Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pēc peldes biju kļuvis miegains un laisks, ādu klāja smalka, zīdaina sāls kārtiņa. Nesteidzīgi un snaudulīgi gājām atpakaļ uz ceļa pusi. Jutu, ka esmu krietni izsalcis, un sāku prātot, kurā no tuvākajām mājām varētu dabūt kaut ko ieēst. Brītiņu stāvēju uz ceļa un, apcerēdams ēša­nas problēmu, spārdīju ceļa putekļus, saceldams mazus, baltus mākonīšus. Ja aizietu ciemos pie Leonoras, kas neapšaubāmi dzīvoja vistuvāk, viņa mani pacienātu ar vīģēm un maizi, bet katrā ziņā gribētu, lai es noklausos jaunāko ziņojumu par viņas meitas veselību. Viņas meita bija sievišķis ar čērkstošu balsi, turklāt ar vienu aci šķie­lēja, un man pagalam'nepatika, tādēļ nebūt neinteresējos par viņas veselības stāvokli. Nolēmu pie Leonoras neiet; žēl gan, viņai ir vīģu koki ar gardākajām vīģēm visā apkārtnē, taču neiešu jau melno vīģu dēļ paciest to, ko nespēju paciest. Ja es tagad apmeklētu zvejnieku Taki, tad uzkultos tieši diendusas laikā un viņš no cieši aiz­slēģotās mājas dziļumiem tikai uzsauktu:

— Vācies prom, mazais rezgali!

Kristāki ģimene droši vien ir mājās, bet viņi samaksai par cienastu uzmāktos man ar nebeidzamiem apnicīgiem jautājumiem: vai Anglija ir lielāka par Korfu? Cik cil­vēku tur dzīvo? Vai visi angļi tiešām ir lordi? Kāds izska­tās vilciens? Vai Anglijā koki arī aug? — un tā joprojām bez gala un malas. Ja būtu rīta cēliens, es varētu iet cauri vīna dārziem un līdz mājām būtu pa ceļam pielasījis pilnu vēderu ar draugu veltēm: olīvēm, maizi, vīnogām, vīģēm, un, ja pašās beigās pamestu vēl līkumu gar Filomenas lauku, tad uzēdām droši vien saņemtu kraukšķošu, sārtu arbūza šķēli, aukstu kā ledus. Taču pašreiz bija diendusas laiks, vairums zemnieku noslēguši durvis, aizvēruši slēģus un nolikušies atpūsties.

Jautājums šķita grūti atrisināms, un, kamēr es prātoju, izsalkums auga augumā; sāku aizvien sirdīgāk spārdīt ceļa putekļus, līdz Rodžers protestēdams nošķaudījās un uzmeta man apvainotu skatienu.

Piepeši man iešāvās prātā vērtīga doma. Tepat otrpus kalnam mazā, spoži baltā mājiņā dzīvoja vecais kazu gans Jani ar savu sievu. Zināju, ka Jani pusdienlaikā noliekas pasnaust mājas priekšā vīnogulāju pakrēslī, un, ja pratīšu tuvodamies sacelt pietiekami lielu troksni, viņš droši vien pamodīsies. Reiz pamodies, viņš katrā ziņā uzņems mani kā daždien ciemiņu. Apkārtnē nebija ne­vienas zemnieku mājas, kur atnācēju aizvadītu nepacie- nājuši. Iepriecināts par šo domu, sāku iet pa akmeņaino taku, ko bija izdangājuši Jani kazu nagi, devos pāri pa­kalnam un otrā pusē pa ieleju uz priekšu, kur starp milzī­gajiem olīvkoku stumbriem spīdēja kazu gana mājiņas sarkanais jumts. Kad man šķita, ka esmu piegājis pietie­kami tuvu mājai, apstājos un aizlingoju akmeni. Skriešana pakaļ akmenim bija viena no Rodžera tīkamākajām izprie­cām; bet, ja sāka mētāt akmeņus, tad vajadzēja to atkār­tot daudz reižu, citādi viņš nostājās jums priekšā un sāka tik neganti riet, ka tīrā glābiņa dēļ bija jāmet atkal. Viņš aizskrēja pakaļ akmenim, atnesa to, nolika man pie kā­jām un saslietām ausīm, mirdzošām acīm, skrējienam saspringtiem muskuļiem gaidot atkāpās. Es nelikos zinis ne gar viņu, ne gar akmeni. Suns jutās pārsteigts; rūpīgi pārbaudījis akmeni, viņš atkal sāka skatīties man acīs. Es sāku svilpot un blenzu debesīs. Rodžers izmēģinājuma labad ievaukšķējās; tad, redzēdams, ka es vēl joprojām neprotos, viņš sāka skaļi un dobji riet, tā ka atbalss no­trīcēja visā birzī. Ļāvu viņam tā riet minūtes piecas. Biju pārliecināts, ka pa šo laiku Jani būs dzirdējis mūsu iera­šanos. Tad aizsviedu Rodžeram akmeni, kuram viņš līksmi aizdrāzās pakaļ, bet pats nogriezos pa celiņu uz mājas pusi.

Kā jau domāju, vecais kazu gans bija atlicies paēnā, ko radīja ap dzelzs stieplēm savijušos vīnogulāju robai­nās lapas, taču, man par lielu nepatikšanu, viņš gulēja ciešā miegā, atlaidies uz vienkārša priedes koka krēsla, kas bīstamā leņķī bija atsliets pret sienu. Rokas ļengani noslīgušas, kājas plati ieplestas, bet varenās, nikotīna iekrāsotās, vecuma izbalinātās, dzeltenbrūnās ūsas cilājās un drebēja spēcīgajos krācienos; tās izskatījās kā dīvai­nas ūdenszāles, ko cilā liegs vējiņš. Plato plaukstu resnie pirksti, viņam guļot, lāgiem noraustījās, un es varēju saskatīt rievotos, dzeltenīgos nagus, kas atgādināja tauku svecei nodrāztas skaidas. Grumbu izvagotā, priedes mizai līdzīgā brūnā seja miegā bija zaudējusi izteiksmi, acis cieši aizvērtas. Es neatlaidīgi raudzījos viņam virsū, it kā ar gribasspēku cenzdamies viņu pamodināt, taču velti. Iet klāt un viņu modināt neklājās, un es sāku prātot, vai būtu vērts gaidīt, kamēr viņš pats atmostas, vai tomēr labāk iet pie Leonoras un klausīties viņas apnicīgajā va­lodā, bet no tā mani paglāba Rodžers, kas, skriedams man pakaļ, saslietām ausīm un mēli izkāris, metās ap mājas stūri. Viņš ieraudzīja mani, paluncināja asti un kā gai­dīts pameta skatienu visapkārt. Piepeši viņš sastinga, sa­slēja ūsas un sāka lēni, stīvām kājām, satraukumā trīcē­dams, virzīties uz priekšu. Viņš bija ieraudzījis kaut ko, kas manai acij bija paslīdējis garām nepamanīts: kūkumu uzmetusi, zem Jani krēsla tupēja liela, kārna, pelēka ka­ķene un vēroja mūs zaļām, ļaunīgām acīm. Pirms es pa­guvu pastiept roku un sagrābt Rodžeru aiz čupra, viņš metās kaķenei virsū. Ierastā, zibenīgā kustībā kaķis, kā no lingas izšauts, uzlidoja vīnogulājos un, ar asajiem nagiem turēdamies, balansēja režģos, pie kuriem miegaini šūpojās vīnogu ķekari. Paslēpusies starp balto ogu ķeka­riem, kaķene, klusi šņākdama, raudzījās lejup. Piemuļķo­tais, sadusmotais Rodžers, atmetis galvu, sāka draudīgi un sirdīgi riet. Jani spēji atvēra acis, krēsls sagrīļojās, un viņš, rokas mētādams, centās noturēt līdzsvaru. Krēsls pašūpojās, bet tad nobūkšķēdams atkrita ar visām četrām kājām pie zemes.

— Svētais Spiridion, glāb! — Jani skaļi un žēlabaini iesaucās. — Dievs, apžēlojies!

Viņš iztrūcies raudzījās visapkārt, meklēdams trača cē­loni, ūsas drebēja; tad viņš ieraudzīja mani pazemīgi sēžam uz mūra. Es mīļi un pieklājīgi viņu pasveicināju, it kā nekas nebūtu noticis, un apvaicājos, vai viņš labi gulē­jis. Jani smiedamies uzslējās kājās un enerģiski pakasīja vēderu.

— Ak tad tu sacēli tādu troksni, ka man bezmaz galva pārplīsa. Vesels, vesels! Sēdi nost, mazo lord, — viņš aicināja, notraukdams putekļus no sava krēsla un pastum­dams to uz manu pusi. — Jauki, ka atnāci. Tu taču ietu­rēsi azaidu kopā ar mani un varbūt kādu lāsi arī iedzersi? Traki karsta pēcpusdiena, traki karsta — tādā jau pat pudele var izkust.

Viņš izstaipījās un nožāvājās, atklādams smaganas, kur nebija neviena zoba. Tad, pagriezies pret durvīm, varenā balsī uzsauca:

— Afrodīt! … Afrodīt!… Celies, siev, augšā … ārzem­nieki sanākuši! … Te pie manis sēž mazais lords … Atnes ēdienu .. . Vai tu dzirdi?

— Dzirdu jau, dzirdu! — aiz slēģotajiem logiem atsau­cās miegaina balss.

Jani atraugājās, nobraucīja ūsas, tad smalkjūtīgi nozuda aiz tuvākā olīvkoka. No turienes viņš atgriezās, gari žāvā­damies, un apsēdās uz mūra man blakus.

— Man šodien vajadzēja dzīt kazas uz Gasturi. Bet bija pārāk karsts, par traku karsts. Kalnos klintis tā sa­kaltušas, ka pie tām var aizdedzināt smēķi. Tad nu es labāk aizgāju nogaršot Taki jauno baltvīnu. Svētais Spiri- dion, kas tas par vīniņu! … Ugunīgs kā pūķa asinis un maigs kā piens … Kas par vīnu! Kad nācu atpakaļ, visa pasaule bija miega pilna, un tā nu es arī likos nosnausties.