Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Viņš nopūtās dziļi, taču bez nožēlas, un izķeksēja no kabatas apbružātu skārda tabakas kastīti un plānus, pelē­cīgus zīdpapīriņus. Iebēris šķipsniņu zeltainās tabakas brūnajā, červeļainajā plaukstā, viņš ar otras rokas pirk­stiem to maigi un saudzīgi saspaidīja. Uztinis smēķi, viņš norausa tabakas plūksniņas no smēķa galiem, sabēra atpakaļ kastītē, tad aizdedzināja cigareti ar lielu metāla šķiltavu, kuras deglis izvijās kā saniknota čūska. īsu brī­tiņu viņš apcerīgi sūca smēķi, aiztrauca no ūsām tabakas krislīti, tad atkal iebāza roku kabatā.

— Raugi, tev jau patīk visāda sīka dieva radība. Pa­skaties uz šo te — to es noķēru no rīta —, šis kā tāds ne­labais gribēja pabēgt zem akmens, — viņš sacīja, izvilk­dams no kabatas mazu, cieši aizkorķētu pudelīti, pildītu ar zeltainu olīveļļu. — Tas ir pamatīgs negantnieks, karo­tājs. Vienīgais karotājs, kurš, cik man zināms, var noda­rīt postu ar dibengalu.

Līdz augšai ar biezu eļļu pildītā pudelītē izskatījās kā no palsa dzintara darināta, un tās vidū kā šķirstā gulēja mazs šokolādes krāsas skorpions, atliecis asti kā līku turku zobenu uz muguras. Skorpions, protams, bija beigts, noslāpis savā dzidrajā kapā. Ap beigto ķermenīti zeltotajā eļļā veidojās mazs, blāvs mākonītis.

— Vai tu redzi? — Jani jautāja. — Tā ir inde. Viņš bijis pilns ar indi.

Es ziņkārīgi apvaicājos, kādēļ skorpionu vajadzēja bāzt eļļā.

Jani apmierināts pairgoja un nobraucīja ūsas.

— Vai tad tu, mazo lord, to nezini, kaut arī visu dienu noguli uz vēdera, tvarstīdams daždažādus kukaiņus? — viņš jautri noprasīja. — Nu labi, tad es tev pastāstīšu. Cilvēks nekad nezina, kas viņam mūžā var noderēt. Vis­pirms noķer skorpionu, dzīvu skorpionu, bet ķer to tik maigi kā lidojošu lapu. Pēc tam dzīvu, iegaumē, katrā ziņā dzīvu iebāz eļļas pudelītē. Sakarsē eļļu, lai viņš tur nobeidzas, pagaidi, kamēr svaigā eļļa uzsūc indi. Ja tevi jel kad sadzeltu kāds no viņa brāļiem (lai svētais Spiri- dions to novērš!), tad ieberzē koduma vietu ar tādu eļļu. Tā sadziedēs kodumu, un tas nesāpēs stiprāk par ērkšķa dūrienu.

Kamēr es sagremoju interesanto informāciju, no māji­ņas iznāca Afrodīte — grumbainu vaigu, sārta kā granāt- ābola sēkliņa —, nesdama skārda paplāti, uz kuras atra­dās vīna pudele, ūdens krūze, šķīvis ar maizi, olīvām un vīģēm. Mēs ar Jani dzērām vīnu, atšķaidījuši ar ūdeni, līdz tas kļuva tikko iesārts, un klusēdami ēdām. Kaut arī Jani nebija mutē neviena zoba, viņš noplēsa maizi ar smaganām, izvalstīja to kārīgi pa muti un rija nost lie­liem kumosiem, tā ka grumbainais kakls pietūka. Kad bijām paēduši, viņš atlaidās krēslā, rūpīgi izslaucīja ūsas un turpināja iesākto sarunu, it kā mēs to nemaz nebūtu pārtraukuši.

— Reiz es pazinu kādu puisi — tādu pašu kazu ganu kā es —, kurš bija aizgājis uz dzīrēm tālā ciemā. Krietni iereibis mājup nākdams, viņš, jādomā, nolēma kādu brīdi nosnausties un atrada jauku vietiņu zem mirtēm. Bet, kamēr viņš gulēja, no miršu lapu apakšas izrāpās skor­pions un ielīda nabagam ausī; kad šis modās, skorpions viņam iedzēla.

Šai stāsta dramatiskajā vietā Jani apklusa, nospļāvās pāri mūrim un uztina otru smēķi.

— Jā, — viņš beidzot nopūtās, — traki bēdīga bū­šana .. . Tas cilvēks bija vēl pavisam jauns. Sīkais skor­pions iedzēla viņam ausī — čik! … jā, taisni tā. Nabaga puisis nezināja, kur aiz sāpēm dēties. Brēkdams viņš skrēja pa olīvju birzi, nagiem galvu plēsdams… Ak vai! Briesmīgi! Neviens nedzirdēja viņa kliedzienus un ne- piesteidzās palīgā…. neviena dzīva dvēsele. Negantās sāpēs viņš skrēja uz ciemu, taču necik tālu netika. Beigts un pagalam viņš bija nokritis zemē ielejā netālu no ceļa. Nākamajā rītā, iedami uz tīrumiem, mēs viņu atradām. Kāds šaušalīgs skats! Kāds skats! No sīkā kodiena galva viņam bija piepampusi kā ķirbis, un viņš bija pagalam, beigts un pagalam.

Jani dziļi un sērīgi nopūtās, grozīdams pirkstos mazo eļļas pudelīti.

— Tāpēc, — viņš turpināja, — es kalnos nekad nelie­kos gulēt. Bet, ja nu varbūt gadītos kopā ar kādu draugu iedzert lieku vīna malku un aizmirst draudošās briesmas, es drošības pēc allažītiņ nēsāju līdzi skorpiona pudelīti.

Tad valodas novirzījās uz citiem, ne mazāk interesan­tiem tematiem; apmēram pēc stundas es piecēlos, nopu­rināju no klēpja drupačas, pateicos vecajam ganam un viņa sievai par viesmīlību, saņēmu atvadu dāvanai vīn­ogu ķekaru un devos uz māju pusi. Rodžers tecēja man cieši blakus, nenovērsdams acu no manas kabatas, jo bija pamanījis vīnogas. Beidzot, nonākuši olīvju birzī, kur jau stiepās pievakares garās ēnas un tādēļ bija krēslaini un vēsi, mēs apsēdāmies uz sūnām apauguša pauguriņa un brālīgi sadalījām vīnogas. Rodžers savējās notiesāja ar visām sēklām. Es sēkliņas spļāvu lokā sev visapkārt un savā prātā iztēlojos krāšņo vīna dārzu, kas izaugs šai vietā. Apēdis vīnogas, apvēlos uz vēdera un, zodu plauk­stās atbalstījis, sāku pētīt pauguriņu.

Netālu bija piemeties mazs, zaļš sienāzītis ar melanho­lisku fizionomiju un nervozi trina pakaļkājiņas vienu gar otru. Trausls gliemezītis, pārdomās iegrimis un vakara rasu gaidīdams, tupēja uz sūnu kumšķīša. Koši sarkana, resna ērce sērkociņa galviņas lielumā kā mednieks lauzās caur sūnu biezokņiem. Tā bija mikroskopiska, aizraujoša, dzīvu būtņu pilna pasaulīte. Vērodams, kā ērce lēnām cīnās uz priekšu, pamanīju kaut ko interesantu. Vietvie­tām sūnu zaļajā samtā bija redzami mazi, apaļi planku­miņi apmēram šiliņa lielumā. Tie bija tik vāri, ka saskatīt tos varēja tikai zināmā leņķī. Man plankumiņi atgādi­nāja pilnu mēnesi, kas tikko jaužams cauri bieziem mā­koņiem, vāri aplīši, kas it kā kustējās un mainījās. Es skatījos un prātoju, kā tie varētu būt radušies. Planku­miņi bija pārāk nevienādi un pārāk izklaidu, lai tos no­turētu par dzīvnieka pēdu iespiedumiem, un kurš dzīv­nieks gan rāpsies gandrīz vertikālā paugurā? Turklāt tie arī nepavisam neizskatījās pēc pēdu iespiedumiem. Pie­skāros vienam aplītim ar zāles stiebru. Tas palika, kāds bijis. Sāku jau domāt, ka tā ir pašu sūnu īpatnība. Pamē­ģināju vēlreiz, šoreiz spēcīgāk, un piepeši man aiz satrau­kuma sažņaudzās pakrūte. Likās, mans zāles stiebriņš pie­spiedis neredzamu atsperi, jo aplītis pacēlās kā lūka. Cie­šāk ieskatoties, sev par lielu brīnumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka; ar zīdu izoderētās, noapaļotās maliņas pre­cīzi piekļāvās ar tādu pašu zīdu izklāta tunelīša ieejai, ko vāciņš noslēpa. Lūkas mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar zīda vārstulīti, kas noderēja par virām. Raudzī­jos uz šo lielisko meistardarbu un nespēju iedomāties, kādas dzīvas būtnes varējušas tādu izgatavot. Centos ielū­koties zīda tunelītī, taču nekā neredzēju. Iestūmu tur zāles stiebru — nekādas reakcijas. Ilgi sēdēju, vērodams fan­tastisko mājoklīti un prātodams, kas gan to darinājis. Apsvēru, vai tā nevarētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis, ka lapsenes noslēgtu savu pūzni ar slepenām durvīm. Skaidrs, ka šo problēmu man neka­vējoties vajadzēja noskaidrot. Nolēmu aiziet pie Džordža un pavaicāt, vai viņš nezina, kas ir šis noslēpumainais dzīvnieks. Pasaucis Rodžeru, kurš nopūlējās, atrakdams kāda olīvkoka saknes, es rikšiem devos uz priekšu.