Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Drīz vien pēc ievākšanās jaunajā mājā es atklāju, ka īstenībā šie pakalni pieder bruņurupučiem. Kādā karstā pēcpusdienā mēs ar Rodžeru bijām noslēpušies aiz krūma, pacietīgi gaidīdami atgriežamies iemīļotā sauļošanās vietā lielu mahaonu, lai varētu to noķert. Šī bija pirmā īsti karstā diena tajā gadā, un viss šķita apreibis, miegains, un saules siltuma piesūcies. Taurenis nesteidzās, tas lejā, olīvju birzes malā saulītē bija aizrāvies ar baletu — lē­kāja, planēja, griezās piruetēs. Vērodams mahaonu, es pa acu galam ieraudzīju kaut ko sakustamies pie krūma, aiz kura bijām paslēpušies. Uzmetu tai vietai ašu ska­tienu, lai redzētu, kas tur notiek, bet brūnajā, saulē iztvīkušajā zemē nekādas dzīvības nemanīja. Dzīros no jauna pievērst uzmanību taurenim, kad pēkšņi vairs negribēju ticēt pats savām acīm: tieši tai vietā, kur skatījos, zeme piepeši pacēlās, it kā no apakšas to kāds stumtu ar roku; augsne saira, sīks kociņš sagrīļojās, tā bālganās saknes parādījās virs zemes, un kociņš nogāzās uz sāniem.

Brīnījos — no kā gan pēkšņi zeme var tā sakustēties. Zemestrīce? Protams, nē — pārāk niecīga platība. Kur­mis? Tam nav ko meklēt tik sausā apvidū. Kamēr es prā­toju, pacēlums sakustējās no jauna. Zemes pikas pašķīda sānis, un es ieraudzīju dzeltenbrūnas bruņas. Bruņām tālāk uz augšu slienoties, pajuka vēl daži zemes pikuči, un tad — lēni un piesardzīgi — no bedrītes iznira grum­baina, zvīņaina galva un garš, tievs kakls. Mani ierau­dzījis, bruņurupucis pāris reižu pamirkšķināja duļķainās acis; nolēmis, ka es esot nekaitīgs, viņš ar milzīgu pie­pūli izrausās no sava slēpņa, pačāpoja divus trīs soļus un tūliņ saulgozī iesnaudās. Pēc garās miklajā, dzestrajā zemē pavadītās ziemas pirmās saules vannas bruņuru­puci droši vien reibināja kā stiprs vīns. Viņš gulēja, kājas uz visām pusēm izpletis, kaklu cik varēdams uz priekšu izstiepis un galvu pie zemes piespiedis; aizvērtām acīm viņš ar katru ķermeņa un bruņu poru uzsūca saules sil­tumu. Tā viņš nogulēja minūtes desmit, tad lēni, apņē­mīgi piecēlās un sāka rāpties pa taciņu uz to pusi, kur cipreses paēnā zaļoja pienenes un āboliņš. Tur nonā­kušam, viņam sagrīļojās kājas, un bruņas ar būkšķi atsi­tās pret zemi. Pēc brītiņa no bruņumājiņas iznira galva un lēnām sniedzās pretī zaļajam āboliņam; mute plati pa­vērās, mirkli dzīvnieks palika kā sastindzis, tad, sakampis mutē sulīgās lapas, sacirta žokļus, atmeta galvu, lai va­rētu āboliņu noplūkt, un labu brīdi, muti pilnu piestūķējis, gremoja šāgada pirmās pusdienas.

It kā šis bruņurupucis, izlīzdams no pazemes migas, būtu pavēstījis pavasari, pakalni drīz vien klātin pārklā­jās ar bruņurupučiem. Nekad nebiju redzējis tik lielus barus vienuviet: tur bija gan prāvi eksemplāri zupas šķīvja lielumā, gan mazi kā tasītes; vecvectēvi tumšas šokolādes krāsā un raga krāsas jaunuļi neveikli lāčoja pa smilšainajām takām, viršu un miršu biezokņiem, dažkārt aizklīzdami pat lejā līdz olīvju birzīm, kur varēja atrast sulīgāku barību. Ja pacietīgi pasēdēju vienā vietā apmē­ram stundu, man garām aizlīgoja savi desmit bruņuru­puči; kādu pēcpusdienu es izmēģinājuma labad divās stundās savācu trīsdesmit piecus, pārstaigādams nogāzi un uzlasīdams bruņurupučus, kas ārkārtīgā apņēmībā kaut kurp virzījās, ar neveiklajām kājām zemi stampā­dami.

Drīz vien pēc tam, kad bruņās tērptie pakalnu īpašnieki bija izlīduši no ziemas guļas un ieturējuši pirmo maltīti, tēviņi kļuva romantiski. Neveikli, tomēr diezgan ātri viņi tipināja uz pirkstgaliem un, kaklus staipīdami, mek­lēja sev draudzeni, brīžiem apstādamies un izgrūzdami dīvainu, čērkstošu skaņu — bruņurupuču mīlas saucienu. Mātītes, smagi gāzelēdamās pa viršu norām un ik pa brīdim apstādamās, lai kaut ko uzkostu, izturējās visai nevērīgi. Parasti divi trīs tēviņi reizē auļiem (protams, bruņurupuču izpratnē) steidzās pie vienas mātītes. Galā viņi nonāca aizelsušies, mīlas ilgu pārņemti, un blenza viens uz otru, krampjaini rīdami gaisu. Un tad sagata­vojās cīņai.

Bija aizraujoši un interesanti vērot šīs cīņas, kas drī­zāk atgādināja cīkstēšanos nekā boksu, jo cīkstoņiem nepiemita nedz ātrums, nedz sarežģītai cīņai vajadzīgā veiklība. Visbiežāk izmantotais paņēmiens bija — dot pēc iespējas strauju triecienu pretiniekam, bet pašam aši ieraut galvu bruņās. Par labāko sitienu acīmredzot tika uzskatīts belziens pa sāniem, jo tas deva iespēju, atspie­žoties pret sāncenša bruņām un stingri viņu pagrū- žot, apgāzt pretinieku uz muguras un atstāt viņu šādā pozā nevarīgi ķepurojamies. Ja negadījās iebelzt tieši pa sāniem, sitienam noderēja arī jebkura cita ķermeņa daļa. Cīkstoņi metās viens otram virsū, grūstīja viens otru tā, ka bruņas klaudzēja vien, dažreiz iekodās viens otram kaklā vai šņākdami ierāvās atpakaļ bruņās. Viņu ilgu objekts pa to laiku lēnām virzījās uz priekšu, brīžiem apstājoties, lai iebaudītu kādu kumosu, un nelikās ne zinis, ka aiz muguras brīkšķēja un klaudzēja bruņas. Dažu labu reizi gadījās, ka cīņas karstumā tēviņš aiz pār­skatīšanās spēcīgi ietriecās sānos savai sirdsdāmai. Šī tikai pikti iešņācās, ierāvās bruņās un tur pacietīgi gai­dīja, līdz cīņa beigsies. Man šīs divkaujas likās pagalam bezjēdzīgas un nevajadzīgas, jo ne jau vienmēr uzvarēja stiprākais; ja kādam sīkmanim pagadījās izdevīgas pozī­cijas, tas it viegli apmeta uz muguras divreiz lielāku bruņurupuci. Turklāt nemaz nebija galvojams, ka dāmas labvēlību iegūs viens no cīkstoņiem, — dažu labu reizi esmu redzējis bruņurupučiem pametam divus kaujā iekarsušus tēviņus, pievēršamies pilnīgi svešam pielūdzē­jam (kuram viņas dēļ uz bruņām nebija ne skrambiņas) un itin jautrā prātā aizlīgojam kopā ar to.

Mēs ar Rodžeru stundām tupējām viršos, vērodami, kā bruņurupuču bruņinieki savās neveiklajās bruņās dedzīgi cīnās par dāmu, un šīs sacīkstes mums nekad neapnika. Lāgiem mēs noslēdzām derības — kurš no cīnītājiem uzvarēs, un līdz vasaras beigām Rodžeram bija sakrājies tik daudz zaudētu derību, ka viņš man palika parādā krietnu naudiņu. Dažkārt, kad kautiņš iedegās sevišķi karsti, arī Rodžeram uznāca cīņas prieks un viņš gribēja mesties vidū; tad man vajadzēja viņu atturēt.

Kad dāma beidzot bija izraudzījusies sev draugu, mēs sekojām laimīgajam pārim mirtā jā un novērojām (smalk­

jūtīgi krūmos paslēpušies) romantiskās drāmas pēdējo cēlienu.

Es tik pamatīgi un aizrautīgi vēroju bruņurupuču dzīvi, ka daudzus iepazinu pēc izskata. Dažus pazinu pēc ap­veida un krāsas, citus pēc dažādiem fiziskiem defektiem: pēc bruņās izrauta roba, atlūzuša naga vai kaut kā tamlī­dzīga. Piemēram, vienu lielu, dzeltenmelnu bruņurupu­čiem nebija iespējams sajaukt ar citām, jo viņai bija tikai viena acs. Mēs sadraudzējāmies tik cieši, ka nokris­tī ļu viņu par Ciklopa kundzi. Arī viņa pierada pie manis un, redzēdama, ka es nekā ļauna nedarīšu, man tuvojo­ties, nepaslēpās bruņās, bet staipīja kaklu, lai pārlieci­nātos, vai esmu atnesis gardu kumosu — salātu lapu vai sīkos gliemezīšus, kas viņai sevišķi garšoja. Viņa itin mundri gāja savās gaitās, bet mēs ar Rodžeru viņai seko­jām un reizēm, lai parādītu sevišķu labvēlību, aiznesām viņu pie olīvkokiem, kur viņa varēja pamieloties ar ābo­liņu kā īstā piknikā. Gaužām nožēloju, ka man negadījās būt klāt viņas kāzās; toties laimējās pieredzēt medusmē­neša rezultātu.