Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Noguris no skaidrošanas, viņš apsēdās ceļmalā un sāka pūst uz stabulītes vienkāršu melodiju, brīžiem to pār­traukdams un iedziedādamies ērmotā balsī, kas plūda it kā caur degunu. Tie nebija nekādi īstie vārdi, bet dīvainas, nazālas skaņas, kas veidojās rīklē un spiedzīgi plūda ārā pa degunu. Taču viņš dziedāja tik dzīvīgi un ar tādu apbrīnojamu mīmiku, ka klausoties radās pārliecība —• šīm skaņām tiešām ir sava nozīme. Beidzot viņš iebāza stabuli jau tā pārblīvētajā kabatā, mirkli domīgi parau­dzījās uz mani, tad nocēla no pleca nelielu maišeli, atsēja tam galu un, man par lielu sajūsmu, izbēra uz putekļainā ceļa pusduci bruņurupuču. Bruņurupuču mājiņas bija ar eļļu spoži nopulētas, turklāt svešais nezin kāpēc bija iedomājies apsiet dzīvniekiem ap priekškājiņām sārtas lentītes. Bruņurupuči nesteidzīgi izbāza galvu un kājas no mirdzošā mājokļa un kūtri sāka čāpot pa ceļu. Es viņus vēroju, gluži mēms aiz brīnumiem; vislabāk man iepa­tikās neliels bruņurupucītis, kura mājiņa nebija lielāka par tējas tasi. Tas šķita spriganāks nekā pārējie, un bru­ņas tam bija gaišākas — kastaņu, dedzināta cukura un dzintara krāsā. Acis mirdzošas un gaita tik naska, cik nu naska bruņurupucim vispār var būt. Domās apsvēr­dams iespējas, ilgi vēros viņā. Centos sevi pārliecināt, ka mājinieki bruņurupucīti saņems ar gavilēm un var­būt vēl slavēs mani, ka esmu mācējis atrast tik skaistu eksemplāru. Par to, ka man nebija klāt naudas, es nepa­visam neraizējos, jo varēju gluži vienkārši pateikt sve­šajam, lai otrā dienā atnāk uz mūsu māju saņemt maksu. Man pat prātā neienāca, ka viņš varētu man neuzticēties. Pietika ar to, ka esmu anglis, salinieki mīlēja un cienīja visus angļus daudz vairāk, nekā mani tautieši to pelnī­juši. Pavaicāju Vīram ar rožu vabolēm, cik bruņuru­pucītis maksā. Viņš pacēla abas rokas ar izplestiem pirk­stiem. Es nebiju velti vērojis, kā kaulējas zemnieki. Tādēļ enerģiski papurināju galvu un, neviļus atdarinādams svešo, pacēlu divus pirkstus. Viņš, tādu piedāvājumu šausmās noraidīdams, aizvēra acis un pacēla deviņus pirk­stus; es — trīs; viņš papurināja galvu un, mazliet pado­mājis, pacēla sešus pirkstus; arī es papurināju galvu un papletu piecus. Vīrs ar rožu vabolēm vēlreiz papurināja galvu, turklāt dziļi un sērīgi nopūzdamies; labu brīdi sēdē­jām, klusēdami un noskatīdamies bruņurupučos,' kas ne­veikli, ar mazu bērneļu tūļīgo apņēmību bez mērķa kūņo­jās pa ceļa putekļiem. Beidzot Vīrs ar rožu vabolēm norādīja uz mazo bruņurupucīti un atkal pacēla sešus pirkstus. Es purināju galvu un rādīju piecus pirkstus. Ro­džers skaļi nožāvājās; viņam šī bezvārdu kaulēšanās laikam bija pagalam apnikusi. Svešais pacēla rāpulīti un ar mīmikas palīdzību centās man ieskaidrot, cik tam skaistas bruņas, cik taisna galviņa un asi nagi. Es paliku nepie­lūdzams. Vīrs ar rožu vabolēm paraustīja plecus un, pa­cēlis piecus pirkstus, sniedza man bruņurupuci.

Nu es viņam atzinos, ka man nav naudas un ka viņam nākamajā dienā vajadzēs atnākt uz mūsu māju; viņš pa­māja ar galvu, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Sajūsmā par savu ieguvumu gribēju tūliņ doties mājup, lai parādītu to savējiem, tādēļ atvadījos, pateicu svešajam paldies un steidzos prom. Sasniedzis vietu, kur man vaja­dzēja nogriezties olīvju birzī, es mazliet apstājos, lai pa­matīgāk apskatītu pirkumu. Tas patiesi bija skaistākais bruņurupucis, kādu jebkad biju redzējis, un, pēc manām domām, vērts vismaz divtik, cik par to biju samaksājis. Ar pirkstu paglāstījis zvīņaino galviņu, uzmanīgi iebāzu dzīvnieciņu kabatā. Pirms devos pa nogāzi lejup, parau­dzījos atpakaļ. Vīrs ar rožu vabolēm joprojām bija tur­pat uz ceļa, taču tagad viņš, pats sevi uz stabulītes pava­dīdams, dejoja, ritmā šūpodamies un palēkdamies, bet viņam pie kājām uz ceļa smagnēji un neveikli šurp turp pastaigājās bruņurupuči.

Jaunpienācēju mūsu mājā nokristīja par Ahilu; izrā­dījās, ka viņš ir ļoti saprātīgs un piemīlīgs radījums ar izcilu humora izjūtu. Sākumā mēs viņu turējām dārzā, piesietu aiz vienas kājas, bet, kad viņš aprada, ļāvām klaiņot, kurp vien pats vēlējās. Ahils ļoti drīz iegaumēja savu vārdu, vajadzēja tikai viņu pāris reižu pasaukt un pēc tam brīdi pacietīgi pagaidīt, līdz viņš, kaklu satraukti izstiepis, kaut kur parādījās un uz pirkstu galiem čāpoja šurp pa šauro, grantēto celiņu. Viņš ļoti labprāt ēda no rokas — majestātiski aptupās saulē un ļāva, lai sniedzam viņam salātu lapiņu, pieneni vai vīnogu. Vīnogas viņam garšoja tikpat ļoti kā Rodžeram, tā ka visu laiku valdīja spēcīga konkurence. Ahils tupēja, gremodams vīnogas, sula viņam tecēja gar zodu, bet Rodžers gulēja turpat līdzās un, siekalām pilot, mokpilnu skatienu vēroja bruņu­rupuci. Rodžers vienmēr dabūja savu godīgu tiesu vīn­ogu, taču pat tad viņam šķita, ka neesot gan vērts tādus gardumus izniekot bruņurupucim. Kad ēšanas procedūra bija beigusies un es negadījos klāt, Rodžers mēdza pie­zagties pie Ahila un sāka viņu kārīgi laizīt, negribēdams aizlaist nelietā vismaz to mazumiņu sulas, kas rāpulim notecējusi, ogas gremojot. Ahils, sašutis par tādu nekaut- rību, mēģināja iekampt Rodžeram purnā, bet, kad suņa slapjā mēle kļuva pārāk apgrūtinoša, nikni iešņākdamies, ierāvās bruņās un nebija pierunājams bāzt galvu ārā, iekams neaizvācām Rodžeru projām.

Taču vislabāk Ahilam garšoja meža zemenes. Jau tās ieraugot vien, viņš kļuva bezprātīgs, svaidījās no vienas puses uz otru un, kaklu izstiepis, vēroja, vai viņu pacie­nās, ne mirkli nenolaizdams no devēja mazās, melnām podziņām līdzīgās ačeles. Sīkās zemenītes, kas nebija lie­lākas par zirni, viņš norija vienā paņēmienā. Bet, ja iedeva prāvāku ogu, teiksim, rieksta lielumā, viņš izda­rījās tik dīvaini, kā neesmu redzējis rīkojamies nevienu bruņurupuci. Viņš sagrāba ogu mutē un ar visu steidzās, cik nu ātri kājas nesa, uz drošu, klusu vietiņu starp puķu dobēm, kur izlaida ogu no mutes un ar baudu lēnītēm notiesāja, tad tūliņ čāpoja pēc nākamās.

Reizē ar kaislību uz zemenēm Ahilam radās kaislība uz cilvēku sabiedrību. Tiklīdz kāds izgāja dārzā un apsē­dās pasauļoties vai palasīt, drīz vien iečabējās neļķu pu- duriņi un parādījās Ahila rievainā, nopietnā fizionomija. Ja jūs sēdējāt krēslā, viņš novietojās iespējami tuvu pie jūsu kājām un iegrima dziļā, mierīgā miegā, ļaudams gal­vai karāties ārā no bruņām, degunu atspiedis pret zemi. Taču, ja atgūlāties uz segas, lai sauļotos, Ahils bija pār­liecināts, ka esat nolicies zemē tikai viņam par patikšanu. Viņš steigšus vien ar priecīgu satraukumu sejā tuntuļoja pa celiņu uz jūsu segu. Pienācis viņš apstājās un brītiņu domīgi vēroja, kuru jūsu ķermeņa daļu izraudzīties alpī­nisma mēģinājumiem. Pēkšņi sajust, kā bruņurupucis stingrā apņēmībā iecērt nagus jums gurnā, lai uzrāptos jums uz vēdera, nav nekāds patīkamais pārdzīvojums. Ja nopurinājāt Ahilu nost un pārvietojāt segu citur, atelpa nebija ilga, jo Ahils neatlaidīgi pārmeklēja visu dārzu, līdz jūs atkal atrada. Šis paradums kļuva tik apgrūtinošs, ka, noklausījies savu tuvinieku daudzkārtīgos pārmetu­mus un draudus, biju spiests viņu ikreiz ieslodzīt, kad gulējām dārzā. Tad kādu dienu dārza vārtiņi bija pamesti vaļā un Ahils pazudis. Tūliņ tika organizētas meklēšanas ekspedīcijas, un manējie, kas pirms tam gandrīz bez mitas bija draudējuši nabaga rāpuli nomaitāt, tagad klīda pa olīvju birzīm, saukdami: