīties pakaļ karietei, visu laiku neganti vaukšķēdami. Mūsu cēlā poza neglābjami izjuka, jo diviem vajadzēja no visa spēka turēt ciet trakojošo Rodžeru, bet pārējie, pār ratu malu pārliekušies, centās, grāmatas un žurnālus vēcinot, aizbiedēt vajātājus. Taču tas suņus tikai vēl trakāk sakaitināja, un ar katru šķērsielu, kurai braucām garām, to skaits pieauga, un, kad sasniedzām pilsētas galveno ielu, mums pa pēdām dzinās savi divdesmit četri līdz histērijai saniknoti suņi.
— Kādēļ jūs kaut ko nedarāt? — iesaucās Larijs, cenzdamies pārkliegt rejas. — Mēs jau te tēlojam ainu no «Krusttēva Toma būdas».
— Kāpēc tad tu pats neko nedari, bet proti tikai kritizēt? — nošņāca Leslijs, cīnīdamies ar Rodžeru.
Larijs strauji pietraucās kājās, izrāva pārsteigtajam ormanim no rokas pātagu, atvēzējies mežonīgi blieza suņu barā, netrāpīja, un pātaga nošvīkstēja Leslijam pa skaustu.
— Velns parāvis, kur tev acis? — ierēcās Leslijs, piesarcis un nikns pagriezdamies pret Lariju.
— Negadījums, — Larijs dižmanīgi paskaidroja, — neesmu trenējies. Kur tie gadi, kopš man nav bijusi rokā pātaga.
— Citreiz padomā savā muļķa prātā, pirms dari! — skaļi un strīdīgi noteica Leslijs.
— Nebija jau tīšām, mīļais, nedusmojies, — mierināja māte.
Larijs vēlreiz vilka suņiem ar pātagu un notrieca mātei cepuri no galvas.
— Tu jau sacel lielāku traci nekā suņi, — iejaucās Margo.
— Esi uzmanīgāks, mīļais, — sacīja māte, saķerdama cepuri, — tu vari vēl kādam no tiesas trāpīt. Liec labāk to pātagu nost.
Šai mirklī pajūgs apstājās pie nama, virs kura durvīm bija izkārtne ar uzrakstu «Pension Suisse». Suņi, juzdami, ka beidzot dabūs izmēģināt zobus pie izlutinātā melnā nejauķeļa, kas vizinās karietē, mēles izkāruši, ielenca mūs ciešā lokā. Viesnīcas durvis atvērās, pa tām iznāca senlaicīgs, ūsains šveicars, palika kā piekalts stāvam un stingu skatienu noraudzījās jandāliņā uz ielas. Izcelt Rodžeru no ratiem un iestiept viesnīcā nebija vieglais darbs,
jo viņš bija smags suns, tādēļ visai ģimenei vajadzēja noņemties, lai viņu paceltu, panestu un vienlaikus novaldītu. Larijs, aizmirsis savu majestātisko pozu, tagad uzjautrinājās no visas sirds. Izlēcis no pajūga, viņš ņēmās pa ietvi kā negudrs, švīkstināja pātagu, lauzdams cauri suņu aplenkumam šauru taciņu, pa kuru Leslijs, Margo, māte un es kopīgiem spēkiem izstiepām rēcošo Rodžeru, kas varītēm rāvās mums ārā no rokām. Klupšus krišus beidzot nokļuvām vestibilā, šveicars tūliņ ar troksni aizcirta durvis un pats atspiedās pret tām ar visu spēku, ka ūsas vien nodrebēja. Pienākušais viesnīcas saimnieks mūs sagaidīja ar skatienu, kurā piesardzība jaucās ar ziņkāri. Uz auss nošķiebušos cepuri, vienā rokā cieši turēdama manu ievārījuma burku ar kāpuriem, māte devās viņam pretī.
Читать дальше