Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Es patiesi nezinu, mīļais, kādēļ viņi nevarētu apmes­ties «Pension Suisse»?

— Nav iespējams ielūgt cilvēkus ciemos un tad likt viņiem dzīvot trešās šķiras viesnīcā.

— Cik viesu tu īsti esi uzaicinājis? — māte jautāja.

— O, tikai dažus . .. divus trīs … Visi jau nesabrauks uzreiz. Domāju, viņi ieradīsies grupiņās.

— Ceru, tu tomēr man vismaz pateiksi, cik cilvēku esi ielūdzis, — māte uzstāja.

— Es lāgā neatceros. Daži vispār nav atbildējuši, bet tas neko nenozīmē … viņi droši vien ir ceļā un domā, ka nav vērts īpaši par to paziņot. Lai nu būtu kā būdams, ja tu savu budžetu aprēķinātu septiņiem astoņiem cilvē­kiem, man šķiet, ar to pietiktu.

— Tu gribēji teikt — kopā ar mums?

— Nē, nē, es gribēju sacīt — septiņi astoņi viesi un mēs paši.

— Tas ir absurds, Larij. Šajā mājā pie labākās gribas nav iespējams izmitināt trīspadsmit cilvēku.

— Nu, tad pārvāksimies uz citu māju. Es tev piedā­vāju ļoti saprātīgu atrisinājumu. Nesaprotu, par ko tu strīdies.

— Nerunā aplamības, mīļais! Pat ja mēs pārceltos uz māju, kur var apmesties trīspadsmit cilvēku, ko tad mēs darīsim ar liekajām istabām, kad viesi būs aizbraukuši?

— Ielūgsim citus, — Larijs atbildēja, brīnīdamies, ka mātei pašai nav iešāvies prātā tik vienkāršs izskaidro­jums.

Mātei aiz pārsteiguma brilles nošļuka uz degungala.

— Klausies, Larij, nekaitini mani! — viņa beidzot sacīja.

— Nav godīgi vainot mani, ja dažu viesu ierašanās var pilnīgi dezorganizēt tavu saimniecību, — Larijs augst­prātīgi noteica.

— Daži viesi! — māte salēcās. — Ļoti priecājos dzir­dēt, ka tu astoņus cilvēkus uzskati par dažiem viesiem.

— Nezinu, kādēļ tu ieņem tik nesaprātīgu nostāju?

— Ielūgt viesus, man par to nekā nesakot, tev varbūt šķiet ļoti saprātīgi?

Larijs uzmeta mātei aizvainotu skatienu un atkal ķērās pie grāmatas.

— Esmu darījis visu, kas manos spēkos, — viņš no­teica, — vairāk neko darīt nespēju.

Sekoja ilgs klusums. Larijs mierīgi lasīja, bet māte kārtoja vāzēs rožu pušķus un, klusu purpinādama, lika vāzes, kur pagadījās.

— Nebūtu vismaz pats valstījies bez darba, — viņa beidzot ierunājās. — Galu galā tie tomēr ir tavi draugi. Tavs pienākums ir kaut ko darīt.

Larijs īsta cietēja izskatā nolika grāmatu pie malas.

— Tiešām nezinu, ko tu no manis gribi, — viņš sacīja. — Tu nepiekriti nevienam manam priekšlikumam.

— Ja tu būtu ieteicis kaut ko jēdzīgu, es nepretotos.

-— Neredzu nekā nepieņemama savos ierosinājumos.

•— Larij, mīļais, pieņemies jel prātā. Mēs nevaram

skriet uz citu māju tādēļ, ka atbrauks daži viesi. Šaubos, vai mēs tik īsā laikā varētu kaut ko sameklēt. Un bez tam — Džerij a mācības.

— Ja vien tu gribētu, to visu varētu nokārtot.

— Mēs nepār celsimies uz citu māju, — māte stingri noteica. — To esmu izlēmusi.

Viņa pastūma brilles atpakaļ uz iedeguni, izaicinoši palūkojās uz Lariju un devās uz virtuvi, ar katru kus­tību paužot savu ciešo apņēmību.

Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu; jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās.

Apustulis Pāvils,

Jaunā māja bija milzīga, augsta celtne venē­ciešu stilā ar pabalējušu dzelteno narcišu krāsas sienām, zaļiem slēģiem un sarkanbrūnu jumtu. Tā atradās pa­kalnā pie jūras, pamestu olīvju biržu un klusu citronu un apelsīnu dārzu vidū. Šeit visam piemita senlaicīga melanholija — mājai ar saplaisājušajām, aplupušajām sie­nām, lielajām, skaņajām istabām, verandām, kur vējš bija sapūtis veselām kaudzēm pērno lapu un kuras bija tā apaugušas ar staipekņiem un mežvīna stīgām, ka lejas stāva istabās mūžam valdīja zaļš mijkrēslis; mazajā, ar žogu apjoztajā, novārtā pamestajā dārziņā, kas stiepās mājai gar vienu pusi, starp nezālēm aizaugušajiem celi­ņiem ziedēja rozes, anemones un ģerānijas; izvītie dzelzs vārtiņi bija pavisam sarūsējuši; nekoptie mandarīnu ko­ciņi bija tā nosēti ar ziediem, ka galva reiba no to smar­žas; plašajos augļu dārzos aiz žoga valdīja pilnīgs miers un klusums, tikai bites sanēja un šad tad zaros nospurdza kāds putns. Nemanāmi, klusi un skumji gāja bojā gan dārzs, gan māja — aizmirsta un pamesta pakalnā, no kura varēja redzēt margojošo jūru un Albānijas kalnu šķaut- nainās virsotnes. Likās, māja un visa apkārtne, pavasara saules apskurbināta, iegrimusi snaudā, ļaujot pilnu vaļu augt sūnām, papardēm un veseliem puduriem sīku suņ- sēņu.

Protams, šo māju atkal bija sameklējis Spiro, viņš ari noorganizēja, lai pārcelšanās noritētu ar minimālu jezgu un maksimālu efektivitāti. Trešajā dienā pēc tam, kad bijām māju pirmoreiz redzējuši, pajūgu rinda ar garam koka orēm aizveda pa putekļainajiem ceļiem mūsu man­tību, bet ceturtajā dienā mēs jau iekārtojāmies jaunajā vietā.

Mājai piederīgā zemes gabala malā atradās neliels na­miņš, ko apdzīvoja dārznieks ar savu sievu — paveci, sagrabējuši ļautiņi, kas, šķiet, kopā ar visu pārējo pama­zītēm gāja pretim iznīcībai. Dārznieka uzdevums bija piepildīt ūdenstvertnes, novākt augļus, spiest olīvas un, savācot medu no septiņpadsmit stropiem, kas sanēja zem citronkokiem, saņemt dažu labu bites dzēlienu. Aplamas pacilātības brīdī mātei ienāca prātā salīgt dārznieka sievu par izpalīdzi mūsu mājā. Viņu sauca par Lugarēciju, un viņa bija kārna sieviete nepatīkamu izskatu, ar pastā­vīgi sajukušiem matiem, ko nespēja savaldīt nedz mat­adatas, nedz ķemmes, ār kurām viņa tos centās piespraust, šķiet, tieši pie galvaskausa. Māte drīz atklāja, ka jaunā izpalīdze ir ārkārtīgi jūtīga; pat niecīgākā kritiskā pie­zīme par viņas darbu, lai cik delikāti izteikta, izraisīja veselus asaru plūdus no viņas brūnajām acīm, it kā viņai būtu nodarīta briesmīga pārestība. Tas bija tik sirdi plo­sošs skats, ka mātei drīz vien pārgāja vēlēšanās Luga- rēcijai kaut ko aizrādīt.

Visā pasaulē bija tikai viena vienīga iespēja uzburt smaidu Lugarēcijas drūmajā sejā un likt iemirdzēties viņas brūnajām spaniēla acīm, proti, vajadzēja sākt runāt par viņas kaitēm. Daudziem cilvēkiem hipohondrija ir tikai vaļas brīžu prieks, turpretī Lugarēcijai tā bija īsta, nopietna nodarbošanās. Kad mēs pārvācāmies uz jauno māju, viņu patlaban mocīja kuņģa kaite. Pirmos biļete­nus par viņas kuņģa stāvokli mēs saņēmām pulksten septiņos, kad viņa mums uznesa tēju. Iedama ar paplāti rokās no istabas uz istabu, Lugarēcija katram atsevišķi sīki un smalki izstāstīja par mocībām, ko iekšas viņai sagādājušas aizvadītajā naktī. Viņa prata visu attēlot ļoti uzskatāmi un stāstot vaidēja, elsa, locījās sāpēs; apstaigājusi visas istabas, viņa bija radījusi tik reālu savu ciešanu ainu, ka arī mums visiem aiz tīrās līdzjū­tības sāka sāpēt vēders.

— Vai tu nevarētu kaut ko darīt ar šo sievieti? — Larijs jautāja mātei kādu rītu, kad Lugarēcija bija pār­laidusi sevišķi mokpilnu nakti.

— Kas gan man, pēc tavām domām, būtu darāms? — māte atjautāja. — Es viņai devu iedzert tavu sodu.

— Tādēļ viņai droši vien naktī klājās tik grūti.

•— Esmu pārliecināta, ka viņa neprot ēst, kā pienā­kas, — sacīja Margo, — viņai, šķiet, vajadzīga laba diēta.