Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tie gani! — viņa vārgā balsī iesaucās. — Tik rupji… un smaka mani bezmaz nobeidza … vīraks kopā ar ķip­lokiem … Kur tādu smaku var ņemt…

— Nieki vien! — Margo priecīgi attrauca. — To visu var paciest, ja vien svētais Spiridions izpildīs manu lū­gumu.

— Ļoti nehigiēniska procedūra, — viebās māte, — tā gan drīzāk var slimības izplatīt nekā izārstēt. Man bail iedomāties, kas ar mums varētu notikt, ja mēs tiešām būtu noskūpstījuši viņam kājas.

— Bet es tās patiesi noskūpstīju, — Margo izbrīnī­jusies atsaucās.

— Margo! Nerunā blēņas!

— Kāpēc gan ne? To taču darīja visi.

— Kaut arī es tevi nepārprotami brīdināju to nedarīt?

— Tu man nekā neteici…

Es iejaucos, paskaidrodams, ka nepaguvu viņai laikus paziņot mātes brīdinājumu.

— Tik daudz cilvēku bija nosiekalojuši tās tupeles, bet tev vēl jāliek tur lūpas klāt!

— Es darīju tikai to pašu, ko darīja visi.

— Nesaprotu, kas tevi dzina tā rīkoties.

— Domāju, ka varbūt viņš izārstēs manas pinnes.

— Pinnes! — māte nicinoši attrauca. — Pielūko tikai, ka tev tagad nepiemetas kaut kas daudz ļaunāks par pinnēm!

Nākamajā dienā Margo iegūla ar smagu gripu, un S ir ētā Spiridiona reputācija mātes acīs noslīdēja līdz nullei. Spiro steigšus tika nosūtīts uz pilsētu sameklēt ārstu un atgriezās kopā ar neliela auguma, druknu vīriņu, kam bija salakoti mati, mazas ūsiņas un spožas ačeles aiz brillēm raga ietvaros.

Tas bija doktors Andručelli. Gaužām jauks cilvēks ar visai īpatnēju attieksmi pret slimniekiem.

— Fu-fu-fu, — viņš sacīja, ieiedams guļamistabā un ar nopēlumu palūkodamies uz Margo. — Fu-fu-fu! Kā jūs varējāt izdarīties tik nesaprātīgi, ko? Skūpstīt svētajam kājas! Fu-fu-fu! Jūs taču būtu tur varējusi sadabūt nezin kādu kaiti. Šoreiz jums palaimējies, jo tā ir tikai gripa. Un tagad dariet visu, ko likšu, citādi es mazgāju rokas nevainībā. Un, lūdzama, nesagādājiet, ar neprātīgu uzve­šanos man lieku darbu. Ja jūs vēlreiz iedomāsieties skūpstīt kādam svētajam kājas, es jūs ārstēt nenākšu. Fu-fu-fu … atradusi gan, ko darīt!

Kamēr Margo trīs nedēļas novārtījās pa gultu un Andručelli ik otro vai trešo dienu ieradās, purpinādams savu ierasto «fu-fu-fu», mēs pamazām iekārtojāmies jau­najā mājā. Larijs ievācās milzīgajā bēniņu telpā un salīga galdniekus, kas tur iebūvēja grāmatplauktus; Leslijs lielo, slēgto verandu mājas aizmugurē pārvērta par šautuvi un ikreiz, kad sāka vingrināties, izkāra ārpusē milzīgu sarkanu karogu; māte izklaidīgi rosījās pa flīzēm izklāto plašo virtuvi puspagrabā, vārīja veseliem galoniem bul­jona, klausījās Lugarēcijas monologos un raizējās par Margo. Mums ar Rodžeru bija piecpadsmit akru dārza, ko izpētīt, milzīga jauna paradīze, kas noveda līdz pat seklajai, siltajai jūrai. Tā kā tieši tad biju palicis bez skolotāja (Džordžs bija no salas aizbraucis), es varēju visu dienu pavadīt ārā, iegriežoties mājās vienīgi, lai steigšus paēstu.

Šajā interesantajā nogabalā pie pašām mājām es sa­stapu daudzas būtnes, ko uzskatīju jau par veciem draugiem, — rožu vabole^ zilās namdaru bites, mārītes -un zemes zirnekļus. Taču atklāju arī daudz jaunu dzīv­nieku, ar ko bija vērts iepazīties. Aizaugušā dārza apdru- pušajā mūra žogā perinājās desmitiem mazu, melnu skor­pionu, gludi un spīdīgi, kā no bakelīta darināti; vīģu un citronu kokos tūliņ aiz žoga dzīvoja milzum daudz smaragdzaļo koka vardīšu, kas vīdēja starp lapām kā burvīgas atlasa konfektes; kalna nogāzē varēja sastapt dažādas čūskas, spožas ķirzakas un bruņurupučus. Augļu dārzos mitinājās ļoti daudz putnu: cigļi, zaļžubītes, rud- astainie erickiņi, cielaviņas, vālodzes, reizēm pagadījās pat badadzeguzes — laškrāsā, melni baltas, tās saviem garajiem, līkajiem knābjiem rakņājās pa irdeno zemi, mani ieraudzījušas, izbrīnā izslēja cekulu, pacēlās spār­nos un aizlidoja.

Mājas dzegās bija ierīkojušās bezdelīgas. Tās bija atli­dojušas neilgi pirms mūsu pār vākšanās un tikko pabei­gušas darināt bumbveidīgās māla ligzdas, kas vēl tagad, brūnas un miklas, atgādināja tumšu, treknu rozīņkūku. Kad ligzdas nokalta un kļuva zeltainbrūnas kā biskvīts, vecās bezdelīgas ķērās pie popēšanas, šaudīdamās pa dārzu un vākdamas kopā sīkas saknītes, vilnas piciņas un spalvas. Divas ligzdiņas atradās zemāk par pārējām, tādēļ koncentrēju uzmanību tieši uz tām. Pieslēju pie sienas starp abām ligzdām redeļkāpnes un vairākas die­nas no vietas lēnām, piesardzīgi rāpos pa tām aizvien augstāk, kamēr sasniedzu augšējo spraisli, varēju uz tā apsēsties un apmēram no četru pēdu atstatuma ieskatī­ties ligzdās. Mana klātiene, šķiet, bezdelīgu pāri nebūt netraucēja, tās turpināja cītīgi strādāt, gatavojot mājokli gaidāmajai ģimenei, kamēr es tupēju uz redeļkāpnēm, bet Rodžers gulēja turpat zemē.

Pamazām iepazinu abus bezdelīgu pārus labi jo labi un gaužām ieinteresēts vēroju viņu ikdienas darbu. Abas bezdelīgas, ko es uzskatīju par mātītēm, bija raksturā ļoti līdzīgas — nopietnas, gādīgas, tramīgas un pļāpīgas, turpretim abi tēviņi stipri atšķīrās viens no otra. Viens ligzdas iekārtošanas laikā mēdza pienest brīnišķīgu ma­teriālu, bet neparko negribēja to uzskatīt par darbu. Viņš, piemēram, atgriezās ar jēra vilnas piciņu knābī, taču labu brīdi lidinājās pa dārzu, planēdams virs puķēm, veido­dams cēlus astotniekus vai šaudīdamies starp vīnogu­lāju balstiem. Sieva pa to laiku, pie ligzdas turēdamās un satraukti čivinādama, sauca viņu vienā saukšanā, bet viņš nu reiz nespēja raudzīties uz dzīvi nopietni. Arī otrai bezdelīdzienei bija nedienas ar vīru, tikai pavisam citāda rakstura. Vīrs bija pārlieku centīgs. Likās, ka viņš nolēmis nepamest neko neizmēģinātu, lai tikai varētu sagādāt mazuļiem labāko popējumu visā bezdelīgu kolo­nijā. Taču nabadziņš bija vājš aprēķinātājs un nekā ne­spēja atcerēties savas ligzdas apmērus. Parasti viņš atli­doja, satraukti kaut ko mazliet klusinātā balsī čiepstē­dams, un stiepa knābī vistas vai tītara spalvu, kas nebija mazāka par viņu pašu un turklāt ar tik resnu kātu, ka nebija ko cerēt to ielocīt ligzdiņā. Sieva ilgi centās viņu par to pārliecināt, abi nomocījās un nocīnījās, taču spalva ligzdā nebija iedabūjama. Ārkārtīgi vīlies, viņš beidzot palaida spalvu vaļā, tā novirpuļoja zemē, kur zem ligzdas jau krājās krietna kaudzīte, un aizlidoja meklēt kaut ko piemērotāku. Pēc brītiņa viņš atlidoja atkal, vai ļim­dams zem smaga, ar zemi un mēsliem pieskretuša vilnas pikuča. Nabaga bezdelīgu tēvs to lāgā nespēja pacelt uz dzegas, kur nu vēl līdz ligzdai.

Kad perēkļi beidzot bija izklāti, raibās oliņas izdētas un izperētas, abu tēvu raksturi jūtami mainījās. Tas, kurš pirmāk stiepa uz ligzdu tik daudz nederīga popējamā materiāla, tagad bezrūpīgi šaudījās virs kalna nogāzes un atgriezās ar nevērīgi knābī satvertiem kukaiņiem, kas lieluma un mīkstuma ziņā tieši atbilda viņa pūkaino, trīcošo atvasīšu vajadzībām. Turpretim otrs bezdelīgu tēvs šķita pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru un mokāmies bailēs, ka viņa mazuļi var nomirt badā. Bezdelīdzēniem pēc barības dzīdamies, viņš kļuva gluži vājš un atgrie­zās ligzdā ar neiedomājami nepiemērotu medījumu: lie­lām vabolēm, kam bija dzelkšņainas kājas un cieti spārni, milzīgām, nesagremojamām spārēm. Pie ligzdas pieķēries, viņš izmisīgi, bet velti centās iestūķēt milzu kumosus put­nēnu pastāvīgi atplestajos knābjos. Mani pārņēma šaus­mas, iedomājoties, kas būtu noticis, ja tēvam būtu palai­mējies iedabūt kādam mazulim knābī drausmīgo cienastu. Par laimi, viņam tas nekad neizdevās, un beidzot, pagalam nomākts, viņš nometa kukaini zemē un steigšus lidoja meklēt kaut ko citu. Es šim neprātim biju ļoti pateicīgs, jo viņš man sagādāja trīs tauriņus, sešas spāres un divus skudru lauvas, kādu manā kolekcijā vēl nebija.