Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Nenoliedzu, ka viņa ir mazliet apnicīga, — teica māte, — bet ja nabaga sievietei tik smagi jācieš…

— Blēņas! — iesaucās Leslijs. — Viņai tas sagādā tīro prieku. Gluži tāpat kā Larijam, kad viņš ir slims.

— Lai nu būtu kā būdams, — māte aši metās vidū, — mums ar viņu jāsamierinās. Tuvumā nav neviena cita cilvēka, ko mēs varētu salīgt viņas vietā. Kad nā­kamreiz atnāks Teodors, palūgšu, lai tas viņu izmeklē.

Mums par lielu atvieglojumu, Lugarēcijas kuņģis at­laba, taču tūliņ viņai sāka sāpēt kājas, un nu viņa klibo­dama steberēja pa istabām, nemitīgi un skaļi vaidēdama. Larijs izteicās, ka māte neesot nolīgusi kalponi, bet īstu vampīru, un viņš nopirkšot dzelzs bumbu un važu, ko viņai pieķēdēt pie kājas. Tad mēs vismaz dzirdēšot viņu tuvojamies un pagūšot laikus paglābties, jo Lugarēcija bija pasākusi klusītēm zagties mums nopakaļ un tad pie­peši pie pašas auss negaidot skaļi iekunkstēties. Pēc tās reizes, kad Lugarēcija vienu rītu ēdamistabā novilka kur­pes, lai parādītu, kuri kāju pirksti vissāpīgākie, Larijs sāka brokastot savā istabā.

Taču Lugarēcijas kaites nebija vienīgais jaukums mūsu jaunajā mājā. Mēbeles, ko bijām noīrējuši kopā ar māju, bija fantastiska Viktorijas laika istablietu palieku kolek­cija, turklāt tās neaiztiktas bija nostāvējušas aizslēgtajā mājā gadus divdesmit. Visas malas bija bāztin piebāztas ar šiem neglītajiem, neērtajiem, nepraktiskajiem graus­tiem, kas čīkstēja un brīkšķēja, un, ja kāds smagākiem soļiem gāja garām, tām ar šāviena troksni atsprāga šķē­peles, saceldamas veselus putekļu mākoņus. Jau pirmajā vakarā ēdamgaldam vakariņu laikā nolūza kāja, un vaka­riņas pajuka pa grīdu. Pāris dienu vēlāk Larijs iesēdās milzīgā, pēc izskata solīdā krēslā, taču tajā pašā mirklī muguras atzveltne sabruka, pazuzdama kodīgu putekļu mākonī. Kad māte gribēja atvērt skapi (krietnas mājeles lielumā), durvis viņai velšus ievēlās rokās, un viņa no­lēma, ka steigšus kaut kas jādara.

— Mēs taču nevaram uzņemt ciemiņus mājā, kur visas lietas brūk kopā, ja uz tām ciešāk paskatās, — viņa sa­cīja. — Nekas cits neatliek — jānopērk dažas jaunas istablietas. Tie nu gan būs dārgākie ciemiņi, kādi mums jebkad bijuši.

Nākamajā rītā Spiro aizveda māmuļu, Margo un mani uz pilsētu iegādāties mēbeles. Ievērojām, ka pilsētā valda lielāka burzma un troksnis nekā citām dienām, bet mums pat prātā neienāca, ka notiek kaut kas neparasts, pirms nebijām beiguši kaulēties ar tirgotāju un neizgājām no veikala šaurajās, līkumotajās ieliņās. Kad gribējām tikt atpakaļ uz laukumu, kur bijām atstājuši mašīnu, mūs sāka no visām pusēm grūstīt un stumdīt. Pūlis kļuva aiz­vien blīvāks, cilvēki spiedās virsū cits citam un, lai kā pretojāmies, rāva uz priekšu arī mūs.

— Man šķiet, te kaut kas notiks, — atjautīgi ierunājās Margo, — varbūt kādi svētki vai vēl kas interesants.

— Man vienalga, kas te notiks, ja tikai tiekam atpakaļ automobilī, — noteica māte.

Taču pūlis mūs nesa pavisam uz otru pusi un beidzot iepludināja vēl lielākā pūlī, kas drūzmējās pilsētas gal­venajā laukumā. Pajautāju blakus stāvošai zemniecei, kas te īsti notiek,, un viņa, lepnumā starodama, tūliņ pievērsās man.

— Svētais Spiridions, kyria, — viņa paskaidroja.—Šo­dien mēs drīkstam iet baznīcā noskūpstīt viņa kājas.

Svētais Spiridions bija pilsētas patrons. Viņa mūmija sudraba zārkā glabājās baznīcā un reizi gadā tika pro­cesijā nesta pa visu pilsētu. Viņš bija gaužām varens svētais, kas spēja izpildīt cilvēku vēlēšanās, dziedināt slimības un darīt daudz citu brīnumu, ja vien lūdzējam pagadījās piekļūt pie svētā, kad tas labā omā. Salinieki viņu pielūdza, un katrs otrais vīriešu kārtas iedzīvotājs, viņu godinot, tika nosaukts par Spiro. Šī bija sevišķa svētku diena; droši vien zārku atvērs un ticīgajiem ļaus noskūpstīt mūmijas čībās ietērptās kājas un izteikt savu vēlēšanos. Daudzveidīgais pūlis skaidri liecināja, cik ļoti Korfu iedzīvotāji viņu mīl: ļaužu vidū bija pavecas zem­nieces melnās goda drānās kopā ar vīriem, kas izskatījās kā sačervelējušies olīvkoki ar sirmām, plīvojošām ūsām; tur bija brūni iedeguši, muskuļaini zvejnieki ar astoņ- kāju tinti notrieptiem krekliem; bija arī sirdzēji un garā vājie, diloņslimnieki, kropļi, vecīši un večiņas, kuri tikko spēja pavilkt kājas, un mazi, kā kokoni notīti zīdaiņi čokurainām vaska krāsas sejiņām, kas sāpīgi saviebās, kad mazie kāsēja aizgūdamies. Bija iemaldījušies pat daži gara auguma un mežonīga izskata gani no Albāni­jas — milzīgos aitādu apmetņos tērpušies ūsaiņi ar skū­tām galvām. Blīvais, raibais cilvēku pūlis pamazām vir­zījās uz baznīcas tumšajām durvīm, nesot mūs līdzi kā mazus akmentiņus šļūdoņa straumē. Margo bija aizrauta labu gabalu man pa priekšu, bet māte tādu pašu gabalu palikusi iepakaļ. Es tiku iespiests piecu resnu zemnieču vidū, kuras, sviedru un ķiploku smaku izgarodamas, sma­cēja mani kā lieli spilveni. Māte neglābjami bija nokļu­vusi starp diviem milzīgiem albāņu ganiem. Neatlaidīgi, soli pa solim tikām stumti pa pakāpieniem augšā un baz­nīcā iekšā.

Baznīcā bija tumšs kā akā, tikai gar vienu sienu mar­goja sveču pudurīši kā dzelteni krokusi. Bārdains pries­teris, tērpies melnās drānās, ar augstu cepuri galvā, plivi­nājās tumsā kā kovārnis, izkārtodams cilvēkus vienā rindā pa visu baznīcu, lai katrs noietu gar lielo sudraba zārku un pēc tam pa otrām durvīm tiktu atpakaļ uz ielas. Zārks, kas atgādināja sudraba kūniņu, stāvēja vertikāli, tā lejas daļa bija nocelta nost, tā ka varēja redzēt krāšņi izšūtās čībās ieautās svētā kājas. Katrs, nokļuvis līdz zārkam, pieliecās, noskūpstīja mūmijas kājas un nomurmināja lūgsnu, bet no sarkofāga augšējās daļas, ko sedza stikla kupols, raudzījās nepārprotamā riebumā saviebts svētā tumšais, čokurainais ģīmis. Bija skaidrs — vai nu mēs gribēsim vai ne, mums būs jāskūpsta svētā Spiridiona kājas. Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka māte vi­siem spēkiem cenšas izlauzties pie manis, bet viņas albāņu miesassargi neatkāpās ne par sprīdi, un viņas pūliņi bija gluži veltīgi. Beidzot viņa uztvēra manu skatienu, sāka vaibstīties un, rādot uz zārku, enerģiski kratīt galvu. Mani šāda izdarība ļoti pārsteidza un abus albāņus arī, jo tie vēroja māti ar neslēptu aizdomu pilnām acīm. Droši vien vini gluži pamatoti sprieda, ka mātei tūliņ uznāks lēkme, jo viņa pietvīka tumši sarkana un sāka vaibstīties aizvien mežonīgāk. Beidzot, izmisuma pār­ņemta, viņa meta piesardzību pie malas un skaļi čukstēja pāri dievlūdzēju galvām:

— Pasaki Margo … lai neskūpsta … skūpstiet gaisu … skūpstiet gaisu!

Pagriezos, lai nodotu mātes vēstījumu Margo, bet bija jau pur vēlu; viņa patlaban bija noliekusies pār svētā kājām un skūpstīja tās ar tādu dedzību, ka pārsteidza un sajūsmināja visus apkārtējos. Kad pienāca mana kārta, es, paklausīdams mātes rīkojumam, dziļā godbijībā skaļi no­šmaukstināju lūpas apmēram sešas collas virs mūmijas kreisās kājas. Tad atkal tiku ierauts straumē un pa baznī­cas durvīm izstumts uz ielas, kur cilvēku pūlis smejot un tērzējot saira mazās grupiņās. Margo gaidīja mūs uz baznīcas kāpnēm un izskatījās ārkārtīgi apmierināta. Pec mirkļa pa baznīcas durvīm, albāņu ganu vareno plecu stumta, lidot izlidoja arī māte. Viņa kaut kā noklunkuroja pa kāpnēm un piebiedrojās mums.