Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

— Bet vai tev nešķiet, ka lasīt Rablē viņam tomēr vēl par agru? — māte šaubīdamās apvaicājās.

— Ko niekus! — Larijs dedzīgi attrauca. — Ir ļoti sva­rīgi, lai viņš jau bērnībā iegūst pareizu skatījumu dzi­muma jautājumā.

— Tu esi gluži ķerts ar dzimuma jautājumu, — Margo stingri noteica. — Lai runājam par ko runādami, tu vien­mēr nonāc tikai pie tā.

— Viņam vajadzīga veselīga dzīve svaigā gaisā. Un, ja viņš iemācītos labi šaut un rīkoties ar burām… — Leslijs vēlreiz atsāka savu.

— Ak, beidz jel sprediķot… tūliņ tu ieteiksi vēl aukstu dušu.

— Ar tevi gan ir tīrais posts, tu savā sasodītajā augst­prātībā iedomājies, ka visu zini labāk, un negribi pat paklausīties, ko otrs domā.

— Tik aprobežotās domās kā tavējās tiešām nav vērts klausīties.

— Nu, nu, norimstiet, nav nekādas jēgas tā strīdēties, — māte centās abus nomierināt.

— Bet Larijs taču ir tik sasodīti nesaprātīgs.

— Jauki gan! — Larijs sadusmots iesaucās. — Es, šķiet, esmu vienīgais saprātīgais cilvēks mūsu ģimenē.

— Protams, mīļais, bet ar šādiem strīdiem mēs jautā­jumu neatrisināsim. Mums nepieciešams cilvēks, kas va­rētu Džeriju mācīt un palīdzēt viņa interešu izkopšanā.

— Man gan liekas, ka viņu interesē tikai viens, — Larijs indīgi noteica, — un tas ir piebāzt malu malas ar dažādiem kukaiņiem. Man šķiet, tur vairs nekāda izkop­šana nav vajadzīga. Mums jau tagad draud briesmas no visām pusēm… Šorīt pat — gribēju uzraut sērkociņu, bet no kastītes izlaidās milzīga kamene.

— Man tas pats gadījās ar sienāzi, — Leslijs drūmi piebilda.

— Tiešām, man arī liekas, ka tam reiz vajadzētu darīt galu, — sacīja Margo. — Es atradu uz tualetes galdiņa šausmīgu burku ar dažādiem tārpiem, un tā ir visur, kur vien paskaties.

— Zēns taču nedomā nekā ļauna, — māte, izlīdzināt gribēdama, iebilda. — Viņu tas viss ļoti interesē.

— Es būtu ar mieru pieciest kameņu uzbrukumus, — Larijs prātoja, — ja tam būtu kāda jēga. Bet tas viņam pašreiz ir tikai tāds periods, kas pāries līdz četrpadsmit gadu vecumam.

— Šis periods sākās jau tad, kad viņam bija divi gadi, — atteica māte, — un nav manāms, ka tas taisītos pāriet.

— Ja nu tu pastāvi uz to, ka viņam jāpiebāž galva ar nevajadzīgām zinībām, tad, man šķiet, Džordžs būs ar mieru viņu mācīt, — sacīja Larijs.

— Tas būtu brīnišķīgi! — māte sajūsmā iesaucās. — Vai tu aiziesi parunāt ar viņu? Jo drīzāk viņš sāktu, jo labāk.

Apskāvis Rodžera pinkaino kaklu, es vakara krēslā sēdēju zem vaļējā loga un ar interesi, kurā jaucās arī zināms sašutums, klausījos, kā ģimene spriež par manu likteni. Kad beidzot tas bija izlemts, sāku gudrot, kas šis Džordžs ir un kāpēc man tik nepieciešami būtu mācīties. Bet vakars bija puķu smaržu piesātināts, un olīvju birzis melnoja noslēpumainas un brīnumu pilnas. Draudošās izglītības briesmas aizmirsās, un mēs kopā ar Rodžeru devāmies medīt jāņtārpiņus tuvējos mežrožu krūmos.

Uzzināju, ka Džordžs ir Larijam sens draugs, kas apme­ties Korfu, lai rakstītu. Tas nebija nekas neparasts, jo visi Larija tālaika paziņas bija rakstnieki, dzejnieki vai gleznotāji. Turklāt Džordžs bija īstais vainīgais mūsu at­braukšanā uz Korfu, jo bija rakstījis par salu tik cildi­nošas vēstules, ka, pēc Larija ciešākās pārliecības, tā kļuva par vienīgo vietu, kur mums iespējams dzīvot. Nu Džordžam pienāca brīdis par savu pārsteidzību samaksāt. Viņš ieradās mūsu mājā pārrunāt ar māti manu audzinā­šanu, un mūs iepazīstināja. Aizdomīgi vērojām viens otru. Džordžs bija ļoti garš un ārkārtīgi kalsns vīrietis, kas kustējās ar marionetes ērmīgo, izmežģīto grāciju. Viņa kārno, miroņa galvaskausam līdzīgo seju daļēji noslēpa brūna ķīļbārdiņa un lielas brilles raga ietvaros. Viņam bija dobja, melanholiska balss un sauss, sarkastisks hu­mors. Izteicis asprātību, viņš viltīgā priekā pasmīnēja bārdā, nelikdamies ne zinis, kā citi to uztvers.

Pie manis mācīšanas Džordžs ķērās dziļā nopietnībā. Viņu nebiedēja apstāklis, ka salā nevarēja dabūt mācību grāmatas; pārbaudījis savu bibliotēku, viņš norunātajā dienā ieradās, apbruņojies ar gluži neiedomājamu grā­matu komplektu. Svinīgi un pacietīgi viņš ņēmās man mācīt ģeogrāfijas pamatus no kartēm, kas atradās Pīra Enciklopēdijas sensena izdevuma pielikumā, angļu va­lodu no dažādām grāmatām, sākot ar Vaildu un beidzot ar Gibonu, franču valodu no baismīgi biezas grāmatas Le Petit Larousse, matemātiku — pēc atmiņas. Man to­mēr šai skolas būšanā vissvarīgākais šķita tas, ka zināmu laiku veltījām arī dabaszinātnēm un Džordžs sīki un pa­matīgi man iemācīja, kā novērot parādības un kā novēro­jumus pēc tam pierakstīt dienasgrāmatā. Ar šo brīdi mana aizrautīgā, taču nemākulīgā interese par dabu tika ieva­dīta noteiktā gultnē, un es sapratu, ka pierakstot varu daudz vairāk iegaumēt un atcerēties. Vienīgie rīti, kad es ierados uz stundām laikā, bija tie, kad mācījāmies dabas­zinātnes.

Ik rītu pulksten deviņos Džordžs, enerģiski vicinādams spieķi, slāja pa olīvju birzi uz mūsu māju, tērpies šortos, sandalēs, galvā milzīgu salmu platmali ar atspurušu malu, grāmatu saini padusē.

— Labrīt, — viņš ar zobgalīgu smīnu mani sveicināja. — Ceru, ka skolnieks nepacietīgi gaida skolotāju.

Mazajā ēdamistabā aizvērtie slēģi sargāja mūs no sau­les; Džordžs zaļajā puskrēslā nolīka pār galdu, metodiski sakārtodams grāmatas. Saules nogurdinātās mušas lēnām rāpoja pa sienām vai, miegaini sīkdamas, laidelējās pa istabu. Arā cikādes skaļā jūsmā sveica jauno dienu.

— Paskatīsimies, paskatīsimies, — purpināja Džordžs, vilkdams garo rādītājpirkstu pa mūsu rūpīgi sastādīto stundu sarakstu. — Pareizi, matemātika. Ja atmiņa mani neviļ, mēs palikām pie ārkārtīgi grūtā uzdevuma, cik ilgi sešiem strādniekiem jāmūrē siena, ja trīs strādnieki to uzmūrē vienā nedēļā. Man prātā, ka mēs ap šo problēmu esam noņēmušies gandrīz tikpat ilgi, cik strādnieki, mūrē­dami sienu. Nu, tad apjozīsim savus gurnus un dosimies vēlreiz kaujā. Varbūt tev nepatīk uzdevuma formulējums? Palūkosimies, vai nevaram padarīt to interesantāku.

Viņš, domīgi bārdu plūkādams, nolīka pār burtnīcu. Tad lieliem, skaidriem burtiem uzrakstīja uzdevumam citu tekstu.

«Ja divi kāpuri noēd astoņas lapas vienā nedēļā, cik ilgā laikā četri kāpuri noēdīs tikpat daudz lapu?»

— Pamēģini izrēķināt šo uzdevumu.

Kamēr es nomocījos ap kāpuru šķietami neatrisināmo apetītes problēmu, Džordžs nodarbojās uz savu roku. Viņš bija izcils paukotājs un bez tam patlaban aizrāvies ar grieķu tautas deju mācīšanos. Gaidīdams, līdz es būšu izrēķinājis uzdoto, viņš krēslainajā istabā vingrinājās paukošanas paņēmienos vai izmēģināja sarežģītus dejas soļus; mani šīs nodarbības, maigi izsakoties, vienmēr izsita no sliedēm, un vēlāk es savu neapdāvinātību mate­mātikā piedēvēju tieši šim apstāklim. Vēl tagad, saskā­ries ar visvienkāršāko aritmētikas uzdevumu, acu priekšā redzu Džordža garo, lamzīgo augumu lokāmies un šūpo­jamies krēslainajā ēdamistabā. Dejas soļus viņš pavadīja, dūkdams dobji un bez melodijas kā iztramdīts bišu bars.

— Tum-ti-tum-ti-tum … tidli tidli tumti-di… kreiso pāri.. . trīs pa labi, atpakaļ, uz priekšu . . . reiz … tum-ti- tum-ti-tum-ti-dum . .. atpakaļ un apkārt vēl… šurp un turp… tidli didli tumpti-di… — viņš dūca, kājas cilā­dams un griezdamies, kā mīlas ilgu pārņemts gārnis.