Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Dārza mūri apdzīvoja dažādas būtnes, kuras dalījās dienas un nakts dzīvniekos, medniekos un medījamos upuros. Naktī sirojumos devās krupji, kas mitinājās kaze­nājos, un bālie, caurspīdīgie bolači gekoni — mūra augš­daļas spraugu apdzīvotāji. Viņu upuri bija stulbie, izklaidīgie garkāju odi, kas neveikli laipoja pa lapotni; dažādākā lieluma un izskata naktstauriņi — svītroti, kā mozaīkām izrakstīti, rūtoti, plankumaini, sīkraibi — lidi­nājās kā gaisīgi mākoņi ap laika zoba sagrauzto apmetumu; vaboles, apaļīgas un glīti tērptas kā solīdi biznesmeņi, darbīgi steidzās tikai viņām vien zināmās nakts gaitās. Kad pēdējais jāņtārpiņš, izdzēsis savu salto smaragda lāk­turi, pāri sūnu pauguriem devās pie miera un debesīs iemirdzējās saule, mūris pārgāja citu iemītnieku pārziņā. Dienā bija grūtāk atšķirt plēsoņas no upuriem, jo likās, ka šajā sabiedrībā tiesā nost cits citu bez izvēles. Med- nieklapsenes meklēja kāpurus un zirnekļus; zirnekļi me­dīja mušas; lielās, trauslās spāres pārtika no zirnekļiem un mušām; bet ašās, veiklās, raibās ķirzakas ēda nost visus pēc kārtas.

Taču paši bīstamākie bija mūra žoga visbiklākie un tramīgākie iemītnieki; viņūs nekad nedabūja redzēt, ja īpaši nemeklēja, un tomēr viņu mūrī droši vien bija vai­rāki simti. Ja uzmanīgi pabāza naža asmeni zem palupušā apmetuma un viegli to atšķēla no ķieģeļiem, tad zem tā varēja atrast apmēram collu garu, mazu, tumšu skorpionu, kas izskatījās it kā no spīdīgas šokolādes darināts. Tie bija dīvaina izskata radījumi ar plakanu, ovālu ķermeni, smalkām, līkām kājiņām, milzīgām, posmainām, bruņām līdzīgām knaiblēm, kas atgādināja krabja knaibles; aste līdzinājās brūnu pērlīšu virtenei ar tādu kā rozes ērkšķi galā.. Kamēr skorpionu vēroja, tas gulēja it mierīgi, vie­nīgi kā atvainodamies paslēja augšup asti, ja vērotājs tam pārāk stipri uzpūta elpu. Ja ļāvāt saulei viņu pārāk ilgi apspīdēt, viņš gluži vienkārši uzgrieza jums muguru, pagājās nostāk un nesteidzīgi, bet apņēmīgi palīda zem cita apmetuma gabala.

Es skorpionus ļoti iemīļoju. Man tie šķita patīkami, pieticīgi radījumi ar visai jaukām parašām. Ja jūs neda­rīsiet neko muļķīgu vai nesmalkjūtīgu (piemēram, nemē­ģināsiet pieskarties tiem ar roku), skorpioni izturas pret jums ar cieņu, un viņu vienīgā vēlēšanās ir pēc iespējas drīzāk pazust jums no acīm un paslēpties. Mani viņi droši vien uzskatīja par īstu dieva sodību, jo es pastāvīgi cēlu nost apmetumu, lai varētu viņus vērot, vai gūstīju un piespiedu līst ievārījuma burkās, jo kāroju redzēt, kā viņi ejot kustina kājas. Rīkodams biežus un negaidītus iebrukumus mūra spraugās, es par skorpioniem uzzināju diezgan daudz. Izdibināju, ka viņi ēd zilās mušas (kā viņi tās saķer, tas man bija un palika noslēpums), sienāžus, naktstauriņus un zeltactiņas. Dažkārt konstatēju, ka viņi apēd arī cits citu, kas man šķita liels netikums visādā citā ziņā tik nevainojamiem radījumiem.

Piezogoties pie mūra tumsā ar kabatas bateriju, man pāris reižu izdevās uz īsu brītiņu nolūkoties skorpionu brīnišķīgajās kāzu dejās. Redzēju tos stāvam, šķērēs sa­ķērušos, augšup paslietiem ķermeņiem, kopā savītām astēm; saķērušies tie lokā lēni valsēja starp sūnu spilven­tiņiem. Taču iespēja noskatīties deju bija pārāk īsa — tikko iededzu bateriju, partneri apstājās, mirkli palika stāvam, tad, redzēdami, ka es negrasos dzēst gaismu nost, pagriezās un apņēmīgi soļoja projām, tāpat saķērušies, cieši blakus. Tie bija radījumi, kas neielaidās nekādā kontaktā ar citām būtnēm. Ja es būtu varējis savākt un vērot veselu koloniju, tad droši vien man būtu izdevies noskatīties visu kāzu rituālu, taču pārējie ģimenes locekļi, par spīti visam, ko es bildu skorpionu labā, neļāva man nest tos mājā.

Kādu dienu uzgāju mūra spraugā treknu skorpionu mātīti, kura pirmajā acu uzmetienā man šķita tērpusies bāli dzeltenā kažociņā. Taču, kad aplūkoju viņu tuvāk, konstatēju, ka dīvainais tērps īstenībā ir milzīgs dau­dzums mazuļu, kas pieķērušies mātei pie muguras. Biju par šo ģimeni tā sajūsmināts, ka nolēmu slepus tomēr ienest to mājā, turēt savā guļamistabā un novērot, kā mazuļi attīstās tālāk. Ārkārtīgi piesardzīgi iemanevrēju māti ar visiem mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos uz mājām. Taču man nelaimējās, jo tai pašā brīdī, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie gal-da. Uzmanīgi novietoju kastīti dzīvojamā istabā uz kamīna dzegas, parūpēdamies, lai skorpioniem nepietrūktu gaisa, tad devos uz ēdam­istabu un kopā ar pārējiem sēdos pie galda. Aizrāvies ar ēšanu, slepus pabāzdams pa kumosam zem galda arī Ro­džeram un klausīdamies mājinieku strīdos, pilnīgi aiz­mirsu savu brīnišķīgo jauno ieguvumu. Pa.to laiku Larijs, kas jau bija paēdis, atnesa no dzīvojamās istabas ciga­retes un sērkociņus un, atlaidies krēslā, paņēma sērkociņu kastīti, lai aizsmēķētu.

Es vēl šobaltdien esmu cieši pārliecināts, ka manai skor­pionu mātītei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uztraukta un droši vien mazliet aizvainota par to, ka tik ilgi bijusi ieslodzīta sērkociņu kastītē, tādēļ izmantoja pirmo iespēju, lai tiktu no turienes ārā. Aši viņa izlēca no kastītes, pro­tams, ar visiem mazuļiem, kas izmisīgi turējās viņai pie muguras, un sāka tekalēt Larijam pa roku. Tad, lāgā ne­saprazdama, ko darīt tālāk, viņa, asti ar dzeloni augšup izslējusi, apstājās. Larijs, sajutis skorpiona šķēru pieskā­rienu, paskatījās uz savu roku, un tad nu gāja vaļā!

Larijs šausmās tik nelabi iebrēcās, ka Lugarēcijai iz­krita šķīvis no rokām, bet Rodžers, mežonīgi riedams, izdrāzās no pagaldes. Ar strauju rokas vēzienu Larijs aiz- lidināja nelaimīgo skorpionu māti pa galdu, un tā nokrita galda vidū starp Margo un Lesliju, bet mazuļi, mātei pret galdu atsitoties, pašķīda kā konfeti. Par šādu izturēšanos drausmīgi saniknotā skorpionu māte metās uz Leslija pusi, satraukumā drebošu asti, dzeloni draudīgi izslējusi. Leslijs, krēslu apgāzdams, pielēca kājās un ar salveti izmisīgi aiztrauca skorpionu pie Margo, kas izgrūda tādu spiedzienu, ar kuru varētu lepoties katra lokomotīve. Māte, bezgala pārsteigta par mierīgā noskaņojuma pēkšņo pārvēršanos pilnīgā haosā, uzlika brilles un sāka pētīt galdu, lai redzētu, no kā juceklis izcēlies; tieši šajā brīdī Margo, gribēdama apturēt skorpiona tuvošanos, šķieda tam virsū glāzi auksta ūdens. Šalts ne tuvu netrāpīja kukainim, toties dušu saņēma māte, kas nepavisam nepa­nes^ aukstu ūdeni; viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, nespēdama izteikt ne vārda. Skorpionu māte pa to laiku bija atradusi patvērumu zem Leslija šķīvja malas, bet mazuļi juceklīgi kūņojās pa visu galda virsu. Rodžers, panikas mulsināts, taču stingri apņēmies kaut ko darīt arī no savas puses, histēriski riedams, joņoja apkārt pa istabu.

— Atkal tas nolādētais puika! — Larijs rēca.

— Sargieties! Sargieties! Viņi nāk! — spiedza Margo.

— Grāmatu! — kliedza Leslijs. — Mums jādabū kāda grāmata, ar ko viņus nosist! Neceliet paniku!

— Žēlīgā debess, kas jums visiem noticis? — lūdzošā balsī sauca māte, tīrīdama briļļu stiklus.

— Tas nolādētais puika . .. viņš mūs visus nogalinās … Paskaties uz galdu .. . Skorpionu, ka biezs …

— Žigli.., žigli… dariet taču kaut ko! … Sargieties! Sargieties!

— Beidz ķērkt un sameklē, dieva dēļ, kādu grāmatu .,, Tu taču esi vēl dumjāka par' suni.. . Rodžer, rimsties ..,