Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Man trakot žēl jums to teikt, misis Darels, — viņš nopurpināja, — bet es domā, ka jums tas jāzin.

Māte jau sen bija pieradusi pie Spiro noslēpumainības, kad viņam bija kas stāstāms par mūsu ģimenes locekļiem, un viņa par to vairs neuztraucās.

— Kas tad šoreiz lēcies? — viņa jautāja.

— Mis Margo, — Spiro bēdīgi atteica.

— Kas viņai vainas?

Spiro mulsi paraudzījās visapkārt.

— Vai jūs zin, ka viņa satiekas ar vienu vīrietis? — viņš trīcošā balsī čukstus jautāja.

— Ar vīrieti? O … jā … jā, es to zinu, — māte dros­mīgi samelojās.

Spiro saraustīja bikses un paliecās uz priekšu.

— Bet vai jūs zin, ka tas ir turks? — viņš varen nikni noprasīja.

— Turks? — māte apmulsusi atjautāja. — Nē, to es ne­zināju. Bet kas tur ļauns?

Spiro šausmās paskatījās uz māti.

— Tētīt mīļais, misis Darels, jūs jautā — kas tur ļauns? Viņš taču ir turks. Tiem neliešiem nekad nedrīkst uz­ticēt jaunu meiteni. Viņi pārgriež tām rīkles, tādi viņi ir. Dieva vārds, misis Darels, nav labi, ka mis Margo iet kopā ar viņu peldēties.

— Labi, Spiro, — māte viņu nomierināja, — es paru­nāšu ar Margo.

— Es tikai domāju, ka jums to vajags zināt, misis Da­rels, vairāk nekā. Bet jūs tik nebēdā nenieks… ja tas ne­lietis kaut ko nodarīs mis Margo, tad es viņam rādīs, — Spiro nopietni nosolījās.

Saņēmusi šādu informāciju, māte par to ierunājās Margo, gan ne tik šabšalīgā veidā kā Spiro, un ierosi­nāja, ka vajadzētu turku jaunekli uzaicināt uz tēju. Margo sajūsmā tūliņ devās meklēt savu pielūdzēju,- bet māte uz ātru roku izcepa rausi un maizītes un nobrīdi­nāja mūs pārējos uzvesties pieklājīgi. Kad turks ieradās, redzējām, ka tas ir gara auguma jauns cilvēks cirtainiem matiem un tādu smaida viepli, kurš pauda ļoti maz hu­mora, toties jo lielu iedomību. Viņš izskatījās tik glums un pašapmierināts, ka neviļus atgādināja marta runci. Mātei viņš noskūpstīja roku tā, it kā ar to parādītu viņai sevišķu godu, bet pārējos izšķērdīgi apveltīja ar smai­diem. Māte, juzdama, ka viņas ģimenes locekļi klusībā sāk bozties, izmisīgi metās glābt situāciju.

— Cik jauki, ka atnācāt… es jau sen gribēju … bet, zināt, vienmēr jau pietrūkst laika… dienas aizlido kā putni… Margo mums ir tik daudz par jums stāstījusi… lūdzu, ņemiet maizīti… — māte bēra vienā laidā un, ap­buroši smaidīdama, sniedza viesim rauša gabalu.

— Ļoti laipni, — turks nomurmināja, pamezdams mūs neziņā, vai tas attiecas uz mums vai viņu pašu. Iestājās klusuma brīdis.

— Viņš te ieradies brīvdienās, — Margo pēkšņi pa­ziņoja, it kā tas būtu kaut kas ārkārtīgi neparasts.

— Tiešām? — Larijs dzēlīgi pārprasīja. — Brīvdienās? Žilbinoši!

— Man arī reiz bija brīvdienas, — ierunājās Leslijs, piebāzis pilnu muti ar rausi. — Es to vēl ļoti labi at­ceros.

Māmuļa nervozi pārbīdīja tējas traukus un vēroja sa­vus dēlus.

— Cukuru? — viņa pārspīlētā laipnībā vaicāja, — Vai vēlaties cukuru pie tējas?

— Pateicos, labprāt.

Atkal īss klusuma brīdis; mēs visi sēdējām, vērodami māti, kas lēja tasēs tēju un izmisusi meklēja tematu sarunai. Beidzot viesis pievērsās Larijam.

— Man šķiet, jūs rakstāt? — viņš bez mazākās intere­ses apjautājās.

Larijam iezibējās acis. Juzdama tuvojamies briesmas, māte pasteidzās ar atbildi, iekams Larijs paguva atvērt muti.

— Jā, jā, — viņa smaidīdama apstiprināja, — viņš raksta augām dienām. Klaudzina mašīnu vienā klaudzi­nāšanā.

— Man vienmēr licies, ka es spētu lieliski rakstīt, ja vien ķertos klāt, — turks noteica.

— Tiešam? — māte atjautāja. — Jā, tā, manuprāt, ir dabas dāvana, tāpat kā daudz kas cits.

— Viņš labi peld, — piebilda Margo, — iepeld draus­mīgi tālu jūrā.

— Es nepazīstu baiļu, — turks pieticīgi paskaidroja. — Esmu lielisks peldētājs, tādēļ nebaidos. Kad sēžu zirga mugurā, arī nebaidos, jo esmu lielisks jātnieks. Un jahtu spēju bez bailēm novaldīt pat taifūnā.

Viņš maziem malciņiem dzēra tēju un apmierināts vē­roja godbijības pilnās sejas.

— Jā, kā redzat, — viņš vēlreiz atkārtoja gadījumam, ja mēs nebūtu sapratuši, — es neesmu no bailīgajiem.

Tējas dzeršanai bija tādas sekas, ka nākamajā dienā Margo saņēma no turka vēstuli, kurā tas viņu uzaicināja vakarā uz kino.

— Vai tev šķiet, ka man vajadzētu iet? — Margo jau­tāja mātei.

— Lūdzu, ja tu vēlies, mījā, — atbildēja māte, stingrā balsī piemetinādama: — Tikai pasaki viņam, ka es iešu līdzi.

— Nu gan tev būs jautrs vakars! — noteica Larijs.

— Nē, mamm, lūdzu, nenāc, — Margo protestēja, — vi­ņam tas liksies ļoti ērmoti.

— Nieki, bērniņ, — māte nedroši atteica, — turki ir pieraduši, ka meitenes tiek apsargātas… Kā tad viņiem pašiem harēmos …

Tajā vakarā māte un Margo saposušās devās lejup pa nogāzi satikties ar turku. Vienīgais kino pilsētā bija brīvā dabā, un mēs aprēķinājām, ka filma beigsies vēlākais pulksten desmitos. Larijs, Leslijs un es nepacietīgi gaidī­jām viņas atgriežamies. Pusdivos naktī Margo un māte, nogurušas līdz nāvei, iestreipuļoja mājā un atkrita krēslos.

— Tad jūs tomēr pārnācāt? — Larijs viņas saņēma.

— Mēs nodomājām, ka esat kopā ar viņu aizbēgušas. Redzējām jau jūs auļojam pa Konstantinopoli kamieļu mugurās, tā ka sejas aizsegi vējā plīvo vien.

— Tas bija drausmīgs vakars, — izdvesa māte, audama nost kurpes, — neiedomājami drausmīgs.

— Kas tad notika? — apjautājās Leslijs.

— Pietika jau ar to vien, ka viņš bija salējies ar šaus­mīgām smaržām, — stāstīja Margo, — trakā smaka mani bezmaz nogāza gar zemi.

— Mūs apsēdināja vislētākajās vietās, tik tuvu ekrā­nam, ka man sāka sāpēt galva, — papildināja māmuļa,

— un tur mēs sēdējām saspiestas kā sardīnes bundžā. Bija tik smacīgi, ka trūka elpas. Un tad vēl piedevām man uzgadījās blusa. Tur nav ko smieties, Larij, es patiesi nezināju, ko iesākt. Sasodītā blusa ielīda man aiz korsetes un tur visu laiku tekalēja. Nevarēju taču sākt kasīties, tas būtu izskatījies nepieklājīgi. Centos ciešāk piespiesties pie sola atzveltnes. Man šķiet, viņš to pamanīja, jo visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Starpbrīdī viņš aizgāja un atnesa kaut kādus pretīgus, šķebinošus austrumnieku sal­dumus; pēc īsa brīža mēs visi bijām apbiruši ar pūder­cukuru, un man turklāt uzmācās drausmīgas slāpes. Otrajā starpbrīdī viņš pazuda vēlreiz un atgriezās ar puķēm. Iedomājieties, mīļie, puķes kinoseansa vidū! Tā tur uz galda ir Margo buķete.

Māte pamāja uz galdu, kur gulēja liels pavasara puķu pušķis, izrotāts ar krāsainām lentēm. Parakņājusies so­miņā, viņa izvilka no tās sīku vijolīšu pušķīti, kas izska­tījās, it kā tas būtu atradies satrakotam zirgam zem pa­kaviem.

— Sis, — viņa paskaidroja, — tika man.

•— Taču ļaunākais vēl bija priekšā, — ierunājās Margo.

— Jā, baismīgais brauciens, — māte apstiprināja. •— Kad iznācām no kinoteātra, cerēju — sēdīsimies ma­šīnā, bet nekā, viņš iestūma mūs nejauki smirdošos or­maņa ratos. Man šķiet, viņš patiesi ir jucis, ja domāja, ka visu šo ceļa gabalu iespējams nobraukt ormaņa ratos. Mēs braucām bezgalīgi ilgi, jo nabaga kleperis bija pa­galam piekusis; es sēdēju, cenzdamās būt pieklājīga, miru vai nost aiz vēlēšanās pakasīties un aiz slāpēm. Bet tas muļķis smaidīdams blenza uz Margo un dziedāja turku mīlas dziesmas. Es ar lielāko prieku būtu viņam iebel­zusi. Man šķita, mēs nemūžam nenokļūsim līdz mājām. Pat kalna pakājē netikām no viņa vaļā. Viņš uzstāja, ka nākšot mūs pavadīt, un apbruņojās ar pamatīgu rungu, apgalvodams, ka šajā gadalaikā meži esot čūsku pilni. Kā es uzelpoju, kad viņš beidzot aizvācās! Man gan šķiet, Margo, ka turpmāk tev vajadzētu būt piesardzīgākai pie­lūdzēju izvēlē. Tādas mokas es otrreiz vairs nespētu pār­dzīvot. Baidījos jau, ka viņš pavadīs mūs līdz pašām mā­jām un mums vajadzēs viņu aicināt iekšā. Man likās, mēs nekad vairs nespēsim no viņa atbrīvoties.