Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

— Ahil.. . zemenītes, Ahil… Ahil… zemenītes …

Beidzot mēs viņu atradām. Pa savam paradumam nevē­rīgi čāpodams, viņš bija iekritis vecā akā, kuras grodi sen bija sabrukuši, bet akas caurums puslīdz aizaudzis ar smilgām. Mums par lielām bēdām, Ahils bija beigts. Pat Leslija mākslīgās elpināšanas mēģinājumi un Margo pūliņi bāzt viņam mutē zemenes- (lai radītu, kā viņa iztei­cās, bruņurupucītim stimulu dzīvošanai) nekādus panā­kumus nedeva. Dziļās sērās mēs svinīgi apbedījām viņa mirstīgās atliekas dārzā zem zemeņu cera (māmuļas ideja). Larija sacerētā un drebošā balsī nolasītā īsā bēru runa kuplināja skumjās svinības. Noskaņu bojāja vienīgi Ro­džers, kurš, par spīti maniem aizrādījumiem, visu sēru ceremonijas laiku luncināja asti.

Drīz pēc skumjās šķiršanās no Ahila es no Vīra ar rožu vabolēm iemantoju citu lutekli. Šoreiz tas bija balodis. Tas bija vēl gluži maziņš, un mums vajadzēja to barot ar pienā izmiekšķētu maizi un mērcētiem graudiem. Put­nēns izskatījās kā mazs briesmeklītis — pirmās spalvas tikko spraucās caur sarkano, červeļaino ādu, kas bija klāta ar jauniem balodēniem raksturīgo dzelteno pūku, kura neviļus liek domāt, ka tā izkodināta ūdeņraža pār- skābē. Drausmīgā izskata dēļ Larijs ierosināja balodi no­saukt par Kvazimodo; man vārds patika, tā izcelsmi es nezināju un tādēļ piekritu. Kad Kvazimodo jau prata pats ēst un viņam bija uzaugušas spalvas, uz galvas joprojām palika dzeltenu pūku pušķis, piešķirdams viņam līdzību ar uzpūtīgu tiesnesi, kas uzmaucis galvā pārāk mazu parūku.

Tā kā Kvazimodo auga neparastos apstākļos un viņam nebija vecāku, kas iemāca baloža dzīves gudrības, viņš laikam nodomāja, ka vispār nav putns, un pat nemēģināja lidot. Ja viņš gribēja tikt uz krēsla vai galda, tad nostājās pie tā, ierāva galvu plecos un dobjā kontraltā dūdoja, līdz kāds viņu uzcēla. Viņš allaž gribēja būt kopā ar mums un centās pat piebiedroties pastaigās. To mēs neva­rējām pieļaut, jo tad vajadzēja balodi nest uz pleca, kas bija visai riskanti mūsu drēbēm, vai arī ļaut, lai tas soļo nopakaļ. Šajā gadījumā mums pašiem vajadzēja iet glie­meža gaitā, lai viņš spētu tikt līdzi, jo, tiklīdz aizgājām pārāk tālu uz priekšu, aiz muguras atskanēja sirdi plosoši, lūdzoši brēcieni, un atgriezušies ieraudzījām, kā Kvazi­modo, pēdējos spēkus saņēmis, rikšo mums pakaļ, asti izmisīgi izpletis, krūtis piepūtis, dziļā sašutumā par mūsu cietsirdību.

Kvazimodo par visu vari- gribēja nakti gulēt mājā; ne pierunāšana, ne bārieni nespēja viņu iedabūt baložu būdā, ko biju sameistarojis. Vislabāk viņam patika gulēt Margo gultas kājgalī. Taču vēlāk mēs viņu izsūtījām trimdā uz dzīvojamās istabas dīvānu, jo, tikko Margo miegā pagrie­zās uz otriem sāniem, Kvazimodo tūliņ pamodās, pa segu aizsoļoja līdz galvgalim un, skaļi un mīlīgi dūdodams, aptupās viņai uz sejas.

Larijs pirmais atklāja, ka Kvazimodo ir muzikāls putns. Viņam mūzika ne tikai patika, bet viņš prata arī atšķirt divus dažādus ritmus — valsi un militāro maršu. Ja klausījāmies citu mūziku, viņš piegāja, cik tuvu varēdams, gramofonam, piepūta krūtis, pievēra acis un savā nodabā klusi dūdoja. Bet, tikko ieskanējās valsis, viņš sāka riņķot ap gramofonu, pietupdamies, palēkdamies un tremolējošā balsī dūdodams. Izdzirdis marša taktis, viņš izslējās visā augumā, izrieza krūtis un maršēja pa istabu šurp un turp, turklāt tik skaļā un aizsmakušā balsī ķērca, ka likās, tū­liņ nosmaks. Nekad, dzirdēdams citu mūziku, viņš tā nedarīja. Reizēm gadījās, ka, ilgāku laiku mūzikas nedzir­dējis, viņš (sajūsmā, ka tā atskanējusi) sākumā sajauca valsi ar maršu vai otrādi, bet drīz vien, atskārtis savu kļūdīšanos, apstājās un uzņēma pareizo soli.

Kādā jaukā dienā, iedami modināt Kvazimodo, mēs konstatējām, ka viņš mūs visus pamatīgi piemuļķojis: starp spilveniem gulēja spoži balta ola. Šis notikums viņu pašu satrieca līdz sirds dziļumiem. Viņš kļuva sarūgti­nāts, īgns un, nikni knābādams, metās virsū katram, kas gribēja viņu paņemt rokā. Tad viņš izdēja otru olu, un viņa raksturs pārvērtās pilnīgi. Viņš — īstenībā viņa — kļuva aizvien mežonīgāka un izturējās pret mums tā, it kā mēs būtu viņas niknākie ienaidnieki; it kā baidoties par savu dzīvību, viņa virtuvē pēc barības centās ielavī­ties zagšus. Pat gramofons vairs nespēja viņu ievilināt mājā. Pēdējo reizi mēs viņu redzējām sēžam olīvkokā un dūdojam varen liekulīgā kautrībā, bet gabaliņu tālāk uz zara tupēja ļoti liels vīrišķīga izskata piepūties balodis, kas aizrautīgi un jūsmīgi atsaucās.

Kādu laiku Vīrs ar rožu vabolēm apmeklēja mūs visai regulāri, allaž atnesdams papildinājumu manai menažē- rijai, piemēram, vardi vai zvirbuli ar salauztu kājiņu.

Reiz mēs abi ar māti labsirdības uzplūdā atpirkām visas rožu vaboles un, kad viņš bija aizgājis, palaidām dārzā. Vairākas dienas mūsu mājā nebija glābiņa no rožu vabo­lēm — tās rāpoja pa gultām, līda vannas istabā, vakaros sitās pret lampām un krita mums klēpī kā smaragdi.

Pēdējo reizi Vīru ar rožu vabolēm redzēju kādu vakaru, kad sēdēju pakalnā un raudzījos uz ceļu. Viņš bija atkal laikam bijis kādās godībās un krietni sadzēries vīnu, jo streipuļoja no vienas ceļa malas uz otru, pūzdams uz sta- bulītes skumju melodiju. Es uzsaucu viņam labvakaru, un viņš, atpakaļ nepagriezies, nevērīgi pamāja man ar roku. Ceļa līkumā viņa siluets uz mirkli iezīmējās pret palsajām lavandas krāsas vakara debesīm. Es skaidri saredzēju viņa cepuri ar atlupušajām malām un plīvo­jošajām spalvām, briesmīgi piestūķētās svārku kabatas, bambusa būrus ar snaudošajiem baložiem viņam uz mu­guras un ap galvu tikko manāmu, nemitīgi riņķojošu mākonīti — rožu vaboles. Tad viņš iegriezās ceļa līkumā, un palika vairs tikai palsās debesis, kurās kā sudrabota putna spalva peldēja jaunā mēness sirpis, un stabulītes klusais trellis, kas pamazām izdzisa vakara krēslā.

CETURTĀ NODAĻA

PILNA SOMA GUDRĪBAS

Tikko bijām paguvuši cik necik iekārtoties Zemeņsārtajā mājiņā, māte nosprieda, ka es esot pamests pilnīgā savvaļā un katrā ziņā kaut kas jādarot manas izglī­tības labā. Bet kā to panākt nomaļā Grieķijas salā? Kā vienmēr, kad radās kāda problēma, visa ģimene aizrau­tīgi metās to atrisināt. Katram ģimenes loceklim bija sa­vas domas par to, kas man būtu visnepieciešamākais, un katrs tās aizstāvēja tik dedzīgi, ka ikviena diskusija par manu nākotni beigās izvērtas trakā ķīviņā.

— Viņam laika mācīties vēl tiku tikām, — sacīja Les­lijs. — Lasīt taču viņš galu galā prot. Es viņam varu iemācīt šaut, un, ja mēs nopirktu laivu, iemācītu arī būrāt.

— Bet, mīļais, tas taču viņam nākotnē nekā nedos, — māte šaubījās, nedroši piebilzdama: — Varbūt vienīgi tad, ja viņš dienās aizietu uz tirdzniecības floti vai tam­līdzīgi.

— Man šķiet, viņam būtu ļoti svarīgi iemācīties de­jot,— iejaucās Margo, — lai neizaugtu par neveiklu lamzu, kas minstinās un neprot izteikt ne vārda.

— Tiesa, mīļā, bet to viņš var iemācīties vēlāk. Viņam nepieciešamas pamatzināšanas, piemēram, matemātika un franču valoda… arī pareizrakstība viņam vēl lāgā ne­vedas.

— Literatūra, — dziļā pārliecībā noteica Larijs, — krietns pamats literatūrā viņam ir visnepieciešamākais. Pārējais viss nāks pats no sevis. Es viņu vienmēr mudinu lasīt labas grāmatas.