Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Braucu atpakaļ pa tumšajām, lietus noskalotajām ielām, Spiro, pie stūres sēdēdams, dobji dungoja dzies­miņu, un es sapņoju par pavasari, par visām tām brīniš­ķīgajām būtnēm, ko mēs ar Teodoru savāksim.

Beidzot siltais vējš un ziemas lietus šķita nospodrinā­jis debesis, tā ka, janvārim atnākot, tās bija dzidras un maigi zilas… tikpat zilas kā sīkās liesmiņas, kas cēlās no kokogļu dedzināšanas bedrēm, kur gruzdēja olīvkoku stumbri. Naktis bija klusas un dzestras un mēness tik ne­spodrs, ka vienīgi jūrā no tā atspoguļojās sudraba vizma.

Pēc palsās, caurspīdīgās rītausmas debesīs, dūmakā tinu­sies kā milzīgs zīda kokons, iznira saule un nobārstīja salu ar zelta putekšņiem.

Līdz ar martu pēdīgi atnāca pavasaris un piepildīja salu ar puķēm, smaržām un jauno lapu vizmu.- Cipreses, kas čīkstēdamas bija locījušās ziemas vējos, tagad smuid­ras un slaidas, bālzaļu ciekuriņu mantiju apmetušas, slē­jās pret debesīm. Lielos puduros uzziedēja vaskaini dzel­teni krokusi, stiepās pāri koku saknēm un tiecās uz strautu krastiem. Zem mirtēm no zemes kā milzīgas krā­sainas ledenes izlīda hiacinšu pumpuri, un ozolu ēnainajā biezoknī tūkstošiem violeto īrisu saplūda bezgalīgā zilgā dūmakā. Smalkās anemones šūpoja vēj pūtā savas ziloņ­kaula krāsas, ziedlapas, kuru maliņas šķita iemērktas vīnā. Gundegas, purenes, asfodeli un simtiem citu puķu viļņoja pļavās un mežos. Pat sirmvecie olīvkoki, ko bija saliekuši simtiem pavasaru, pārklājās sīku krēma krāsas ziedu če­muriem — gaužām skaistiem savā pieticībā, kā daždien pieklājas tik cienījamam vecumam. Tas nu bija īsts pava­saris: sala trīsēja un skanēja, it kā neredzama roka būtu pieskārusies lielai stīgai. Un visa daba to dzirdēja un līk­smi atsaucās. Pavasaris atspulgoja puķu ziedlapu vizmā, putnu spārnu vēdās, zemnieku meiteņu acu tumšajā mir­dzumā. Pārplūdušu dīķu niedrājā jūsmīgā korī kurkstēja vardes, kas izskatījās kā tikko no jauna pārkrāsotas. Ciema krodziņos vīns šķita sarkanāks un reibinošāks nekā citkārt. Raupji, darba saliekti pirksti apbrīnojamā mai­gumā pieskārās ģitāras stīgām, un pilnskanīgas balsis uz­ņēma jautru, mūndru dziesmu.

Mūsu ģimenē pavasaris katru ietekmēja citādi. Larijs nopirka ģitāru un krietnu mučeli stipra sarkanvīna. Tagad viņš lāgiem pārtrauca darbu, kā nu prazdams raustīja stīgas un maigā tenorā dziedāja Elizabetes laika mīlas dziesmas, neaizmirstot ik pa brīdim iestiprināties. Tas drīz vien padarīja viņu melanholisku, mīlas dziesmas kļuva aizvien skumīgākas, un Larijs pēc katras nodziedā­tas dziesmas ņēmās skaidrot tam ģimenes loceklim, kurš pagadījās tuvāk, ka viņam pavasara tuvošanās nenozī­mējot jauna gada sākumu, bet gan vecā gada aiziešanu mūžībā. Ar katru jaunu pavasari, viņš sacīja, izvilinā­dams no ģitāras drausmīgas skaņas, kaps rēgojoties par soli tuvāk.

Kādu vakaru mēs bijām izgājuši, mājās palika tikai māte ar Lariju. Larijs visu vakaru bija dziedājis — vienu dziesmu skumjāku par otru, līdz abi ar māti kļuvuši pa­visam grūtsirdīgi. Viņi bija gribējuši aizdzīt skumjas ar vīnu, taču iznāca pavisam otrādi, jo ne viens, nedz otrs nebija pieraduši pie stiprajiem grieķu vīniem. Atgriezu­šies mājās, jutāmies visai pārsteigti, kad māte ar vēj­lukturi rokā sagaidīja mūs pie namdurvīm. Svinīgā no­pietnībā un ļoti cienīgi viņa mums paziņoja, ka vēloties, lai viņu apbedī zem rožu krūmiem. Jauns šajā paziņo­jumā bija vienīgi tas, ka šoreiz viņa izvēlējusies tik ērti sasniedzamu vietu savu mirstīgo atlieku apglabāšanai. Māmuļa milzum daudz laika patērēja, izraugoties vietas, kur viņu varētu apbedīt, taču parasti tās visas atradās ļoti tālu, un mēs neviļus iztēlojāmies ainu, kā bērinieki bez elpas saļimst ceļmalā, nesasnieguši izraudzīto kapa vietu.

Taču tajos brīžos, kad Larijs nejauca mātei galvu, vi­ņai pavasaris nozīmēja milzīgu daudzumu svaigu dārzeņu, ar kuriem viņa eksperimentēja, un bezgala daudz puķu, kas viņai sagādāja neizsakāmu prieku dārzā. No virtuves nebeidzamā straumē plūda dažādi jauni ēdieni — zupas, sautējumi, mērces un uzkodas —, cits par citu gardāki, smaržīgāki, eksotiskāki. Larijam sākās nedienas ar vē­deru. Noniecinādams visvienkāršāko ārstniecības lī­dzekli — gausīgāk ēst, viņš iegādājās lielu kārbu dze­ramās sodas un pēc katras maltītes svinīgi norija sodas porciju.

— Kādēļ tu ēd tik daudz, mīļais, ja tev kļūst nelabi? — apvaicājās māte.

— Tādēļ, ka mazāk ēst nozīmētu izrādīt necieņu tavai pavāra mākslai, — Larijs glaimīgi atbildēja.

— Tu kļūsti šausmīgi resns, — valodā iekrita Margo,

— tas taču ir ļoti kaitīgi.

— Blēņas! — Larijs uztraucās. — Es taču neesmu no­barojies. Saki, māt, vai esmu resns?

— Izskatās gan, it kā tu mazliet būtu pieņēmies svarā, — māte, kritiski viņu aplūkojusi, atzina.

— Tā ir tava vaina! — Larijs gluži neloģiski iesaucās.

— Tu mani kārdini ar šiem eksotiskajiem gardumiem. Tevis dēļ man vēl piemetīsies čūla. Man vajadzīga diēta. Vai tu zini kādu labu diētu, Margo?

— Protams, — atsaucās Margo, ar sajūsmu pievērsda- mās savam iemīļotajam tematam. — Tu varētu izmēģināt diētu ar apelsīnu sulu un salātiem. Tā ir ļoti laba. Bez tam vēl ir piena un nevārītu dārzeņu diēta… ari laba, bet tai nepieciešams ilgāks laiks. Un vārītu zivju un rupjmaizes diēta. To es vēl pati neesmu izmēģinājusi, tāpēc nemāku ieteikt.

— Žēlīgā debess! — pagalam satriekts, ievaidējās La­rijs. — Vai tad tās ir diētas?

— Jā gan, — Margo nopietni atbildēja, — turklāt tei­camas. Es izmēģināju apelsīnu sulas diētu, tā man brīnum labi palīdzēja pret pinnēm.

— Nē, — Larijs stingri noteica. — To nu gan es ne­darīšu, neiešu jau kā tāds jūga lops ēst buntēm zaļu dār­zeņu un nezin ko vēl. Jums būs vien jāsamierinās ar to, ka šķiršos no jums ziedošā jaunībā, ka mani aizraus kapā sirds aptaukošanās.

Nākamajā maltītē viņš piesardzības labad ieņēma pa­matīgu soil.is devu pirms ēšanas un pēc tam sūdzējās, ka edienam esot ērmota piegarša.

Uz M.iiļŅ) pavasaris aizvien atstājis graujošu iespaidu. Rūpes p.n savu izskatu viņai nekad nedeva miera, bet pavasarī tas izvērtās gandrīz par īstu māniju. Guļamistabā krājās kaudzēm izmazgātu un izgludinātu drānu, bet ve­ļas aukla ielīka zem tikko izmazgāto tērpu svara. Spalgi dziedādama aplamā meldiņā, viņa šaudījās pa māju ar caurspīdīgas veļas klēpjiem un smaržu pudelēm rokās. Viņa izmantoja katru iespēju baltu dvieļu virpulī pazust vannas istabā, no kuras viņu nekāds spēks nespēja dabūt ara. Visi ģimenes locekli pēc kārtas dauzīja un raustīja durvis, bet vienīgais rezultāts bija Margo apgalvojums, k.i viņa tūliņ būšot gala, taču rūgta pieredze mums bija iemācījusi šim solījumam neticēt. Beidzot viņa iznira, ne­vainojami spodra, un dungodama aizgāja uz olīvju birzīm sauļoties vai uz jūru peldēties. Vienā no šīm pastaigām uz pludmali viņa bija sastapusi ārkārtīgi izskatīgu jaunu turku. Neparastā pieticībā viņa nevienam nebilda ne vārda par to, cik bieži sastopas ar jauno skaistuli, jo viņai licies — tā viņa vēlāk izteicās —, ka tas mūs neinteresē­šot. Visu, protams, atklāja Spiro. Viņš uzmanīja Margo labklājību ar bernardīniešu suņa nopietno gādību, un viņa nevarēja lāgā paspert ne soli, lai Spiro to nezinātu. Kadu rītu viņš notvēra māti vienu pašu virtuvē, drošības labad vēl pameta visapkārt piesardzīgu skatienu, lai pār­liecinātos, ka neviens nenoklausās, smagi nopūtās un at­klāja mātei noslēpumu.