Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Neizprotama iemesla dēļ konsuls bija pārliecināts, ka māte prot franciski, un nepalaida garām nevienu iespēju, lai uzsāktu ar viņu sarunu. Ja mātei palaimējās, pilsētā iepērkoties, pamanīt konsula spožo cilindru tuvojamies caur cilvēku pūli, viņa steigšus ieslīdēja tuvākajā vei­kalā un sāka pirkt dažādas gluži nevajadzīgas lietas, līdz briesmas bija garām. Taču gadījās, ka konsuls māti pār­steidza uz ielas negaidot. Viņš tūliņ gāja mātei klāt, smai­dīja pār visu ģīmi, pagrozīja rokā spieķi, ar plašu žestu pacēla cilindru un zemu palocījās, satvēra viņas negri­bīgi pasniegto roku un dedzīgi piespieda pie savas bārdas. Viņi palika stāvam ielas vidū, kur garām ejošs ēzelis viņus ik pa brīdim izšķīra, un konsuls vai noslīcināja māti franču valodas plūdos, visu laiku eleganti žesti­kulēdams ar cilindru un spieķi un nemaz nepamanīdams apjukumu mātes sejā. Sad tad viņš papildināja stāstījumu, pavaicādams: «N'est-ce pas, madame?» [2], un tas bija mā­muļas glābiņš. Saņēmusi drosmi, viņa klāja vaļā visas savas zināšanas franču mēlē.

— Oui, oui! [3]— viņa, nervozi pasmaidīdama, atsau­cās, un, ja nu tas nebūtu skanējis visai pārliecinoši, vēl­reiz ar uzsvaru noteica: — Oui, ou i.

Šī atbilde konsulu pilnīgi apmierināja, un, man šķiet, viņš nekad neuzzināja, ka mūsu māte prot franciski pa­teikt vienīgi šo vārdu. Tomēr šāda veida sarunas māmuļu tā nomocīja, ka mums tikai vajadzēja pačukstēt: «Māt, paskaties, konsuls nāk!», lai viņa straujā solī, kas maz atšķīrās no auļošanas, drāztos prom pa ielu.

Zināmā mērā franču valodas stundas nāca man par labu; es, protams, neiemācījos runāt franciski, toties rīta cēlienā tik drausmīgi nogarlaikojos, ka pēcpusdienās ar divkāršu dedzību devos pētnieka gaitās pa tuvāko ap­kārtni. Bez tam bija taču arī ceturtdienas, ko es gaidīju ar nepacietību. Teodors ieradās pie mums pēc lenča, cik vien drīz pieklājība atļāva, un palika, līdz mēness jau bija krietni pakāpies virs Albānijas kalniem. Ceturtdiena bija laimīgi izraudzīta diena arī tādēļ, ka ik ceturtdienu no Atēnām uz salu iidoja hidroplāns un nosēdās līcī ne­tālu no mūsu mājas. Teodoram ārkārtīgi patika, skatīties, kā tas notiek. Diemžēl vienīgā vieta mūsu mājā, no kuras pavērās plašs skats uz līci, bija bēniņi, un arī tur vaja­dzēja bīstami tālu izliekties pa logu un pamatīgi pastai­pīt kaklu. Hidroplāns ikreiz pienāca tieši tajā laikā, kad mēs patlaban dzērām tēju; atskanēja tāla, dobja dūkoņa, tik vāra, ka to varēja noturēt par bites sanēšanu. Teo­dors aprāva anekdoti vai paskaidrojumu pusvārdā, ap­klusa, acis viņam fanātiski iespīdējās, bārda izslējās, un viņš ausīdamies piešķieba galvu.

— Vai tā . . . ē … vai tā, jums šķiet… varētu būt hidroplāna dūkoņa? — viņš jautāja.

Visi tūliņ apklusa "un ieklausījās; dūkoņa pamazām pieņēmās spēkā. Teodors rūpīgi nolika aizsākto maizīti uz šķīvja.

— A-ā! — viņš noteica, akurāti noslaucīdams pirkstus. — Jā, izklausās gan kā hidroplāns… ē… jā.

Dūkoņa kļuva vēl skaļāka, un Teodors sāka nemierīgi grozīties. Pēdīgi māte izbeidza viņa mokas.

— Vai jūs negribētu iet augšā paskatīties, kā tas no­sēžas? — viņa jautāja.

— Jā … ē … ja jums tā šķiet… — Teodors nomur­mināja, strauji pieceldamies. — Man … ē… šis skats šķiet ārkārtīgi jauks … ja jūs neņemtu ļaunā …

Motora troksnis skanēja jau tieši virs mūsu galvām: nu vairs nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

— Man … ē . .. ziniet… vienmēr ļoti paticis …

— Ātrāk, Teodor, ka nenokavējat! — mēs saucām korī.

Visa ģimene pameta galdu un, Teodoru pavadīdama, steidzās pa četriem kāpņu posmiem augšup; Rodžers, līksmi riedams, drāzās pa priekšu. Mēs iebrukām bēniņos aizelsušies, smiedamies, kājām smagi rībinādami griestu segumu, atrāvām vaļā logus un izliecāmies ārā, lūkoda­mies pāri olīvkoku galotnēm uz līci, kas gozējās starp kokiem kā apaļa, zila acs, ūdens virsma vizmoja kā me­dus. Hidroplāns kā smagnēja, pārbarota zoss planēja virs olīvju birzīm, pamazām slīgstot aizvien zemāk. Pēkšņi tas atradās virs ūdens un slīdēja uz priekšu kopā ar savu atspulgu zilajā ūdenī. Lēnītēm mašīna laidās zemāk un zemāk. Teodors, acis šauri samiedzis, bārdu izslējis, aizturētu elpu vēroja šo ainu. Nolaidies vēl zemāk, hid­roplāns piepeši uz mirkli saskārās ar ūdeni, sakuļot to putās, pacēlās atkal uz augšu, tad pilnīgi nosēdās ūdenī un traucās pa līcī uz priekšu, stiepjot līdzi platu, baltu putu vēdekli. Kad motors lēnām apklusa, Teodors ar īkšķi nobraucīja bārdu un atgāja no loga.

— Hm… jā, — viņš sacīja, nodauzīdams putekļus no plaukstām, — tas patiesi ir … ē … ļoti jauks skats.

Izrāde bija beigusies. Vajadzēja gaidīt nākamo ceturt­dienu, lai baudītu to no jauna. Aizvērām bēniņu logus un čalodami devāmies lejup turpināt pārtraukto tējas dzeršanu. Nedēļu vēlāk viss atkārtojās uz mata tāpat.

Ceturtdienās mēs ar Teodoru kopā devāmies laukā — reizēm palikām turpat dārzā, citreiz aizklīdām tālāk. Apkrāvušies ar kolekcionāru kastēm un tīkliņiem, gājām pa olīvju birzīm, Rodžers, zemi ostīdams, joņoja mums pa priekšu. Mūs interesēja viss, ko ceļā sastapām: puķes, kukaiņi, akmeņi, putni. Teodoram bija neizsmeļams zinā­šanu krājums visos jautājumos, bet savā gudrībā viņš ļoti kautrīgi dalījās tā, it kā nevis mācītu man kaut ko jaunu, bet drīzāk atgādinātu to, ko pats jau esmu zinājis, bet kas man šāda vai tāda iemesla dēļ aizmirsies. Savos stāstos viņš iepina asprātīgas anekdotes, drausmīgus ka- lamburus un vēl drausmīgākus jokus, kurus mīlēja stāstīt dzirkstošām acīm, sarauktu degunu un klusi bārdā smie­damies — varbūt vairāk pats par sevi nekā par saviem jokiem.

Katrs pielijis grāvis, katrs dīķis bija mums īsti džungļi, kur ņudzēt ņudzēja sīki ciklopiņi, zaļas un koraļļsārtas ūdensmušas šaudījās kā putni zemūdens augu zaros, bet pa dīķa duļķaino dibenu medībās zagās tīģeri — dēles un spāru kāpuri. Katru dobumainu koku vajadzēja pama­tīgi pārmeklēt, jo varēja gadīties, ka tur sakrājusies ūdens peļķīte, kurā mitinās moskītu kāpuri, katru sūnām apau­gušu akmeni apvelt, lai pārbaudītu, kas zem tā atrodas, un katru satrunējušu baļķēnu pāršķelt. Stalti stāvēdams dīķa malā, Teodors rūpīgi pavilka smalko tīklu pa ūdeni, tad izcēla un vērīgi ielūkojās stikla pudelītē, kas šūpojās tīkla galā, jo tur salīda visas sīkās ūdensbūtnes.

— Ahā! — viņš iesaucās, un balss viņam satraukumā iedziedājās kā zvans, bārda saslējās. — Man šķiet, tā ir Ceriodaphnia laticaudata.

Izvilcis no vestes kabatas palielināmo stiklu, viņš apska­tīja atradumu tuvāk.

— A, hm … jā … interesanti… tā tiešām ir laticau­data. Vai tu… ē … nepasniegtu man tīru mēģeni… ten­cinu …

Ar pildspalvas gumijas serdeni viņš izsūca sīkaliņu no pudelītes un uzmanīgi ielaida mēģenē, tikai pēc tam sāka pārbaudīt atlikušo guvumu.

— Šķiet, ka vairāk nekā sevišķi aizraujoša tur nav… Ak, tomēr . .. nemaz nepamanīju … diezgan interesants strautenes kāpurs … Vai tu vari to saskatīt? … Hm … liekas, tas uztaisījis sev pārvalku no īpašu molusku glie­mežnīcām … Tas patiesi ir ļoti glīts.

Pudelītes dibenā gulēja apmēram puscollu garš maisiņš, kas izskatījās kā no zīda darināts un aplipis ar biezu kārtu sīksīciņu gliemežvāciņu kā ar podziņām. No viena šās burvīgās mājiņas gala blīnēja neglīts, tārpam līdzīgs radījums ar tādu kā skudras galvu. Tas lēnām sāka rāp­ties gar pudelītes sienu, skaisto mājiņu stiepdams līdzi.