Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

— Protams, paši no sevis mēs nebūtu varējuši par tā­diem izaugt, — atteica Larijs.

Galu galā mēs abi ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabaliņu tālāk lejup pa nogāzi.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar nebeidzamām šāvienu zalvēm, tēmēdams no savas guļamistabas loga uz tukšu konservu kārbu. Kad visu rītu bija dārdējuši šāvieni, ka vai ausis krita ciet, Lariļs izdrāzās no savas istabas un šķendējās — neesot taču iespējams strādāt, ja māja ik pa piecām minūtēm no­drebot līdz pamatiem. Leslijs aizvainots atcirta, ka viņam jātrenējoties. Tas izklausoties nevis pēc treniņa, Larijs atbildēja, bet gan pēc iezemiešu dumpja Indijā. Māte, kuras nervi arī lāgā nepanesa šaudīšanos, ieteica Leslijam trenēties ar nepielādētu revolveri. Leslijs pusstundu cen­tās mātei ieskaidrot, kādēļ tas neesot iespējams. Beidzot viņš negribīgi aiznesa konservu kārbu gabalu nostāk no mājas, un šāvieni tagad skanēja gan mazliet klusāk, bet tomēr ikreiz lika mums sarauties.

Visu laiku paturēdama mūs acīs, māte sāka arī pati iekārtoties dzīvei. Mājā iesmaržojās dažādas zālītes, nāsīs iecirta ķiploku un sīpolu smaka, virtuvē burbuļoja dažāda lieluma katli un kastroļi, turpat rosījās māte, brilles viņai bija nošļukušas uz degungala, un viņa nemitīgi kaut ko savā nodabā purpināja. Uz galda kaudžu kaudzēm gulēja apdriskātas grāmatas, kurās viņa brīdi pa brīdim ielū­kojās. Tiklīdz mātei izdevās atbrīvoties no virtuves, viņa ar lielu patiku strādāja dārziņā, negribīgi šo to retinā­dama un apgriezdama, bet jūsmīgi sēdama un dēstīdama.

Arī mani dārzs ļoti interesēja; mēs abi ar Rodžeru tur atklājām daudz interesanta. Rodžers, piemēram, uzzināja, ka nav ieteicams bāzt degunu klāt sirseņiem, ka apkārtnes kranči riedami laižas lapās, tiklīdz viņš pa vārtiņu spraugu uz tiem ciešāk paskatās, un ka cāļi, kas reizēm pēkšņi nolēca no fuksiju dzīvžoga un, čiepstēdami kā negudri, tūliņ cēlās spārnos, ir gan ļoti tīkams, bet stingri aizliegts medījums.

Šās leļļu mājiņas dārzs bija īsta burvju valstība, vesels puķu mežs, kurā kūņojās tādas dzīvas radības, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Starp katra rozes zieda bieza­jām, zīdainajām lapiņām dzīvoja sīki, krabjiem līdzīgi zir- neklīši, kas sāniski metās prom, ja tos iztramdīja. Mazie, caurspīdīgie ķermenīši krāsā pieskaņojās puķēm, uz ku­rām zirneklīši mitinājās: tie bija sārti, ziloņkaula krāsā, tumšsarkani vai sviesta dzeltenumā. Pa rožu stublā­jiem, kas bija kā nosēti ar laputīm, kā tikko nolakotas rotaļlietiņas kustēja mārītes: nespodri sarkanas mārītes ar lieliem, melniem raibumiem; gaišsarkanas mārītes ar brūniem raibumiem; oranžkrāsas mārītes ar pelēkiem un brūniem traipiņiem. Mīlīgās, apaļās mārītes rāpaļāja pa rožu stublājiem un barojās ar anēmiskajām laputīm. Nam­daru bites kā mazi, pūkaini, zili lācēniņi, darbīgi dūkda­mas, lidinājās līkločiem starp puķēm. Slaidie, glītie sfingi jocīgā rosībā plivinājās virs celiņiem, šad tad izplestiem, trīsošiem spārniņiem sastingdami uz vietas, lai iebāztu garo, kustīgo snuķīti kādā ziedā. Starp celiņu baltajiem oļiem ložņāja lielas, melnas skudras, sapulcēdamās bari­ņos ap visdīvainākajām trofejām: beigtu kāpuru, rozes ziedlapas plēksnīti vai sakaltušu zāles stiebriņu ar sēklu čemuru galā. Šās darbīgās dzīves mūzikas pavadījums bija nekad neapklustošā cikādu sanēšana apkārtējās olīvju birzīs aiz fuksiju dzīvžoga. Ja dienasvidus trīsošā tveice piepeši sāktu skanēt, tie varētu būt vienīgi cikādu sav­dabīgie zvani.

Sākumā šī ņudzošā dzīvība pašā mājas durvju priekšā mani tā apstulboja, ka es samulsis staigāju apkārt pa dārziņu, pavērodams te vienu, te otru sīko būtni, taču ik mirkli novērsdamies, lai ar acīm izsekotu košajiem tauri­ņiem, kas pārlidoja pār dzīvžogu. Pamazām, kad drusku jau biju pieradis pie kukaiņu rosības puķēs, varēju sākt koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu notupēt vai nogulēt uz vēdera, vērodams, kā dzīvo kukainīši man visapkārt, bet Rodžers ar rezignētu fizionomiju sēdēja man blakus. Šādā veidā iepazinu daudzas apbrīnojamas norises.

Konstatēju, ka mazie krabju zirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat veiksmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai nocelt zirneklīti no vīnsarkana rozes zieda, kur tas tupēja kā koraļļu zīlīte, un ielikt to vēsi baltas rozes ziedā. Ja ku­kainītis palika jaunajā vietā — un parasti tā notika —, skaidri varēja vērot, kā košā krāsa pamazām izzūd, it kā zirneklītis no pārmaiņas būtu saslimis ar mazasinību; un pāris dienu vēlāk tas rāpoja starp ziedlapiņām balts kā pērlīte.

Atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju žoga mīt cita veida zirnekļi — mazi, neganti mednieki, veikli un plēsīgi kā tīģeri. Zirneklis, acīm saulē zalgojot, čāpoja pa sauso lapu valstību, šad tad apstādamies un izsliedamies uz spal­vainajām kājām, lai pavērtos visapkārt. Ieraudzījis kādu mušu sauļojamies, zirneklis sastinga; tad lēnām, lēnām, gandrīz tik nemanāmi, kā pumpurs atver ziedlapiņas, sāka virzīties uz priekšu, aizvien tuvāk un tuvāk upurim, tikai šad tad apstādamies, lai uz lapu virsmas piestipri­nātu savu zīda stīgu, ja rastos vajadzība glābties. Pielīdis pavisam tuvu, mednieks apstājās, mirkli pamīņājās, mek­lējot stingrāku pamatu, un tad, spalvainās kājas izpletis, lēcienā metās snaudošajai mušai virsū. Nekad man nega­dījās novērot, ka no šiem mazajiem uzbrucējiem kāds nebūtu notvēris laupījumu, ja vien bija pareizi sagata­vojies.

Visi šie atklājumi mani ārkārtīgi sajūsmināja, un man gribējās ar kādu dalīties, tādēļ es bieži vien pārbiedēju ģimeni, iebrāzdamies mājā ar graujošu vēsti, ka dīvainie, ērkšķainie kāpuriņi uz rozēm īstenībā nemaz nav kāpuri, bet gan ir mārīšu mazuļi, vai arī ar tikpat pārsteidzošu jaunumu, ka zeltactiņas dēj oliņas «koka kājām». So brī­numu man laimējās noskatīties pašam savām acīm. Atradu uz rozēm zeltactiņu un raudzījos, kā tā rāpo pa lapām, apbrīnoju tās skaistos, trauslos it kā zaļa stikla spārniņus, un milzīgās, zeltaini mirdzošās acis. Pēc brītiņa tā apstā­jās uz rozes lapas, pietupās. Tādā stāvoklī zeltactiņa pa­lika apmēram minūti, tad pacēla asti, un no tās, man par lieliem brīnumiem, sāka stīdzēt bezkrāsains diedziņš, ne resnāks'par matu. Pašā matiņa galā parādījās oliņa. Zelt­actiņa mazliet atpūtās, tad atkārtoja procedūru, līdz lapas virsma izskatījās kā no vienas vietas ar sīksīciņu staipek- nīšu kārtu apaugusi. Izdējusi oliņas, zeltactiņa pakustināja ūsas un, zaļos, caurspīdīgos spārniņus plivinādama, aiz­laidās.

Taču visbrīnumainākais atklājums, ko piedzīvoju šajā daudzkrāsainajā Liliputijā, laikam tomēr bija spīļastu perēklis. Ilgi biju nomeklējies, kārodams tādu uziet, bet visu laiku man neveicās, tādēļ prieks par atradumu bija tik liels, it kā es negaidot būtu saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Pacēlis paprāvu mizas gabalu, ieraudzīju bērnistabu — mazu aliņu zemē; to kukainis droši vien pats bija izracis. Dobītes vidū mātīte perēja dažas baltas oliņas. Viņa tu­pēja uz tām kā vista un. pat nepakustējās, kad es pacēlu mizu un dobumiņā ielija spilgtā saules gaisma. Oliņas saskaitīt man neizdevās, taču to nebija daudz, un es no­spriedu, ka mātīte visas vēl nav izdējusi. Uzmanīgi noliku mizu atpakaļ.

Kopš šā brīža aizrautīgi sargāju perēkli. Uzcēlu no akmeņiem tam apkārt valni un drošības dēļ piedevām uzrakstīju ar sarkanu tinti brīdinājumu mājiniekiem un piestiprināju to pie kociņa turpat blakus. Brīdinājuma uzraksts skanēja: «UZMNIGI — SPĪĻASTES PEREKLIS — LUDZU NESABRADAT.» Zīmīgi, ka vienīgie divi pareizi uzrakstītie vārdi attiecās uz bioloģiju. Apmēram ik stundu aizgāju pie spīļastu mātes un uzmanīgi to vēroju minūtes desmit. Biežāk pārbaudīt perēkli neuzdrošinājos, bīdamies, ka mātīte varētu to pamest. Pamazām olu kaudzīte zem viņas pieauga lielāka, un man likās — viņa vairs nebrīnās par to, ka es laiku pa laikam paceļu mizu. Es pat nospriedu, ka viņa jau sāk mani pazīt, jo laipni kustināja ūsas.