Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Bezdelīdzienes pēc mazuļu izperēšanas izturējās gan­drīz tāpat kā parasti, tikai šaudījās mazliet žiglāk un viņu izdarībās bija jaušama apņēmīga centība, citādi nekādu pārmaiņu. Man šķita ļoti interesanti pirmoreiz mūžā no­vērot putna ligzdas sanitāro apkopšanu. Es bieži biju audzējis piejaucētus putnēnus un vienmēr brīnījos, kādēļ tie, gribēdami atviegloties, saslej gaisā dibentiņus un tirina asti. Tagad es izpratu cēloni. Bezdelīdzēnu ekskre­menti ir mazas bumbiņas, kas apklātas ar recekļa kār­tiņu. Mazuļi nostājas uz galvas, nodejo īsu, bet strauju rumbu un nokrata mēslu kapsuliņas uz ligzdas malas. Kad atlidoja mātes, tās piepildīja atplestos knābjus ar barību, pēc tam uzmanīgi paņēma knābītī ekskrementus un aiz­lidoja, lai nomestu tos kaut kur olīvju birzīs. Tas bija apbrīnojams process, un es aizrautīgi to vēroju, sākot ar astes tirināšanu, par ko man vienmēr nāca smiekli, un beidzot ar mātes aizlidošanu pār koku galotnēm, kur viņa mazo melnbalto bumbiņu nometa zemē.

Izmantodams bezdelīgu tēva paradumu nest mazuļiem dīvainus un barībai nepiemērotus kukaiņus, es divreiz dienā pārbaudīju laukumiņu zem ligzdas, cerēdams atrast kaut ko derīgu savai kolekcijai. Tur es arī vienu rītu pamanīju rāpojam ārkārtīgi neparasta izskata vaboli. Ne­ticēju, ka jukušais bezdelīgu tēvs būtu varējis atstiept tik lielu kukaini, pat ja viņš būtu izmanījies to noķert; tomēr es to atradu tieši zem bezdelīgu ligzdām. Tā bija prāva, neveikla, zili melna vabole ar lielu, apaļu galvu, gariem, posmainiem taustekļiem un pūšļa veida ķermeni. Visvairāk es brīnījos par vaboles segspārniem; izskatījās, it kā kukainis būtu nodevis tos mazgāšanā, pēc kuras tie pamatīgi sarāvušies, jo bija ļoti mazi — piemēroti vabolei, kas divreiz mazāka par šo. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā doma, ka vabolei torīt nav bijis tīru seg- spārnu un tā aizņēmusies spārnu pāri no savas mazās māsiņas, tomēr nospriedu, ka šāds pieņēmums, lai arī gaužām jauks, tomēr nebūs uzskatāms par zinātnisku. Konstatēju, ka pēc tam, kad biju turējis rokā vaboli, mani pirksti kļuvuši mazliet taukaini un ož pēc kaut kā kodīga, lai gan netiku manījis vaboli izdalām kādu šķid­rumu. Iedevu Rodžeram paostīt kukaini, gribēdams re­dzēt, vai viņš ir vienis prātis ar mani; viņš spēcīgi no­šķaudījās un novērsās, un es sapratu, ka vainīga vabole, nevis mana roka. Es rūpīgi noglabāju vaboli, lai pagai­dītu, līdz atnāks Teodors, un parādītu to viņam.

Tagad, kad bija iestājušās siltas pavasara dienas, Teo­dors katru ceturtdienu ieradās pie mums uz tēju; no pil­sētas viņš brauca ar ormani, aizvien bija tērpies nevai­nojamā uzvalkā, kreklā ar stīvinātu apkaklīti un cietmalu cepuri galvā; tas viss bija jocīgā kontrastā ar tīkliņiem, somām un preparātiem pildītajām kārbām, ar kurām viņš parasti apkrāvās. Pirms tējas mēs parasti aplūko­jām un identificējām visus jaunos paraugus, ko biju savācis. Tēju padzēruši, devāmies laukā, meklēdami dzīv­niekus, vai arī gājām ekskursijā — kā Teodors to mēdza dēvēt — uz tuvāko grāvi vai dīķi, lai atrastu tur sīko faunu Teodora kolekcijai. Viņš bez sevišķām grūtībām noteica, pie kādas sugas pieder mana dīvainā vabole ar augumam nepiedienīgajiem spārniem, un pastāstīja man par to brīnumu lietas.

— Aha! Jā, — viņš sacīja, vērīgi aplūkodams vaboli,

— tā ir eļļas vabole … Meloe pīoscaraboeus… Jā … šīm vabolēm patiesi ir visai īpatnējs izskats. Ķo tu teici? Ak, jā — segspārni… Raugi, šīs vaboles nelido. Ir vai­rāki paveidi cietspārņu, kas dažādu iemeslu dēļ zaudējuši spēju lidot. Eļļas vaboles dzīves stāsts ir ļoti interesants. Šī, protams, ir mātīte. Tēviņš ir krietni mazāks — varētu pat teikt, divreiz mazāks. Mātīte izdēj daudz sīku, dzeltenu, eļļainu oliņu. Kad attīstās kāpurs, tas ielien tuvākās puķes žiedkausiņā un gaida. Ir īpaša bišu vientuļnieču suga, un kāpurs gaida šādu biti. Kad tā atlido pie zieda, kāpurs … ē … uzsēžas tai mugurā … tas ir, ieķeras ar nagiem bites spalvojumā. Kāpuram laimējas, ja ir atli­dojusi bišu mātīte, kas vāc medu, lai piepildītu šūnu, kur pati iedēj oliņu. Tiklīdz bite šūniņu piepildījusi un tur oliņu iedējusi, kāpurs ievietojas šūnā, kuru bite aizvāko. Kāpurs apēd bites oliņu un pats paliek šūnā attīstīties. Es allaž esmu brīnījies, ka ir tikai viena īpaša bišu suga, kurai kāpuri uzbrūk. Jādomā, ka laba tiesa kāpuru uz­sēžas uz aplamām bitēm un aiziet bojā. Un, ja arī gadās īstās sugas bite, tad… ē… tomēr nav nekādas garan­tijas, ka tā ir mātīte, kas izdēs oliņu.

Viņš uz mirkli apklusa, pāris reižu pašūpojās pirkst­galos, domīgi raudzīdamies grīdā. Tad pacēla acis, kurās dzirkstīja smiekli.

— Es gribēju sacīt, — viņš turpināja, — ka tas ir kaut kas līdzīgs totalizatoram hipodromā… ja sader uz zirgu, kuram maz izredžu uzvarēt.

Viņš viegli pakustināja kastīti ar stikla vāciņu, tā ka vabole, pārsteigumā ūsas kustinādama, aizslīdēja no viena kastītes gala uz otru. Tad viņš kastīti uzmanīgi nolika atpakaļ uz plaukta pie maniem pārējiem parau­giem.

— Runājot par zirgiem, — jautri ieteicās Teodors, iespiezdams rokas sānos un viegli šūpodamies pirkstgalos,

— neatceros, vai esmu tev stāstījis, kā es uz balta zirga triumfāli iejāju Smirnā. Tas, raugi, bija pasaules kara laikā, un mūsu bataljona komandieris nosprieda, ka mums vajadzētu ieiet Smirnā ar īstu triumfa gājienu, kura priekšgalā, ja iespējams, jātu karavīrs uz balta zirga. Nelaimīgā kārtā šis apšaubāmais karavadoņa gods krita man. Es, protams, esmu mācījies jāt, bet nekad ne­esmu… hm… uzskatījis sevi par izcilu jātnieku. Taču viss gāja gods godam, mans zirgs drasēja varen cēli, līdz mēs nonācām gandrīz pie pašas pilsētas. Nu, raugi, dažos Grieķijas novados pastāv paraša svaidīt ar smaržām, rož- ūdeni vai kaut ko tamlīdzīgu savus… ē… varonīgos karavīrus. Es jāju gājiena priekšgalā, kad piepeši no kādas sānieliņas izdrāzās vecs sievišķis un sāka uz visām pusēm šķaidīt odekolonu. Zirgs to nepavisam neņēma ļaunā, taču nelaimīgā kārtā kāds piliens būs ticis tam acī. Viņš bija pieradis pie parādēm, pie gavilējoša ļaužu pūļa, bet nebija radis, ka viņam šķiež acīs odekolonu. Tas viņu traki satrauca, un viņš … ē. .. sāka uzvesties drīzāk kā cirka, nevis kā kara zirgs. Es noturējos tam mugurā vienīgi tādēļ, ka man kājas bija sapinušās kāpšļa siksnās. Kolonnai vajadzēja izjaukt savas rindas, lai no­mierinātu manu rumaku, taču tas bija tā uzbudinājies, ka komandieris nolēma — nevar ļaut tam drasēt triumfa gājiena priekšgalā. Tā nu kolonna devās uz priekšu pa galveno ielu, orķestris spēlēja, ļaudis gavilēja, un tā joprojām, bet es biju spiests ar savu balto zirgu paslep­šus pa sānieliņām nokļūt pilsētā, turklāt, lai mūsu paze­mojums būtu vēl lielāks, mēs abi jau pa gabalu smar­žojām pēc odekolona. Hm … kopš tās reizes man nekad vairs nav gribējies kāpt zirgam mugurā.

ASTOtā nodaļa

BRUŅURUPUČU PAKALNI

Aiz mūsu mājas pāri tuvākajām olīvju bir­zīm pacēlās virkne nelielu pakalnu cirtainām mugurām. Kalni bija apauguši lieliem miršu puduriem, augstu vir- sāju, no kura vietvietumis slējās ciprešu galotņu šķautnes.

Tā, šķiet, bija šī zemes gabala interesantākā vieta, jo tur rosījās visdažādākās dzīvās būtnes. Smilšainajās takās skudru lauvas kāpuri raka konusveida slazdu bedres un tad gaidīja parādāmies kādu neuzmanīgu gājēju, lai ar smilšu dušu ietriektu to bedres dibenā, kur upuris iekrita tieši kāpura drausmīgajos, knaiblēm līdzīgajos žokļos. Sarkano smilšu nogāzēs mednieklapsenes raka tuneļus un medīja zirnekļus; ar dzeloņa dūrienu viņas zirnekli para­lizēja un tad aizstiepa, lai pacienātu ar to savus kāpurus. Pa viršu ziediem lēnām čāpoja pāvaču lielie, treknie, spal­vainie kāpuri, kas izskatījās kā atdzīvojušās kažokādas apkakles. Siltajā, smaržīgajā miršu lapotnes mijkrēslī slē­pās dievlūdzēji un, galvas grozīdami, vēroja, vai negadī­sies medījums. Ciprešu zaros žubītes bija ievijušas glītas ligzdiņas, kur čiepstēja mazuļi lielām, izvalbītām acīm; zemākajos zaros zeltgalvīši vija savus mazos, trauslos, tasītēm līdzīgos perēklīšus no sūnām un spalviņām vai arī ar galvu uz leju karājās zaru galos, tikko dzirdami aiz prieka iečiepstēdamies, kad bija pamanījuši kādu sīku zirneklīti vai odu; zeltainie cekuliņi mirguļoja kā mazas bruņucepurītes, kad viņi lēkāja koka tumšajās pazarēs.